DZIEDAVA.lv

Dabas vērojumi: stāstījumi un foto Latvijas Daba: foto un apraksti Latvijas Daba: foto un apraksti Ceļojumu apraksti un foto Pārdomas jeb situāciju analīze Mūzika manā dzīvē Domas bez apdomas CV, biogrāfija, bildes Paldies jums visiem!:) Citāti no grāmatām Manu bērnu dienasgrāmatas Suņu kolekcijas Dziedava.lv

Latvijas Daba

Ceļojumi

 
   
Ievadi >2 simbolus. Vārdus atdali ar tukšumu. Meklējot arī vārda vidū, priekšā liec %. Piem., zied %ava .
Precīzu vārdkopu meklēšanai lieto pēdiņas. Piem., "Misas dižpriede"

Apraksts un foto: Julita Kluša, 2011.

2011.g. 9. aprīlis, tēma par Gauju, Piķenes krauja un apkārtne

Uzklikšķinot uz bildēm, tās var palielināt un iespējams par tām uzzināt arī papildus informāciju.
 

Dienas pirmajā pusē bijām izstādes atklāšanā Krimuldas Tautas namā, izstāde bija veltīta Gaujai.

Ja reiz esam šai pusē, tad jādodas to apskatīt. Lielas cerības uz jauku pastaigu neloloju, jo saule tobrīd aizslēpusies mākoņos un pūš ļoti stiprs un auksts vējš. Vispirms mēģinām atrast dažus šīspuses dižkokus. Kad redzam ko cerīgu, kāpjam no mašīnas, aši apskatām, nomērām, nofotografējam un fiksi atpakaļ mašīnā - vējā tiešām auksti un neomulīgi.

Zems, bet varens vītols, apkārtmērs - 6,73 m.
Komentēt

Dižozols lauku pavasara ainavā.
Komentēt

No koku mērījumiem interesantākie pāris zemi, bet resni vītoli ceļa malā (resnākie 6,73 m un 6,69 m apkārtmēru, Mangaļu vītoli) un iespaidīgs, kuplu zarojumu Ātu ozols (6,79 m apkārtmēru). Mani saista arī pie kokiem redzētās sūnas. Saule te uzspīd, te atkal pazūd.

Ātu ozols - resns un kupli zarains.
Komentēt

Parastā vāverastīte Leucodon sciuroides, daļa ar vairzariņiem.
Komentēt

Lai arī vēji pamatīgi, turpinām izstādē aizsākto tēmu - par Gauju. Braucam pie Gaujas skatīt Mazo Velnalu un tās apkārtni, kaut pirms 3 nedēļām esmu tur jau bijusi. Toties mans vīrs Atis un bērni te nav bijuši ilgāku laiku.
Tā kā diena nemīlīga, man diezgan vienalga, kur mazliet pastaigāt.

Pa ceļam piestājam pie vietas, kur rudenī izdevušās burvīgas ainavas, kā nez te pavasarī? Mājās varēs salīdzināt ar rudens bildēm.

Lauki pie Krimuldas - pavasarī, 2011.
Komentēt

Lauki pie Krimuldas - rudenī, 2007.
Komentēt

Braucam tālāk, beidzot esam pie mērķa. Noliekam mašīnu un tālāk 400 m pa šobrīd nelietojamu braucamo ceļu līdz stāvlaukumam veicam nepilnās 10 minūtēs. Saule spīd arvien pastāvīgāk. Kāpjot lejup pa trepītēm kalna nogāzē virs Siguldas Velnalas, pamanām arī pirmās zilās vizbulītes. Piķenes kraujas aizvējā izrādās tīri omulīgi un jauki, noskaņojums kļūst optimistisks.

Zilo vizbulīšu ģimenes trio
Komentēt

Slotiņu divzobes netālu no Gaujas
Komentēt

Priecājos arī par atkalsatikšanos ar zaraini interesanto sūnu - sašaurināto kažoceni, kas vispār nav bieži sastopama, bet šai vietai raksturīga.

Sašaurinātās kažocenes sūnu paklājs
Komentēt

Sūnas, kas atgādina mazītiņus egļu zarus
Komentēt

Kad pa Piķenes Bebru taku nokāpjam līdz Gaujai, redzam, ka Gauja ir pakāpusies mums pretim. Varam vērot kokus augam ūdenī.

Gauja palos ar koku atspulgiem
Komentēt

Bebra taka palos tikai bebram
Komentēt

Tomēr drīz situācija kļūst vēl interesantāka - ūdenī ir arī pati taka, vien tālumā redzam no ūdens "izkāpjam" laipas galu.

Tālumā laipas gals

Bebra takas laipa pati laipo pa ūdeni
Komentēt

Bērni pa tam aplūko milzu acīm līdzīgās nišas Piķenes kraujā. Kamēr es bildēju Gauju, jau ziedošu lakaci, svaigas mazpurenīšu lapiņas, jocīgu māzerveida veidojumu uz koka, kā arī pamanīto metāliski zili spīdīgo vabolīti - alkšņu zilo lapgrauzi - un kārtējās sūnas, tiek izlemts, ka posms līdz laipai jāpārvar pa augšu nogāzē. Cik var redzēt tālumā - tālāk taka pa laipu šķiet cerīga.

Lakača pirmais zieds un pumpuri
Komentēt

Mazpurenīšu jauno lapiņu kompozīcija vecās lapās
Komentēt

Zilais alkšņu lapgrauzis starp sūnām
Komentēt

Apsūnojis un interesanti grubuļains māzers uz koka stumbra
Komentēt

Veiksmīgi esam nonākuši līdz pirmajam ūdenskritumam Piķenes kraujā. Kad bijām te bijuši 2010. gada ziemā, šai vietā bija burvīgs dzeltenīgs leduskritums. Šobrīd ūdens plūsma nav liela, vairāk dzirdama, nekā redzama. Kamēr domājam, vai pa mālaini dubļaini slapjo zemi rāpt augšā, lai pavērotu ūdenskritumu pie klints augšas, pēkšņi atskārstam, ka daudz jau izvēļu nav - lejā līdz pašai klintij taka atkal paiet zem ūdens, tātad, ja gribam turpināt plānoto ceļu, tāpat jākāpj augšā un jāskata, kā tikt uz priekšu pa nogāzi.

Vispirms es izeju izlūkos un secinu, ka jā, iziet pār krauju var. Ejamā vieta ir šaura un ved gar pašu kraujas malu, tomēr, pa vienam ejot, šķiet izejama. Līdz pašam galam nepārbaudu, redzu, ka taka virzās lejup, un gan jau kaut kā lejā nokļūt var.

Tā nu arī pārējie droši rāpjas augšā. Vispirms līdz ūdenskritumam. Bērnu drēbes pamazām iegūst dažus oranžīgus toņus. Rāpjamceļa krāsā.

Ūdenskritums tiešām plāns. No vienas puses gandrīz nesaskatāms. No otras puses to palīdz izgaismot saule.

Piķenes kraujas ūdenskritums, kur ziemā skaists leduskritums
Komentēt

Brūni samirkusi suņu peltīgera
Komentēt

Pie ūdenskrituma es noploku zemē sajūsmināties par skaisto, aiz slapjuma tumšbrūno ķērpi - suņu peltīgeru - ar gaišbrūniem galiņiem, augļķermeņiem, uz kuriem vēl tādi mazi melnumiņi - nez, kas tie tādi? Vēlāk izrādās, ka tie melnumiņi varētu būt jauni ķērpja lapoņi, izauguši no lietus un vēja neaiznestajām sporām. Pats ķērpis nav nekāds retums, bet skaists, vienmēr prieks redzēt.

Suņu peltīgera ar gaišbrūniem augļķermeņiem
Komentēt

Suņu peltīgeras apotēcijs ar jauniem ķērpja lapoņiem
Komentēt

Beidzot izlemjam veikt manis noskatīto pāreju pār krauju. Bērni, kā jau drošākie, ātri aizdodas pa priekšu. Pa gabalu manu, ka dēls drīz jau lejā, tātad tiešām, līdz lejai ir noejams. Bet meitu diemžēl zemē dzirdu jau raudošā toņkārtā - redzēju, ka viņa takas galā skrien un tad, nevarot nobremzēt, ietriecas kokā. Vēlāk visiem var lielīties ar pamatīgu zīmogu zem zoda.

zīmogs uz zoda

Zīmogs uz zoda

Kad lejai tuvojos es, beidzot noprotu, ka noeja nav nemaz tik vienkārša, kā likās sākumā - pašā galā ir šaura šaura maliņa knapas pēdas platumā. Tāpēc jau bērni skrēja, lai ātrāk tai vietai būtu pāri. Ar bažām domāju, ka aiz manis vēl iet vīrs, viņam šī vieta varētu būt diezgan smags pārbaudījums. Bet vai ir varianti? Bērni jau ir lejā!

Kaut kā tieku lejā arī es, pa ceļam pamanot šī pavasara pirmo baltā vizbuļa pumpuru. Tad paceļu acis uz augšu .. Ak, tur augšā, pašā kraujas malā iet vīrs. No apakšas izskatās tiešām diezgan augstu un baisi. Jā, un bērnus es tā tik viegli laidu pa priekšu vienus ... Par laimi, arī vīrs tiek līdz lejai veiksmīgi.

Baltais vizbulis pumpurā

Kāpjot pa Piķenes krauju
Komentēt

Turpat blakus ir jau nākamie ūdenskritumi - ziemā tur redzējām baltus leduskritumus. Te ar to ūdens redzamību pavisam švaki. Skaņa ir, attēla nav. Pavisam augšā nerāpjamies, nav tik lielas vēlmes pa mālaini slapju zemi tur kulties. Bērni jau kaut kur aizgājuši uz priekšu. Es eju pie klints, pa ceļam apskatot sārtās bezlapes tikko no zemes izspraukušos līkumus, un turpat pie klints arī iesprūstu uz ilgāku laiku - sūnas.

Piķenes kraujas ūdenskritums

Sārtā bezlape tikko no zemes starp mazpurenīšu lapām
Komentēt

Biežāk sanāk staigāt pa mežiem, pētīt sūnas uz kokiem, arī akmeņiem, bet uz klintīm augošās sūnas retāk pieejamas, tāpēc neredzētākas. Re, interesantā aknu sūna - konusgalvīte - kā tāda plata lente, kā nomesta zaļa, plankumaina čūskas āda. Un blakus tai - tādai maziņi, tādi kā lapu pušķīši, nez, kas tās par sūnām? Patumša vieta, grūti nofotografēt.

Konusgalvītes tuvplāns
Komentēt

Iespējams, viengada skrajlapīte Mnium hornum
Komentēt

Beidzot dodos tālāk, pa ceļam pamanot arī interesantas saknes, kas izlokās pār kraujas malu.

Priekšā grava ar mālainu strautiņu - tajā tek nevis caurspīdīgs, bet riktīgi brūns ūdens. Ir arī nelieli ūdenskritumiņi tajā.

Sakne pār Piķenes krauju
Komentēt

Mālainais ūdenskritumiņš strautiņā

Bērni steidzas uz Mazo Velnalu, tomēr, kamēr mēs ar vīru tā lēnām uz priekšu, arī bērni kā nevar, tā nevar atrast to alu. Kas par lietu? Ejiet tak tikai pa taku uz priekšu, nevar taču būt problēmu atrast lielu alu pašā takas malā, turklāt klāt esot informācijas dēlim! Nē, bērni nekādu alu neredzot.

Kad nu arī ar vīru kopā tuvojamies alai, situācija kļūst skaidrāka - alas tuvumā atkal mūs ir panācis ūdens. No pašas klints pie alas plešas liels ūdens laukums, no kura, mūsu pusē esot, tālumā varam vien iztēloties, ka tur varētu būt kāda klints ar alu un vēl informācijas dēlis. Pa taku līdz turienei tikt varam pat nesapņot. Nav tādas takas te, nav!

Tālumā Mazā Velnala un info dēlis. Redzi?
Komentēt

Slīpā nogāze pie Mazās Velnalas, apkārt ūdens

Ko darīt? Atkāpties sprīdi pirms bērnu galvenā mērķa - alas - sasniegšanas?

Apsveram iespēju līdz alai kāpt pa kalnu. Virsma slīpa, kas beidzas tieši ūdenī, tomēr pie pašas alas, cik var tālumā samanīt, zeme ir sausa. Ir cerības, ka, ja gar alas klints sienu tiek lejā, tad nebūs jākāpj ūdenī.

Sākumā šķiet, no ieceres būs jāatsakās, kāpiens pa kalnu tomēr diezgan riskants. Tomēr vīrs piekrīt. Bērniem nav problēmu. Žip žip pa kalnu augšā un tad lejā .. bet pirms pašas lejas kaut kur apakšā dēls apstājas. Pauze. Bet tad jau viņš ir pašā lejā un alā. Nākamā meita. Atkal kaut kur pirms lejas viņa apstājas, mulst, ko tālāk. Es esmu vēl augšā, jo pētu sūnas, nesaprotu, kas par lietu. Tomēr pēc brīža arī meita ir pašā lejā un alā. Es esmu iegrimusi kārtējos sūnu vērojumos. Tādi pušķīši kā mazas zaļas dālijiņas! Kamēr es pētu, arī vīrs ir klāt un man garām. Arī viņš nonāk līdz kritiskajai vietai un apstājas - tā, ko tālāk? Tomēr, tāpat kā bērni, pēc mirkļa viņš jau ir lejā.

Sūnas uz Piķenes kraujas
Komentēt

Iespējams, spīdīgā polija Pohlia cruda uz Piķenes kraujas
Komentēt

Nu beidzot eju es. Nonākot līdz mistiskajai vietai, beidzot saprotu, kas par lietu. No augšas izskatās, ka tur jau gandrīz leja, bet patiesībā vēl līdz zemei ir gabaliņš, bet ceļš beidzas, vien sakne aizlokās. Bet nu jāpieķeras tai saknei, un tad jau lejā var tikt, vien tas mirklis apdomas vajadzīgs.

Zilējošā skrajlapīte Mnium stellare
Komentēt

Sprīdis pirms Mazās Velnalas

Atviegloti uzelpojam, ka ala nu ir sasniegta, tomēr, ņemot vērā mūsu pieredzi, atpakaļceļa var arī nebūt, - kas zin, cik ejams varētu būt mūsu gājums pretējā virzienā. Mums gan nav arī mērķa iet atpakaļ, tomēr, kas zin, kas mūs gaida priekšā, ja nu uz priekšu arī ceļa nav?

Ar alu viss būtu labi, ja būtu gaismiņa līdzi, bet nav. Dēls labprāt izrāpotu šauro eju, bet nu pilnīgā tumsā tomēr nav interesanti. Bet nu ar to pašu manāms, ka bērnu drēbes aizvien vairāk pieņem brūnīgi oranžu toni.

Dodamies tālāk. Pārsimt metru no Mazās Velnalas jābūt vēl vienai alai, ko agrāk esam vien pa gabalu manījuši. To gribam apskatīt. Laižam, lai bērni iet tālāk, paši nomērām vienu jau agrāk noskatītu koku, kurš šķiet osis. Tomēr uz zemes manām gandrīz tikai liepas lapas un dažu ozollapu. Ja tas ir osis, tad 3,66 m apkārtmērs atbilst Valsts nozīmes dižkokam. Bet vai ir - kas zin. Bez lapām grūti tā pārliecinoši apgalvot. Bet mani jau vēl pirms koka mērīšanas piesaistījušas kārtējās sūnas - mmm, tāds mīksts, biezs paklājs ap potenciālā oša stumbru, izrādās.

Sānu eja Mazajā Velnalā Piķenes kraujā
Komentēt

Sūnām noaudzis oša stumbrs
Komentēt

Tālāk ceļš tāds puslīdz ejams. Laipa gan vienviet peld kaut kur pa ūdens virsu, bet kalna mala gana lēzena, citviet arī normāls ceļš. Vēroju kārtējās sūnas. Bet te arī varbūt kāds avots! Sākas pēkšņi no ceļa, arī oranžiem toņiem klāts. Augstāk kalnā nemana ne gravu, ne tekošu ūdeni.

Īssetas nekera Neckera pennata kā atlocījusies uz koka stumbra
Komentēt

Iespējamais avots

Bērni steidz meklēt Aunapieres alu. Tā steidzas, ka pasteidzas garām. Nākas saukt atpakaļ. Kāpjam kalnā uz alu, jo šī ala nav pie takas, tā ir augšā kalnā. Tāpēc arī nav tik viegli pamanāma, ja nezin, ka jābūt.

Pa ceļam pamanu kritušu koku, kuram apakšā ... ak, manas mīļās gļotsēnes! Skaidrs, ka dzeltenas, un skaidrs, ka gļotsēnes. Vēlāk noskaidroju, ka vislīdzīgākās šķiet gļotsēnes Trichia favoginea, bet to tā 100% jau uz aci noskaidrot nevar.

Gļotsēnes, iespējams, Trichia favoginea
Komentēt

Skats no Aunapieres alas
Komentēt

Beidzot nu esam pie alas. O! Lai arī ieeja izskatās šaura, ala tomēr nav pavisam maza, garums ir nepilni 5 m. Varam salīst trijatā - es un abi bērni. Tiesa, tupus un viens aiz otra. Diviem blakus vietas nav. Gar alas sienām berzējoties, bērnu nu jau laiciņu kā oranžbrūni tonētās drēbes neko daudz tonētākas vairs nekļūst, bet mans mētelis gan redzami cieš. Paskatu arī šajā alā redzamās sūnas. Ieraugu tādus kā smalkumus, gaišzaļi krāsu plankumiņi, ar mata tievuma sīkiem, kādu mm gariem kātiņiem, kuru galā resnāks punktiņš. Nez, kas tās varētu būt? Ne tādus sīciņus kārtīgi apskatīt, ne nofotografēt. Izrādās, tas kniepadatu ķērpis.

Aunapieres alas krāsainās sienas un dziļumi
Komentēt

Gaiši zaļais kniepadatu ķērpis ar apotēcijiem kā mazām bumbiņām
Komentēt

Netālu no alas ir vēl pāris ejas un tuneļi klintī, bet tādi kaķim vai pelei, ne cilvēkam ejami, tomēr interesanti. Arī paliela niša atrodas dēlam par prieku. Es atkal nogrimstu kārtējās sūnās uz klintīm.

Atkal un atkal priecājos par fantastisko pastaigu, daudzajām neredzētajām sūnām, negaidītiem kāpieniem, te atceros, ka šodien tak bija stiprs vējš. Kāds vējš?! Te nekāda vēja nav!

Sāk jau manīt vakara saules nokrāsas mežos pāri meža ezeriņam. Bērni pie ezera makšķerē. Kaut ko jau izmakšķerēt var!

Meža ezeriņš palos
Komentēt

Bērni makšķerē

Es ieraugu vēl nemanītu augu, te atkal - savdabīgas pumpiņveidīgas sēnes uz kāda veca zara, kas mētājas pa zemi. Vēlāk noskaidroju, ka varētu būt sēne Hypoxylon fuscum, katrā ziņā kas līdzīgs ir!

Hallera cīrulītis Corydalis solida plaukst
Komentēt

Sēne Hypoxylon fuscum mežā uz nokrituša zara
Komentēt

Savā "lielajā" pastaigā 2h 20 min. laikā, kopš no stāvlaukuma sākām kāpt lejup pa trepēm, esam nogājuši ... vien 2,1 km! Bet nogurums jau jūtams un saulriets arī tuvojas. Līdz plānotajai vietai - trepītēm kalnā - palicis gandrīz vēl kilometrs. Ņemot vērā mūsu tempus, izlemjam šturmēt kalnu tūlīt pat, bez visām trepītēm.

Kā pieņemam lēmumu, no bērnu puses uzreiz sākas protesti - viņi gribot vēl makšķerēt, sāp kāja, esot noguruši un šausmīgi gribas dzert !!!

Tomēr kalnā ir jākāpj. Tas notiek visai grūti. Kunkst te viens, te otrs bērns. Es pa tam priecājos par atrastām spirām - tātad, te dzīvo arī kāda stirna.

Kāpiens kalnā

Stirnas spiras kalna nogāzē pērnajās lapās
Komentēt

Manu arī palielu Austrijas agreni, vecus pūpēžus un kādus ziedpumpurus.

Daudzgadīgā kaņepene Mercurialis perennis agrā pavasarī
Komentēt

Gauja caur kokiem no kalna nogāzes pievakarē
Komentēt

Kaut kāds smaids dēla sejā atblāzmo vien tad, kad izrādās, ka otrpus Gaujas, saules izgaismota, labi redzama bobsleja trase.

Tuvojamis kāpiena galam

Skats uz bobsleja trasi no kalna nogāzes otrpus Gaujai
Komentēt

200 m garo kāpienu kalnā pieveicam 20 minūtēs, tātad - 10 metri minūtē.

Nu atliek pa labu ceļu noiet atpakaļceļu līdz mašīnai. Tie ir 650 m un 15 minūtes. Bērni gan joprojām kunkst par mežonīgajām slāpēm, līdz sāk kasīt sniega paliekas ceļmalā, lai būtu ko veldzējošu ielikt mutē.

Kad esam pie mašīnas, kas iestigusi dubļos, bērniem sākas dienas jautrākā daļa. Kamēr mašīna tiek braukta un stumta no dubļiem, melno šļakatu strūklas uz baltā sniega fona bērnos izraisa nevaldāmas smieklu lēkmes.

Ak, jā, kolīdz tikām augšā kalnā klajā laukā, tūlīt atausa atmiņā, ka šodien tak ļoti vējainā, neomulīgā diena, pat līdzpaņemtās šalles beidzot tika apliktas, bet tur, lejā, to nu galīgi nevarēja manīt. :)

Atpakaļbraucienā pamanām vēl nenomērītu 4-metrīgu dižozolu, pāris saulrieta skati, t.sk. ar Krimuldas baznīcu, un sākas atceļš, kurā bērni saldi noguļ.

Rezumē pastaigai - 3h 10min. un 3,5 km - bet nogurums kā pēc nopietnas pastaigas, un tik daudz skaista redzēts !

Palu laika dārzs vējā
Komentēt

Tas pats palu laika dārzs saulrietā, 2011.

 

Krimuldas baznīca saulrieta gaismās pavasarī
Komentēt






Komentāri:
Aldis, 2012-01-01, 22:19 :   Ļoti jauki, bet gaužām tradicionāli. Iesaku tuvāk iepazīt Gaujas augšteci (Sinole, Lejasciems, Dūre...), kas liks daudz ko pārdomāt un daudz skaista un neparasta skatīt un varbūt pat saskatīt.....


Spama dēļ ziņojumi, kas ietver pilnus linkus, netiek pieņemti.
Vēlies komentēt?
Vārds / segvārds:
Komentārs par šo tēmu:

 

(c) Julita, 2008.- 2017.    

dziedava.lv DZIEDAVA.lv