Dzintara 11.mēnesis, kas lielā mērā iekrīt aprīlī, ir dažāds laika apstākļu ziņā - pa naktīm (un reizēm arī dienā) ziema ar sniegu, pa dienām - pavasaris ar saulīti. Līdz ar to varam sākt garākas pastaigas. Sākam staigāt arī kājiņām pa zemi (ārā). Tas man ir liels prieks, jo sen esmu gaidījusi to brīdi, kad mans puika varēs ārā pats staigāt un baudīt dabu. Daudz staigājam ar ratiem - esam bijuši gan ledus krāvumus Jūrmalā skatīties, gan pa vietējiem mežiem (Iļģuciema, Lāčupes, Kleistu, Babītes pag., Bolderājas), gan pabijuši Zilajos Kalnos un Turaidas apkārtnē pirmās puķītes skatījuši. Gadījies arī ratus nest pāri upītei, ejot pa pārmestajiem zariem (sk. attēlu).
Gulēšana naktīs gan atkal pabojājusies, - vismaz vienu reizi ceļas vienmēr, dažkārt tā reize ievelkas uz stundu - pusotru, - puiku nevar ielikt atpakaļ gultiņā tā, lai viņš neraudātu. Reizēm līdz rūpīga sasegšana. Citreiz atstāju raudam, pati eju gulēt, jo no biežās cilāšanas - iekšā gultiņā, ārā no gultiņas - man sāp vēders un jēgas ar nekādas. Parasti tā atstāts drīz tomēr aizmieg, bet, diemžēl, ne vienmēr.
Šis mēnesis zīmīgs arī ar faktu, ka beidzot esmu tikusi pie skanera, līdz ar to Dzintara lapiņa tikusi pie daudzām bildēm:).
Mēneša beigās dodamies uz cāļa mazuļu tusiņu, kurā esam tikai mēs un Mikausiene ar Miku. Tuss izdodas labs - kopīgi pastaigājam, parunājamies, kā arī iepazīstos ar Olimpiju, kur atstāju vairāk nekā 20Ls, bet ar to tēriņi nebeidzas - nākamās divās dienās kopā ar Ati iztērējam vēl ~80Ls. Tādējādi 100Ls trijās dienās - traki! Toties esam tikuši pie vairākām vērtīgām lietām - sākot ar puiša virsdrēbēm, zābaciņiem un kurpītēm, bumbu, beidzot ar lietām priekš sevis. Un tas viss sākās no tusiņa!! :)
Vēl šajā mēnesī redzējām degam kūlu mūsu tuvajā mežmalā. Šoreiz man nebija nekur jāsteidzas un, atstājusi ratiņus drošā attālumā (puika ratos sēdēja un skatījās), metos glābt, lai neaizdedzina mežiņu vienā vietā un lielu smuku priedi blakus vietā. Par laimi kurmji bija sataisījuši zemes uzbērumus, kurus varēja izmantot uguns apdzēšanai un ierobežošanai. Nācās pārliecināties, ka nevar atstāt neapdzēstu pat mazu posmu, jo pāris minūšu laikā uguns veikli pa malu apgāja manus zemes uzbērumus un būtu sācis laizīt arī mežiņu, ja nebūtu to laikā ievērojusi un steigusies liesmas apslāpēt. To vietiņu pieglābt izdevās, bet visam jau klāt neizstāvēsi. Sajūta bija tāda, it kā lielu darbu būtu paveikusi, bet uz tā fona, cik deg un deg, un deg... varēju neko nedarīt, gluži kā visi citi, kas gāja garām un neko nedarīja. Un kā pati esmu [ne]darījusi citreiz.. Tā tāda skumja nots šajā mēnesī.
