Dzintara 12.mēnesis iekritis pašā pavasara plaukumā. Ārā tik daudz saules un topošo zaļumu, ka pa lauku vien gribas dzīvoties. Tas arī tiek darīts - pa stundām 4-8 esam ārā katru dienu. Liels nopelns te gan ir faktam, ka puika guļ stāvošos ratiņos, tad nu viņš ārā arī izguļ pusdienu miegu (diezgan ilgu). Pa to laiku es lasu avīzes - beidzot tieku galā ar iekrātajām nelasītajām avīzēm kopš šīgada sākuma! Vēl es pa pusdienguļām palīdzēju labot atklātās matemātikas olimpiādes darbus - daudz jau nesanāca, bet prieks tāpat, vismaz kas prātīgs padarīts;).
Lielā sāpe ir izdedzinātais mežs. Vietās, kur pirms gada ap šo laiku bija vizbulīšu un zaķkāpostu ziedu plantācijas, tagad ir melna zeme. Vienuviet zālīte ataug, cituviet tā tikko nodedzināta. Vienu dedzināšanu gandrīz pieķēru - mainot puikam pamperu, pamanu netālus dūmus un puišeļu baru. Kamēr apmainu pamperi un aizjožam tos pāris metrus, kamēr vēl nodzēšu (par laimi, praktiski bezvējš un ar kāju izdodas dzēšana) izdedzis jau ap 30 m2. Kā Atis nesen teica - tos dedzinātājus pašus vajadzētu tā pasvilināt citiem par biedējumu!
Kāds tam visam sakars ar bērnu? Nu vistiešākais! Kādas tad nu tagad pastaigas pa mežu sanāk - pa melnu zemi! Nevaru parādīt viņam, cik skaists mežs ir pavasarī, nevaram paskraidīt basām kājām, duras tie izdedži. Patiešām žēl meža. Ir jau, kas atkopsies, bet ne viss. Tā šogad nodeguši smuki ceriņi mežmalā. Un ne tikai, protams.
Mēneša laikā iepazīstamies ar vairākiem Dzintara vecuma bērniem, vairāk staigājam cilvēku pilnākās vietās (ne vien pa mežu). Man interesanti šķiet vērot apkārtējo cilvēku reakciju. Izbrīnu, ka tāds maziņš tik labi staigā. Jautājumus, cik tad vecs puika. Mēneša beigās dodamies uz cāļa mazuļu tusiņu, kurā šoreiz ir daudz mazo cālēnu. Sk. tusa bildes.
