Dzintara 9.mēnesis - visumā labs mēnesis! Bet mēneša beigas - vispār super!

Ar ko aizņemtas bijušas manas domas šai laikā, cerams, labi raksturos 3 epizodes iz manas dzīves:

vienunakt sapņoju, ka kafejnīcā pasūtu saldējumu (kā zināms, "īstenībā" saldējumu man nedrīkst dēļ Dzintara alerģijas), oficiants atnes - latviešu valodas mācību grāmatu 12.klasēm =8-/. Viņam jau arī esot licies jocīgs pasūtījums, bet nosaukumi esot bijuši līdzīgi, tāpēc esot sajaucis 8[

citunakt Atis mani pamodināja, jo viņam apnicis, ka es grābstos pāri viņam, lai kaut ko cītīgi ķertu,- bet es sapnī ķēru Dzintariņu, lai viņš nenokrīt no gultas, .. tas nekas, ka mūsu gultā viņš vairāk nekā pusgadu naktī nav gulējis..

sēžu vannā (īstenībā), skatos, pa vannas malu kur radies, kur ne, rāpjas zirneklis, es šo aizknipjoju, pēc brīža skatos, lien atkal, uz ko es viņam dusmīgi: "Nu, Dzintariņ!" :DDD

Nu bet tagad tā nopietnāk par visu mēnesi.

Sākumā, kā jau solīts, aizdevāmies pie Jokstas, notestējām, kurus produktus drīkt, kurus ne; - no 44 testētiem objektiem 20 drīkstam lietot; iedeva mums arī smērīti un zālītes. Lai cik jocīgi nebūtu, pleķu sārtums pazuda jau teju nākamā dienā, kā sākām smērēt viņas smērīti. Turpmāk pamazām pazuda paši pleķi. Nevienu brīdi nebija nekāda saasinājuma, t.i., jauni pleķi neradās un vecie nekļuva sārti. Lietojām tikai par labiem atzītos produktus un dažu netestēto, jo, piemēram, ūdeni, kuru ikdienā lietoju, izrādās, mums nedrīkst. Citu nebiju paņēmusi notestēt, tā ka nomainījām ūdeni "uz labu laimi", nezinot, vai tas nav vēl sliktāks.

Lieki teikt, kā tādi panākumi manu garastāvokli uzlaboja. Ja nu vienīgi iestājās tāds mērens stress - un ja nu pēkšņi visi pleķi parādās no jauna! (Nekad jau nebūs labi;)) Bail arī ieēst kaut ko netestētu, ka tik visu nesabojā.

Puisis, savukārt, jūtas jau liels, un kā liels grib arī staigāt. Ja gadās tuvumā mammai vai tētim, noteikti jāieķeras drēbēs, ka mēs nevaram ne pakustēt, līdz ar to apgrūtināta darbošanās. Nu bet prieks par visādiem panākumiem atsver dažas neērtības.

Redzot, ka puika drīz pārvietosies tikai stāvus, un tai pat laikā nevēloties likt cauru dienu viņam pavadīt kurpēs, sāku domāt par tādu "grumbuļainu" paklājiņu, lai nav pa gludu grīdu jāstaigā. Domājot uznāca iedvesma tādu uztaisīt pašai, un šī iedvesma tik ātri nepārgāja! ;) Tad nu ķēros pie darba, pamazām tapinot paklājiņam atsevišķus fragmentus.

Mēneša beigās vairākas naktis pēc kārtas noguļam bez ēšanas, ir izveidojies pat tā kā režīms (sk. rubriku "viena parasta diena"), kas mani izbrīna un iepriecina reizē, jo pēc režīma nekad neesmu īpaši tiekusies. Un tomēr ir jauki, ja var kaut mazliet prognozēt, kad ko darīsim :)

Galu galā mēneša beigas ir pavisam jaukas - varam labi izgulēties (beidzot! nekad līdz šim 8-9 mēnešu laikā neesmu varējusi tik mierīgi naktīs gulēt), alerģiju vairs nemana, puika teju jau staigā, man pat acis vairs tā nesāp, vārdu sakot, esam laimīgi un priecīgi, - šķiet, kopš dzemdībām līdz šim nekad nav bijis tik labi visās jomās uzreiz ... :)