Priekš manis Dzintara 7.mēnesis ir diezgan mierīgs un labs laiks. Puika ir aktīvs, dzīvespriecīgs, spēj visai ilgi spēlēties savā nodabā, arī uz grīdas, jo iemācījies labi velties un aizkļūt līdz kārotajām mantiņām pats. Turklāt vēl nemāk rāpot, tātad dauzmaz spēkā princips "kur nolieku, tur paņemu", nav jāuztraucas, kur viņš pa šo laiku varētu būt aizrāpojis.

Ārā nu jau palicis aukstāks, tāpēc pastaigas palikušas tādas īsiņas, jo man negribas nosalt. Pavisam lielajos salos vai tad, kad jūtos īpaši nogurusi, ārā neizejam vispār. Vienudien gan bija visai labs laiks, nostaigājām 2,5 stundas, bet puika sadomāja, ka tas ir par daudz guļus ratos, tāpēc sacēla trobeli. Es gan viņu turpat ārā pļavā gan pabaroju, gan pamperi apmainīju, bet tik un tā beigās krietnu strēķi dabūju nest rokās. Nu vismaz puikam kāda izklaide.

Viendien negaidīti ieradās vīramāte. Tad nu mēs viņu likām pie darba - lai pieskata puisi. Paši vakarā devāmies uz koncertu, mājās atgriezāmies tikai 2:00 naktī. Puisis bez vecākiem bija izticis veselas 5 stundas, un nekas! Pat ēdis neko prātīgu netika, tik drusku paniekojies ar biezenīti. Kad ieradāmies, puika gultiņā bij iemidzis, bet mani "sajutis", ātri atmodās, pavakariņoja, un tad riktīgi likās gulēt.

Attiecībā uz mūsu alerģiskajiem izsitumiem - no dārgās "brīnumsmērītes" it kā ir palicis labāk, bet pleķi joprojām pilnībā izzuduši nav. Turklāt tagad izsitumi sāk parādīties cituviet - locītavās. Nu pilnīgs negals. Ādas ārste mēneša sākumā gan priecājās, ka smērīte palīdzējusi, bet man gan īpašs prieks nebija, jo ko līdz, ka paliek labāk, ja tā īsti joprojām nav skaidrs, ko tad drīkst, ko nedrīkst ēst, turklāt tā mana neēšana puisim par labu sāk arvien vairāk iedarboties man par sliktu.