DZIEDAVA.lv

Dabas liegums - "Vidzemes akmeņainā jūrmala" Tūja-Dzeņi
No Veczemju klintīm	Viens no mūsu 2007.gada vasaras apjomīgākajiem atklājumiem ir 14 km garais dabas liegums Limbažu rajonā "Vidzemes akmeņainā jūrmala" - cik negaidīti daudz dažādu iespaidu un pārsteigumu var gūt vienas dienas pastaigā gar jūru! Pati jūra, dažbrīd niknām šļakatām, dažbrīd mierīga, plūdeniem vilnīšiem ar putu galiņiem, visdažādāko izmēru un krāsu akmeņi, nebūt ne vienveidīgās smiltis, sarkana un balta smilšakmens stāvkrasti ar negaidīti dažādām alām, nez kā radies gluds smilšakmens kalns, vētras pārcietušie koki ar atsegtām saknēm, retie, bet koši zaļie smilšu augi, dažas upītes (attēlā zemāk pa labi - Kurliņupīte), ūdenskritums un vēl debesu un jūras krāšņie skati, saulei rietot jūrā! Ja gribētu izcelt tikai vienu no redzētajiem objektiem, tiktu pāri nodarīts pārējiem, jo vislielākais baudījums ir tā visa kopainā.

tuvojoties Kurliņupītei

Kurliņupīte

Minēto maršrutu, kas ir no Tūjas līdz Dzeņiem, šādā virzienā (lai saule nespīdētu acīs) gar jūru divatā ar vīru veicām 2007.g. 2.augustā. Krasta izskatu būtiski ietekmējusi 2005.gada janvāra vētra, kad nobrukumu rezultātā mainījušies un izveidojušies daudzi jauni stāvkrasti, mainījies alu novietojums un izskats. Attēlā Zivtiņu atsegumi to Ziemeļu galā.

Zivtiņu atsegumi

Ķurmrags

Lai arī varētu domāt, ka šis ievērojamais liegums ir labi zināms un pulcina plašas ļaužu masas, gandrīz visi ceļā sastaptie cilvēki koncentrējās tikai atpūtas vietās, bet visā pārējā maršrutā kopā sastapām vien uz roku pirkstiem saskaitāmus tūristus par spīti lieliskajiem laika apstākļiem. Lai precīzāk aprakstītu kā dēļ, manuprāt, tomēr vērts veikt visu garo maršrutu, redzēto sadalīšu nosacītās "kategorijās"; tādējādi apraksts būs nevis hronoloģiski, bet tematiski sadalīts. Sākšu ar ikdienā biežāk redzamiem objektiem, kas šai liegumā īpaši ar savu daudzumu un dažādību, un nobeigšu ar atsevišķiem individuāliem objektiem, kas ir aplūkojami tikai te.

 


*) Lielie un vidējie akmeņi. Tūjas pusē raksturīgi palieli akmeņi ūdenī pie krasta. Stundām varētu vērot jūras un akmeņu spēku savstarpējo sadursmi, jūrai sadaloties sīkos šļakatu rakstos. Mani pārsteidza akmeņu lielā nozīme krasta līnijas veidošanā - pateicoties vairāku lielu laukakmeņu grupām krasta sargu lomā, laika gaitā izveidojušies izteikti zemesragi - Ķurmjrags, Rankuļrags, Kutkāju rags. Ievērojām, ka daudzi lielie akmeņi ir līdzīgi izmēros - to standartgarums ~2,4 m un augstums virs zemes 1,5-2m. Sevišķi simpātisks man šķita Kutkāju raga akmens (attēlā pa labi), kas atradās jūrā netālu no krasta (lai tiktu klāt, nācās brist līdz ceļiem ūdenī) un kura virsma bija izliekta - seglu formā.

Kutkāju raga akmens

Dzeņos

Lielu un vidēju akmeņu masveidību sevišķi labi izjust gandrīz tiešā nozīmē "uz ādas" var vairāku kilometru garumā maršruta beigu posmā, sākot no Veczemiem, ap Kutkāju ragu, kad akmeņi visu krastmalu līdz pat mežam sedz tik blīvi, ka vienīgais pārvietošanās veids ir kāpt no akmeņa uz akmeni pāris simtu metru garumā no vietas (sk. attēlu pa kreisi). Šī iemesla dēļ pastaigas beigu posms var būt fiziski grūts. Te gan ir alternatīva - var meklēt iespēju uzkāpt augšā un tālāk iet pa maža ceļu netālu no jūras (t.s. Sila ceļu), bet tas liegtu pašam izbaudīt, cik to akmeņu patiesi ir daudz un vai kājas patiešām kut, kad pa Kutkāju raga akmeņiem staigā!

Mazāk garš bez ne mazāk akmeņains posms ir arī tuvojoties Ežurgām (sk. attēlu pa labi). Te akmeņi dažādi - sākot no maziņiem, beidzot ar visai lieliem, gan jūrā, gan krastmalā. Šo akmeņaino ceļu var uzskatīt par treniņposmu pastaigas nobeiguma akmeņainajam maratonam.

tuvojoties Ežurgām

Un cik interesanti ir vērot akmeņu krāsas un formas - gadās pat visai lielam akmenim katrā pusē pilnīgi atšķirīgs krāsojums un struktūra, it kā senos laikos divi dažādi akmeņi būtu salipuši kopā! Dažs akmens pievērsa uzmanību ar savu kārtainību - gluži kā lielas pankūkas būtu sakrautas viena virs otras kaudzē; vairāki akmeņi ir ieplaisājuši vai pārplīsuši pavisam, daļām stāvot atstatu. Dažam ir tik interesantas iedobītes, it kā acis, it kā nāsis būtu. Ļaujot vaļu iztēlei, akmeņu kontūrās un krāsās var saskatīt gan sejas, gan dažādus dzīvniekus.

Labajā pusē redzamais oranžsarkaniem plankumiem rotātais akmens izrādījās liktenīgs - sastapts ceļa pēdējā (akmeņainākajā un grūtākajā) posmā lika tā uz viņu aizskatīties, ka paklupu un atsitu basās kājas pirksta nagu līdz asinīm (ne velti tur tie teju asinskrāsas plankumi, varbūt neesmu ne pirmā, ne pēdējā ;)). Par laimi netālu vīrs atrada ceļmallapas, ar kurām "nosaitēt" kāju pirms apaušanas.

*) Akmeņu, akmenīšu un smilšu, ūdeņu un vēju raksti. Mani burtiski apbūra, cik dažādi var būt akmeņu ietekmē radušies raksti smiltīs atkarībā no akmeņu izmēra, daudzuma, ūdens klātbūtnes (bijušas vai nebijušas), vēja, smilšu krāsas un vēl daudziem citiem faktoriem. Ejot tik garu maršrutu pa vietām, kur šo faktoru kopums visu laiku mainās, ir vērts papētīt! Jau smiltis pašas par sevi ik pa brīdim pārsteidz - te tās vienā krāsā, te jau krasi citā. Smago minerālu koncentrācijas vietās smiltis izskatās pat tumšas, sarkanvioletas! Iesaistoties vējam un ūdenim, papūšot un paskalojot te un tur - izveidojas tik burvīgi krāsu raksti, ka ne atskatīties! Un ja vēl rakstos pievienojas akmeņi...

Attēlā labajā pusē redzamajā ainā saskatīju pat akmeņiem un ūdeņiem veidotu seju ar acīm, degunu un muti - "Es dziedāšu par tevi, jūras mala" :) Te gludi apaļi akmentiņi izskatās kā nobērti pa virsu uz pilnīgi gluda noblietētu slapju smilšu paklāja. Te - gluži kā māte katram akmentiņam būtu sagatavojusi individuālu gultiņu savā mazā bedrītē. Bet pie Kurliņupes ir pilnīgi otrādi - katram akmentiņam (un tie te ir daudzšķautņaini, asiem stūriem) sava smilšu kaudzīte, uz kā pakāpties - vesela krastmala pilna mazu uzkalniņu! Uz maršruta beigām, savukārt, pārsteidza lielais melno akmentiņu īpatsvars. Tikpat interesanti vērot lielāku akmeņu novietojumu - dažs īpašā bedrītē smilšu un ūdeņu rakstiem ieskauts, dažs izskatās kā līdz pusei no smiltīm izkārpījies begemotiņš. Te atkal lielo akmeņu un sīko mazo akmentiņu simbioze kopējā skaistā rakstā. Un te pēkšņi smiltis kļuvušas gluži violetas un daži pelēki akmentiņi uz šī fona izskatās tik skaisti!

Koks pie Ķurmraga

*) Koki un to saknes. Lielākoties pateicoties vējiem, vētrām un nogruvumiem, daži koki aug tieši virs smilšakmens atsegumiem, saknēm nokarājoties pāri klintīm. Jau pie pirmajiem smilšakmens atsegumiem vienviet koku saknes tos klāj diezgan plašā teritorijā gluži kā aizkari - līdz pat pašām pludmales smiltīm (attēlā pa labi). Vietām vētras tramdīti koki turas sasvērušies 45 grādu leņķī, citi nogāzti horizontāli. Daži pamanījušies tādā situācijā tomēr izdzīvot un turpina zaļot pat vietumis smilšu aprakti. Vēl citi braši turas vertikāli un zaļo par spīti tam, ka saknes aprautas, zeme no sakņapakšas izskalota - labi vērojams pusaprauto sakņu sazarojums zem stumbra (sk. attēlu pa kreisi); liekas, ka šiem kokiem, lai izdzīvotu, pietiek ar svaigu gaisu un jūras tuvumu vien! Ievērojām, ka īpaši spītīgi turējās alkšņi.

*) Akmeņi un augi. Man likās īpaši skaisti tie skati, kuros akmeņi un akmentiņi izcēlās uz zaļo krastmalas smiltīs augošo augu fona. Tādi zaļie paklāji ceļā bija pāris vietās. Īpaša simbioze tika vērota koku un akmeņu saaugumos (attēlos zemāk pa kreisi). Acīmredzot akmeņi bija pirmie, un koki, augdami lielāki, apvija tos ar savām saknēm kā čūskas. Dažviet akmeņi un akmentiņi sakņu murskulī izskatījās tik mīļi ieskauti gluži kā oliņas ligzdiņā (sk. attēlā).		Akmeņi pie Ķurmraga
	Viens no tādiem kokiem ar akmentiņiem saknēs viegli ievērojams pludmalē Ķurmragā, kur arīdzan atrodas

*) Ķurmraga vecā bāka. Pie tās nonāk, kad no Tūjas veikts gandrīz pusceļš. Bāka pirms vairāk nekā desmit gadiem atradusies stāvkrasta augšdaļā, bet mūsdienās tā noslīdējusi līdz pat jūras līmenim un stāv jūrā iešķība kā Pizas tornis. Pie bākas piestiprināta virve, līdz ar to atraktīvākie ceļinieki var papūlēties bākā arī parāpties augšā. No augšas skats tomēr citāds!

*) Smilšakmens atsegumi līdz ar alām. Pirmās ceļā sastopamas sarkanās klintis ar mazām iedobītēm, nišām, tālāk maršrutā alas kļūst lielākas un katrreiz pārsteidz ar savu neatkārtojamību! Vētras laikā ir sabrukušas daudzas alas, tai skaitā arī pati lielākā un skaistākā - Ķurmju (Kupola) ala pie Ķurmraga. Dažviet tās daļēji aizbirušas gan ar smiltīm, gan arī salmiem, zariem, sakņu gabaliem. Tomēr vētra radījusi arī krasta nobrukumus, izveidojot jaunus smilšakmens atsegumus, jaunas alas, tā ka ievērojamo apskates objektu skaits var būt pat palielinājies. Visā maršrutā mēs saskaitījām apmēram 45 skaistas un interesantas alas. Gan tādas, kurās ielīst pašam un pa kādu caurumu palūkoties laukā, gan labirinti ar vairākām ieejām. Vietumis alu malas klintīs izskatās savītas kā bizes (sk. Ežurgu klints fragmentu attēlā pa labi). Dažā alā sanāk pat tā, ka pakāpeniska aizbiruma rezultātā ala virzās ne vien dziļumā, bet arī virzienā uz leju.

Ežurgu klints

Ievērojamākie skati sākas aiz Ķurmraga. Liels pārsteigums jūrmalā starp Ķurmragu un Ežurgu klintīm, ir milzīgs smilšakmens kalns (ap 2,5 m augsts, ap 7 m garš), kas vizuāli izskatās gluži kā radies klints nogruvuma rezultātā "nokrītot alai uz mutes". Aptuveni tur bijusi minētā Ķurmju ala, bet vai šis kalns varētu būt sagruvusī ala - neesam pārliecināti. Blakus šim smilšakmens veidojumam ir gan lieli akmeņi, gan 2 nogāzti bērzi, no kuriem viens nokaltis, bet otrs, pat vietumis smilšu apbērts, ierakts zemē, joprojām zaļo! Apbrīnojami!

starp Ķurmragu un Ežurgām

Zivtiņu atsegumu sarkanās alas

Zivtiņu atsegumu labirints baltajā smilšakmenī

Tālāk seko interesantas sarkanās klintis ar 4 alām (viena - kā caurejams tunelis, sk. attēlu kreisajā pusē) pa vidam starp Ķurmragu un Ežurgu klintīm. Tad jau arī kartē atzīmētās Ežurgu Sarkanās klintis (saskaitījām 7 alas - dziļākā ap 4 m gara). Starp Ežurgām un Kurliņupīti atrodas Zivtiņu atsegumi, kur ir gan baltās, gan sarkanās klintis. Saskaitījām kopā 19 alas, 2 garākās no tām - sarkanajās klintīs ap 12 m dziļas (attēlā sarkano alu komplekss ar vienu no garākajām alām). Interesantākā šķita ap 7 m garš labirints baltajā smilšakmenī ar vairākām ieejām (sk. attēlā pa labi). Tas atrodas visai tuvu jūrai, tāpēc potenciālajiem apmeklētājiem ieteicams pasteigties pirms kāda vētra to nav noskalojusi vai pārveidojusi pa savai gaumei. Kad sarkanās klintis pēkšņi nomaina baltās klintis, pirmajā brīdī pat rodas pārsteigums - kā var būt tik balta klints! Dažviet sārtā un baltā krāsa mijas izteiktām joslām.

Ja brauc ar savu transportu, tad īsu kopsavilkumu par dabas liegumu var apskatīt uz D no Veczemjiem, meklējot Veczemju klintis; iespējams piebraukt gandrīz tieši klāt. Skaists skats gan no augšas (kur ir arī galdiņi un vieta atpūsties, uzsliet telti), gan lejā. Rankuļragam D pusē - lielāku un mazāku akmeņu krāvumi mazliet arī zaļajā krastmalā, bet Z pusē - ap 1 km gari sarkana un balta smilšakmens atsegumi, ar daudzām mazām iedobēm, nišām, bedrītēm, kā arī ap 10 ievērojamākām alām, dziļākā no kurām varētu būt ap 7 m. Šī ir laba vieta, kurp var aizbraukt kopā ar bērniem - lai nav daudz jāstaigā, bet var daudz interesanta redzēt - gan izložņāt pa alām, gan pastaigāt pa akmeņiem un jūru arīdzen.

Veczemju klintis

Ežurgas ūdenskritums

*) Ežurgas ūdenskritums. Apskatāmajā liegumā esot 2 ūdenskritumi, no kuriem vienam esot sezonāls raksturs (ziemā skaisti leduskritumi), bet otro - Ežurgas ūdenskritumu - mēs redzējām. Jāpiebilst, ka gan Ežurga, gan 3 lielāki strautiņi uz Z no lieguma vasarās nereti iesūcas pludmales smiltīs, līdz jūrai nenonākot. Kad mēs bijām, tad 0,7 m augstais Ežurgas ūdenskritums bija ~0,3 m plats un atgādināja melnu zirga asti. Interesanta bija gan ūdenskritumam blakus esošā rakstainā klints ar plaisu, kurai var tikt klāt arī no augšas (sk. attēlu pa labi), gan smiltīs plūstošās ūdens straumītes.

ala pie Ežurgām

*) Kurliņupe - starp Zivtiņu atsegumiem un Veczemju klintīm. Patīkama pārmaiņa, kad no meža puses iznāk līkumaina upīte, strauji kļūstot platāka gluži kā ezeriņš, kurā spoguļojas mežs un debesis (sk.attēlā). Upe aiztek līdz pat jūrai, atkal sašaurinoties. Ja nav slinkums pastaigāt arī pa mežu, tad tajā vērojama Kurliņupes ieleja ar smilšakmens atsegumiem, kuros esot konstatētas arī Latvijā aizsargājamā, spilgti zilā zivju dzenīša ligzdas. Lai visu maršrutu - liegumu "Vidzemes akmeņainā jūrmala" - izietu nesteidzoties, pievēršot uzmanību ne tikai atsevišķiem populārākajiem apskates objektiem, ieteiktu pārgājienu organizēt ar nakšņošanu (maršruta beigās ir arī kempings "Meleku līcis"), lai pa ceļam nebūtu jāsteidzas uz pēdējo autobusu, kas pēc pašreizējā saraksta uz Rīgu ir visai agri (ap 18:00-19:00). Turklāt tādējādi radītu sev iespēju bez visa minētā novērot arī saulrietu jūrā.:)

Kurliņupe

Mēs ar vīru turpinājām gājienu pa jūrmalu arī nākamā dienā, noejot līdz pat Salacgrīvai (skat. aprakstu).

Julita. Materiālu sagatavot palīdzēja Atis, kā arī internetā pieejamā informācija.
Foto: Julita un Atis Kluši.

(c) Julita, 2008.- 2024.