6. mēnesis saistās ar lielu puiša aktivitāti un patstāvību. Viņš var ilgi viens pats spēlēties gultiņā, līdz ar to man ir brīvs laiks darīt savus darbus. Mēneša laikā puika apgūst daudz jauna - griezties uz visām pusēm, uz vēdera un uz muguras, ņemt rokās (un kājās :D) mantiņas, kas arī mani priecē un ielīksmo garastāvokli. Līdz ar to šis bija tāds labs mēnesis, kad varēju pati atpūsties un priecāties par Dzintariņa izaugsmi.

Līdz ar to, ka puika kļuvis patstāvīgāks, sāku vairāk kustēt ārpus mājas.

Vienreiz mēs ar Dzintaru noriskējām aiziet uz koncertu RTU. Koncerta organizatori nebija sajūsmā par zīdaiņa klātbūtni, tāpēc pie pirmajiem skaļākajiem kunkstieniem mēs atstājām zāli un turpmāko koncertu klausījāmies no priekštelpas. Lai arī neko prātīgu nedzirdējām, patiesībā nebija nemaz tik slikti, iepazināmies arī ar meitenīti, kas bija par Dzintaru pāris mēnešu vecāka un arī "tusēja" blakus zālei. Bez tam, meklējot vietu, kur puisi pabarot, iepazinos ar RTU. Izrādās, ka tur daudzas auditorijas ir neaizslēgtas, ar iedegtām gaismām un brīvi pieejamu tehniku (piemēram, kodaskops).. Tad nu es vienu tādu telpu izmantoju, lai pabarotu bērnu auditorijā tieši virs koncerttelpas - pat varēja kaut ko dzirdēt;). Izmantojām arī tualetes pakalpojumus - man par lielu prieku tur bija arī galds, uz kura ērti varēju nomainīt puisim pamperi :).

Dažas dienas vēlāk uz 3,5h stundām pirmoreiz ar puiku palika viņa vecāmamma - Ata mamma. Mēs ar Ati gājām uz filmu. Jāteic, visai jauko 2h filmu ar fantastisko mūziku man bija diezgan grūti izturēt - likās, ka iet šausmīgi ilgi, un ka noteikti Dzintariņš sācis raudāt un man steidzami jādodas mājās. Lai nu kā, bet tā nebija patiesība - Dzintars esot bijis mierīgs un čakli mācījies velties :)

Ja jau viņš tik labi uzvedas, tad nākamajā dienā vēl aizdevos uz Dzemdību namu pie draudzenes, kurai arī piedzimis dēls. Jocīgi, ka, esot blakus tam viņas mazajam kunkulītim, man nebija tāda stresa, kā sēžot filmā - it kā tas mazais cilvēciņš būtu Dzintara vietā. Tai laikā ar Dzintaru uz 3,5 stundām bija Atis. Un arī viņi laiku pavadīja bez lielām raudāšanām.

Mēneša sākumā ļoti mocījāmies ar sarkanajiem pleķiem, kas no alerģijas joprojām bija pa visu Dzintara ķermeni, un no izrakstītās smēres palika tikai sliktāk. Mēneša beigās pēc dermatologa apmeklējuma sākām smērēt citu smēri, nu tad mums pamazām sāka kļūt labāk arī šajā jomā.

Alerģijas dēļ, precīzāk, manas "diētas" dēļ, lai puisim būtu mazākas alerģijas izpausmes, mana veslība gāja arvien lielākā "tūtē", visu laiku jutos tāda ne visai vesela, acis sāp. Pāris reizes mēģināju ieēst medu vai burkānus (bij tā, ka mans izvārdzinātais organisms burtiski tos pieprasīja), bet, šķiet, puisim no tā palika sliktāk, tāpēc vairāk neriskēju.

Vēl šis mēnesis saistās ar piemetušos laikam jau Rota vīrusu. Dzintars to pārcieta vislabāk - 3 reizes izvēmās ar 7h starplaiku, un viss. Savukārt es vārguļoju veselu nedēļu ar kulminācijām sākumā un beigās, kad tikai gulēju un skraidīju vemt vai uz poda. Tai laikā Atis pat pāris dienas negāja uz darbu, lai mums palīdzētu tikt galā. Nu bet nekas, pārdzīvojām. Galvenais, ka Dzintaram veselība turas visai labi.:)