DZIEDAVA.lv

Dabas vērojumi: stāstījumi un foto Latvijas Daba: foto un apraksti Latvijas Daba: foto un apraksti Ceļojumu apraksti un foto Pārdomas jeb situāciju analīze Mūzika manā dzīvē Domas bez apdomas CV, biogrāfija, bildes Paldies jums visiem!:) Citāti no grāmatām Manu bērnu dienasgrāmatas Suņu kolekcijas Dziedava.lv

Latvijas Daba

Ceļojumi

 
   
Ievadi >2 simbolus. Vārdus atdali ar tukšumu. Meklējot arī vārda vidū, priekšā liec %. Piem., zied %ava .
Precīzu vārdkopu meklēšanai lieto pēdiņas. Piem., "Misas dižpriede"

2007.g. 23./24.jūnijs, Jāņi Kuldīgas raj. Nīkrāces pag.

2007.gadā mums bija sarežģīti Jāņi. Kaut kā jocīgi sanāca ar orientēšanos, turklāt otrās dienas sākumā nobruka fotoaparāts, kad priekšā bija vēl tik milzonīgi daudz burvīgu skatu (tas bija no sērijas - no likteņa neizbēgsi, jo līdzi bija fotoaparātam rezerves akumulatori un rezerves atmiņas karte, bet fotoaparātam sabojājās kaut kāda tehniska lieta un nobildēt nevarēja vispār).
Braucām, kā allaž, visa ģimene, četratā, 2 pieaugušie un 2 bērni. Braucām ar aptuvenu virzienu, kur gribētu aizdoties, bet bez precīzi definēta mērķa, resp., skatīsim, kur smukāka vietiņa, tur arī apmetīsimies.

Pa ceļam uz Jāņu vietu vērojām skaistās Latvijas ainavas, plašos laukus ceļa malās. Sevišķi mani aizkustināja magones labības laukā, tām tika veltīta pagara fotosesija.
Arī debesis bija burvīgas, skaistiem lieliem lietus mākoņiem, kas brīžiem saules apspīdēti. Vienbrīd, mašīnā sēžot, teju izbraucām cauri vienam tādam melnam mākonim.
Telti cēlām un ugunskukuru kurinājām mēs Kuldīgas raj. Nīkrāces pag. nosacīti pļavas vidū - vietā, kur (pēc kokiem spriežot) kādreiz bijušas mājas. Bet pirms tam ilgi riņķojām pa bijušajām armijas teritorijām, kuras nevienā kartē nav atzīmētas - kā jau slepena teritorija, bet man no tās māju drupu un bunkuru mežā noskaņas bija baisi neomulīgi - vienīgais jaukais tur bija daudzās skaistās pļavu puķes, kuras lasīju, kamēr vīrs mēģināja orientēties.
Ar šais vietās lasītām puķēm pietika, lai sapītu visus 3 vainagus. Mazliet gan par vēlu sanāca aizbraukt, vainagus pinu jau pa tumsu un bērni daudz nepaguva ar tiem pastaigāt.
Toties netālu no telts vietas auga arī ozols, tādējādi gan vīrs, gan dēls (pirmoreiz mūžā abi) tika arī pie ozollapu vainagiem. Tumšajās naksnīgajās debesīs spīdēja fantastisks mēness uz tumšo koku siluetu fona, tomēr bija pārāk tumšs, lai man izdotos vērā ņemamas fotogrāfijas.
Man bija prieks, ka Jāņos bērni bija aktīvi dziedātāji, tikai dziesmu krājums viņiem bija tāds pamazs (no b/d mācītā) - nākamgad būs jāpiestrādā pie repertuāra.

Saullēkts pie Ventas

Dienvidus turpat
No rīta kopā ar vīru (bērni vēl gulēja) īsi pēc saullēkta sauli skatījām netālu no Ventas no mežmalas puses - kamēr skrienu ķert miglainās saules skatus koku ielokā, tikmēr pat nedzirdu, kā laikam mežacūkas turpat mūsu ceļam blakām tusē. Kamēr vīrs mani sasauca, tad es tik kādus 3 mežacūku bērnus rikšojam pamanīju. Turpat vēlāk stirniņu redzēju. Vēl mums pāri ceļam (kad braucām ar mašīnu) daudzi sīkie zvēri skrēja - kādas lapsas, caunas. Pa gabalu nemaz neatšķiru. Kaķi tie nebija - astes bija kuplākas. Un naktī tādas baisas skaņas no meža nāca, it kā putna un zvēra apvienojums (laikam pūķis ;D ) - vīram jau teicu, ka labi, ka esam pļavas vidū, nevis mežmalā.
Īkstīte
Uz to vietu, kur no rīta sauli skatījām, vēlāk ar bērniem aizgājām, tur meža zemenes ēdām un Ventu no kalna skatījām.
Te arī fotoaparāts nobildēja savus beidzamos kadrus. Pašu pēdējo - skatu pār Ventu - var aplūkot attēlā pa labi.
Un tad mūs izmērcēja lietus, bet bij forši, devāmies to kādu 0,5-1km atpakaļ uz mašīnu un pārģērbāmies, silts jau bija.

Pēdējais kadrs pār Ventu
Un vēl bija tāds nervus kutinošs piedzīvojums, ka ar mašīnu braucām pa ceļu, kas pēc kartes atzīmēts kā labs braucams ceļš gar Ventu, bet ceļš kļuva aizvien aizaugušāks un apkārt dziļi brikšņi, galā vīrs saprata, ka pa tādu braucot, atpakaļ jau braukt negribēsies, bet uz priekšu ceļš beidzās vispār (zāle pāri pieauguša cilvēka galvai). Tad nu nācās tomēr braukt atpakaļ - tur sanāca braukt kalnā pa bedrainu ceļu, izlikām kokus un vispār baigi veiksmīgi izbraucām, bet sajūta bija tāda interesanta :D.
Tie piedzīvojumi vairāk gan sanāca pieaugušajiem, bērni sākumā pabaudīja ugunskuru, tad gulēja teltī, tā viena pastaiga un tad daudz tusa pa mašīnu, kamēr mēs mēģinām noorientēties pa visiem ceļiem. Pēc bildēm noskaidroju, ka bērni bijuši augšā vismaz līdz pusdiviem, bet man vēl likās, ka tik maz dabūja patusēt. Un cēlās kā pulksteņi laikā, kad parasti ejam uz b/d. Rezultātā man sanāca gulēt nepilnas 3h.
Vēl aizmirsu pieminēt superīgās debesis un mākoņus, nu skati pasakaini - Latvijas lauki ar saules izgaismotiem kokiem un melnu lietus debesi fonā - a fotoaparāts nestrādā! Sākumā man likās jautri, bet uz beigām jau sirsniņu parāva žēlums, ka neko nevaru nobildēt.

Aprakstu veidoja Julita.






Komentāri:
Par šo tēmu vēl nav saņemti komentāri.


Spama dēļ ziņojumi, kas ietver pilnus linkus, netiek pieņemti.
Vēlies komentēt?
Vārds / segvārds:
Komentārs par šo tēmu:

 

(c) Julita, 2008.- 2017.    

dziedava.lv DZIEDAVA.lv