1.mēnesis bija ļoti grūts, visgrūtākā bija tā pirmā puse, kuru pavadījām Stradiņos un Bērnu slimnīcā.

Pirmās 6 dienas pēc dzemdībām pavadījām Stradiņos, jo puikam bija skābekļa trūkums un sliktas analīzes. Pirmajā dienā bērnu man nemaz nedeva, viņš gulēja bērnu istabā un elpoja skābekli. Tikai otrajā dienā bērnu atnesa uz divām barošanām un pēc katras aiznesa prom (es savā neizmērojamā naivumā katrreiz domāju, ka nu man bērniņu atnesuši uz visiem laikiem..). Pl.15:00 viņu pārvietoja uz intensīvās terapijas nodaļu, kurā es pie bērna varēju doties ik pēc trim stundām (ar 6h pārtraukumu no pusnakts līdz 6 rītā), lai nomainītu pamperu un pabarotu no pudelītes (ar manis iepriekš atslauktu pieniņu). Šīs darbības notika caur apaļām atverēm stikla inkubatorā, kurā viņš gulēja. Rokās bērnu dabūju paturēt vien tad, kad viņš atgrūda tik daudz pieniņa, ka notašķīja paladziņus zem sevis. Tad nu kamēr māsiņa mainīja paladziņus, man bija tā laime samīļot mazulīti.

Tā nu dienas režīms bija tāds - pusstundu - 45min. pirms barošanas ķēros pie pieniņa slaukšanas, tad devos pie bērna, kur pavadīju 15.min. līdz pusstundu, un tad man paliek ~2 stundas (naktī - 5h) līdz gatavoties nākamajai barošanai. Relatīvi daudz brīva laika, kurš nereti tika izmantots ne vien lai pierakstītu atmiņas, izietu pastaigāt ārā, paēstu, pagulētu vai palasītu avīzi, bet arī lai raudātu par to, ka pie manis nav bērna un mēs netiekam mājās. No mūžības viedokļa pāris dienas slimnīcā nav nekas, bet tobrīd es nebiju gatava palikt slimnīcā ne dienu ilgāk par tradicionālajām 3 dienām, man tā likās traģēdija, un tik grūti bija pieņemt palātas biedrenes mammas padomu, - lai es krājot spēkus, jo tās, kas dabū savus bērnus uzreiz, tagad mokās ar krūts barošanu, bērna apkopšanu gandrīz visu dienu, bet man ir brīvs laiks, kurā no bērna atpūsties.

Skaistākais no šī laika bija pirmais smaids, kuru redzēju jau pirmajā dienā, kad puika gulēja vēl bērnu istabā. Puika bija aizmidzis, sašķobīja mutīti un miegā pasmaidīja. Grāmatā izlasīju, ka to mēdz dēvēt par "Eņģeļa smaidu", un pamatoti! Tas bija tik burvīgi! Māsiņas nevarēja saprast, kāpēc es tik ilgi stāvu pie bērna, kaut gan vai tad tas nebija loģiski - ja bērnu neved pie manis, tad man jāiet pie bērna, nu man taču viņš jāredz arī pirmajā dienā! Puika izskatījās precīzi tāds, kādu viņu biju iedomājusies, gan pēc izskata, gan izmēriem.

Pašas smagākās atmiņas no šī laika bija 3.dienā, kad vienreiz nepaguvu laikā atslaukt pieniņu (bija aizņemts Stradiņu elektriskais slaucamais aparāts, bet ar rokām izslaukt nemācēju), tāpēc, kad ierados barot, puika jau bija pabarots ar maisījumu, savukārt nākamajā barošanas reizē, kad nu jau biju ļoti noilgojusies puiku pabarot tak ar savu pieniņu, pieniņa izslaucās dikti maz, tāpēc pirms došanas puikam māsiņa manu pieniņu sajauca ar maisījumu. Bet puika tādu kišmišu negribēja ēst - visu manu sūri grūti slaukto pieniņu atvēma, tāpēc manu acu priekšā viņam ievadīja kuņģī zondi un caur zondi salēja tur iekšā maisījumu.. To redzēt bija ļoti smagi. Par laimi turpmāk izdevās izslaukt gana daudz pieniņa, tāpēc maisījumus vairs dot nevajadzēja.

Stradiņos puikam nācās pārciest 2 punkcijas, pēc otrās punkcijas (kas bija 5.dienā) beidzot puika atkal pasmaidīja, tas man bija kā signāls, ka nu puikam beidzot paliek labāk! :)

7.dienā mēs devāmies uz Bērnu slimnīcu, tur pirmoreiz baroju puiku sēdus. Paldies ārstei, kas tobrīd bija ienākusi, un palīdzēja man to izdarīt. Tobrīd puika bija pie sistēmas, kas liedza man viņu ņemt guļus gultiņā un barot, bet sēdus mēs jau bijām kādas 15 min. nobrēkušies, jo mums nekas nesanāca, un es jau grasījos barošanu atlikt. Tas nebūtu bijis prāta darbs, jo izrādās, ka pirmajā dienā slimnīcā puika pie sistēmas bija >10 stundas dienā.

Pa dienas vidu no 12:00-15:00 parasti bija kāda stunda vai pat divas, kad puika no vietas gulēja, tad es devos ārā pastaigāt kopā ar Ati, kurš pie bērna netika laists (nu varbūt kādu reizi varētu sarunāt, bet nu mēs iztikām ar to, ka vienreiz izgājām priekštelpā kopā ar puiku, otrreiz nejauši saskrējāmies, kad mēs ar puiku devāmies no procedūras uz nodaļu).

Visvairāk slimnīcā nomocījāmies ar svēršanām pirms katras ēšanas un pēc tām, jo tās ēšanas nemaz ne tik viegli bija nodalīt vienu no otras - tikko nosveramies, lieku gultiņā, un jau atkal puika pamodies un prasa ēst..

Vēl viena liela mocība bija rentgens, kad puika 7 stundas nedrīkstēja ēst. Viņš, protams, jau pēc 2h bija atmodies un prasīja ēst. Tas man bija liels pārbaudījums. Ņēmu dziesmu grāmatu un dziedāju šūpuļdziesmiņas, līdz "uzdūros" dziesmiņai "Kušu, lulu", kurai tie piedziedājumi bija tik aijājoši, ka es pati migu ciet ar joni, knapi turējos. Galu galā arī puika aizmiga, un, ejot uz rentgenu, pat nebļāva. Māsiņa, protams, "mierināja", ka tas nekas, rentgenā gan bļaušot. Nemaz iedomāties nevarēju, ka rentgens varētu aizņemt 2h, un ka tur puika tiks tik ļoti mocīts. Vienubrīd pat viņu "sita krustā", t.i., stingri piesēja rokas, kājas, ķermeni pie "krusta" un .. pakāra ! Tas izskatījās tiešām kā krustā sišana... Labi, ka arī tādas mocības reiz beidzas...

17.dienā mēs beidzot devāmies mājās. Mājās iegāju Cālī un redzēju, cik daudz cālīšu par mums ir turējuši īkšķus, lai mums viss būtu labi. Lasīju un apraudājos. Tas bija tik mīļi!!!!!! Liels paldies Cālim kā tādam un visiem cāļiem tajā:-))))))

Mājās pa naktīm mēģināju puiku barot pie sevis lielajā gultā, jo biju pārgurusi bieži ceļoties un barojot, bet tas (barošana lielajā gultā) diez ko neizdevās. Tikai kādu vienu nakti mēs abi tādā veidā labi izgulējāmies.

Kopumā 1.mēneša laikā biju ļoti nomocījusies, jo puika daudz ēda un maz gulēja (un ja gulēja - tad ēdot ;P). Man lielākais prieks bija ikdienišķās pastaigas ar ratiņiem uz mežu vai pļavu, kad puika beidzot nebija jātur rokās. Gāju pusaizmigusi, bet tobrīd jau laimīga. Pētīju apkārtni un priecājos, ka varu katru dienu vērot, kā daba mainās, kas jauns mežā un pļavā. Tai laikā jutos kā citā pasaulē.