Dzintara 8.mēnesis iezīmējas ar viņa strauju izaugsmi - pāris dienās iemācījās rāpot, stabili sēdēt un celties kājās, ko tad darīja arī visu mēnesi. Man, protams, par to liels prieks, lai arī pirmā diena, kad puika sāka celties stāvus, padarīja mani gandrīz sirmu - puisis nebija vēl attapis, ka, tad, kad ir ticis stāvus, viņam joprojām ir jāpieturas, citādi gāzīsies lejā, kas to lai zin cik vēl veiksmīgi. Par laimi turēšanās nepieciešamību viņš apguva ātri un, pat ja neturējās, viņš bija iemācījies bez smagām sekām "nolaisties lejā" no stāvus pozas uz sēžus pozu. Tādējādi turpmākās dienas vairs nebij tik trakas.

Pats jaukākais, ka tad, kad Dzintars gribēja, lai es pie viņa aizeju, viņš sāka mani saukt "mammamma" utml. Centos tieši pie tā pieradināt - ja vienkārši raudāja, negāju, bet ja sauca, uzreiz gāju. Tas gan man ātri atspēlējās - puika sāka mani bieži saukt :D.

Sākumā mēs viņu turējām sētiņā, kur uz grīdas ir paklājs, lai nav auksti rāpot, bet pateicoties tam, ka bieži Dzintars ātri pārrāpoja grīdu, pieslējās pie sētiņas un mani sauca, tā ka neko nevarēju padarīt, tad taisīju sētiņu vaļā. Ja nu grib, tad lai rāpo uz otru istabu pie manis. Tad arī lielie aukstumi ārā bij pierimuši un plikās grīdas vairs nebija tik mežonīgi aukstas. Dzintars tā arī darīja - ātri pārrāpoja savi istabu un tad devās klejojumos pa grīdām citur, meklējot, kur mamma pazudusi - otrā istabā vai virtuvē.

Šis mēnesis bija arī Ziemassvētku un Jaunā gada laiks. Bijām ciemos pie maniem vecākiem Ikšķilē, kur ar mums kopā bija arī dziedātāja Helēna - Dzintariņam tas bija pirmais "koncerts" tik tuvu pie "skatuves". Katru dziesmiņu noklausījies viņš izdeva izteiksmīgu "pfff" ar siekalu spļaušanu. Nu īpaši pieklājīgi jau tas nebija;). Biju arī uz eglīti darbā, redzējos ar saviem darbabiedriem, kurus nebiju redzējusi gandrīz gadu. Puika pa tam dzīvojās pa māju ar Ati, lielākoties gan nogulēja.

Ārā mēs centāmies iet katru dienu (tomēr ne katru izgājām), bet nereti bijām ārā tikai īsu brīdi - pusstundu-stundu. Gan pateicoties lielajiem saliem, kas brīžiem uznāca, gan pateicoties tam, ka jutos visai nogurusi un negribējās ilgi staigāt. Jo vairāk, ka ziemā piesnigušais mežs ar ratiem praktiski vairs nebija izbraucams. Daždien gan gribējās ļoti, kad bija smuki balti sasnidzis. Viendien tad ar Ati kopā mēģinājām "šturmēt" mežu, bet tālāk par pārsimts metriem, turklāt vairākus no tiem stiepjot ratus rokās, netikām. Mežu izbraucu vēlāk (citu dienu), kad jau bija iestājies atkusnis un mežs bija kļuvis ar sniegu pieblīvēts vienmērīgi, t.i., ratu riteņi tajā negrima.

Šajā mēnesī arī pirmoreiz pāris reizes liku Dzintaru ratos sēžus. Grūti pateikt, cik viņam tas patika. Sejā bija tieši tās pašas "bezemocijas", kas ir arī ratos guļot. Vienīgi tas gan tiesa, ka sēžot puika centās vislaik skatīties. Kad pēc pirmās skatīšanās nolaidu ratus atpakaļ guļus, puika gardi nožāvājās un aizmidzis bija.

Tā kā alerģija mūs sāka atkal vairāk nomākt, locītavu sarkanie izsitumi aizņem arvien lielākus ādas apjomus (lai arī lielie pleķi uz muguras gandrīz izzuduši), beidzot pierakstījāmies pie dr.Jokstas, droši vien vajadzēja to darīt jau agrāk, bet nu likās, ka varbūt varēs iztikt ar "parastajiem" alergologiem un dermatologiem. Lai nu kā, rezultātus droši vien varēšu pastāstīt tikai nākamā mēnesī, jo pierakstījāmies uz laiku, kas iesniedzas jau 9.mēnesī.

Šajā mēnesī es izdarīju "varoņdarbu" - aizgāju pie zobārsta. Tā kā man sanāk ļoti reti izrauties no mājas vienai, tad no zobārsta praktiski nemaz nebaidījos - tieši otrādi, bija prieks beidzot aiziet izklaidēties cilvēkos :D.

Mana veselība "uzdeva" ik pa laikam. Pāris dienas mocījos ar mežonīgām vēdera sāpēm, pāris dienas - ar aukstuma pumpām. Bet visu laiku sāp acis. Lai arī cenšos mazāk sēdēt pie datora, cālī eju un rakstu retāk, vairāk cenšos pavadīt laiku ar puiku. Sākām katru dienu pāris minūtes uz grīdas kopā vingrot. Tomēr otrā galējībā ar nevar iekrist - puika pierod, ka es esmu blakus, un negrib vairs viens spēlēties nemaz, turklāt tā uz datora nedarās neviens darbs, arī ne šī lapa..

Dažas reizes, kad puika viens negribēja dzīvoties, es sēdēju viņam blakus uz skaļā balsī lasīju anekdotes par Hodžu Nasretdinu. Njā, mūsdienās, kad anekdotes uz e-mail nāk katru dienu, šķiet, visi vecie jociņi tik zināmi, ka lielākā daļa grāmatas anekdošu pat nešķita smieklīgas. Tomēr labāk skaļā balsī lasu anekdotes nekā Rīgas Balsi. Vislabāk jau būtu pasaciņas, bet neesmu vēl izpētījusi, kas prātīgs "mantojumā" šajā dzīvoklī šai jomā ir, vai nav jāpērk pašiem kas jauns.

Tā nu dzīvojam, brīžiem esmu ļoti laimīga, brīžiem ļoti nogurusi, brīžiem depresijā..