[ 1g. 6 mēn.; 3g. 4 mēn.] [ 1g. 8 mēn.; 3g. 6 mēn.]
[ 1g. 10 mēn.; 3g. 8 mēn.]
 
[ 1g. 0-1 mēn.; 2g. 10-11 mēn.]
* 26.marts - vienas dienas sīks apraksts (ar akcentu uz meitiņas dienas ritumu).
 
* 20.aprīlis. Dzintars atsācis iet b/d un jau trešo dienu pēc kārtas nākas atzīt, ka meitiņa ir nenovērtējama brāļa celšanā no rīta. Puika tik lien zem segas un grib gulēt, bet kad pieceļas māsa - saulaina un dzīvespriecīga, izgulējusies -, tā žigli pie brāļa gultā, paijā brāli līdz brālim lielie smiekli un miegs prom. Jāsaka, ko es bez viņas vispār iesāktu!
 
* 26.aprīlis - vienas dienas sīks apraksts.
  [ 1g. 4-5 mēn.; 3g. 2-3 mēn.]
Vairākas nedēļas nodzīvojam pie vīra vecākiem Engurē. Pamatā dzīvoju es un abi bērni, vīrs atbrauca uz brīvdienām, jo strādāja.
Engurē mums dienas režīms bija tāds - no rīta brokastis, tad ar diviem lieliem maisiem (rezerves drēbes un rotaļlietas) un mazo podiņu padusē (Juliatai podiņmācībai) kāpjam no bēniņiem lejā un ejam uz jūrmalu spēlēties smiltiņās.
Laiku prognozēt bija ļoti grūti. Kad saģērbu plāni, kā likums vajadzēja jakas, un otrādi - kad saģērbu jakās, varēja kaut pliki skraidīt. Jūrmalā laika apstākļi bieži bija pretrunā ar piemājas paglamu (kas bija tikai ~30m no jūrmalas smiltīm). Kad pie mājas silts un mierīgs, jūrmalā lieli vēji un auksts. Kad pie mājas ēnā patīkami vēss, tad jūrmalā cepamies laukā. Tāpēc vienmēr bija vajadzīgs ņemt līdzi dažāda siltuma drēbes.
Ārā līdzpaņemtais podiņš Juliatai tā arī palika ne reizi nepiepildīts, jo Juliatai daudz labāk patika iet uz āra tualeti, nevis niekoties podiņā. Savukārt uz tualeti prasījās gan kad vajag, gan kad nevajag; un ne vienmēr, kad vajag.;)
Jūrmalā izspēlējos;) pēc sirds patikas - cēlām pilis, garāžas, rakām bedres un kanālus. Man bieži bija jāstrādā par ūdenspienesēju abiem bērniem, kuri ar ūdeni slapināja sausās smiltis vai eksperimentēja laistot dažādos trauciņos (piemēram, caur konusu vai cauru trauciņu).
Sākumā bērni jūrai negāja ne tuvu - tur esot aļģes - ūdens netīrs, fui. Un ja viens bērns to pasaka, otrs kā papagailis pakaļ. Kaut laiks bija ļoti silts un labprāt būtu bērnus nopeldinājusi.
Tad pēkšņi abiem radās interese par ūdeni, ka viņus no jūras atturēt bija ļoti grūti. Sākumā stāvēju blakus, ķerot krītošos, uz akmeņiem slīdošos un klūpošos bērnus (jūrmala ļoti akmeņaina), un vēl mēģinot fotografēt;). Ar laiku atslābu un nereti vien pa gabalu vēroju, kā bērni jūrmalā smeļ ūdeni un laistās. Gadījās, protams, ar visām drēbēm ievelties ūdenī (turklāt parasti dienās, kad likās, ka nebūs tik silts, lai bērni līstu ūdenī), tad naski tika pērmeklēts rezerves drēbju maiss - kā likums šādos gadījumos kāda drēbe pārģērbšanai trūka un nācās ātri jozt uz bēniņiem pakaļ trūkstošajam drēbes gabalam, jo vairāk, ja tādas krišanas ūdenī vai vienkārši saslapināšanās dienā bija vairākkārtīgas un abiem bērniem.
Lielākais notikums, īpaši man, bija atklājums, ka jūrmalā pie pašas jūras, vien dažus centimetrus zem akmeņainās virskārtas ir kārtīgs māla slānis. Kopā ar bērniem izrakām "vanniņu", izceļot akmeņus un ielaižot jūras ūdeni - tā mums sanāca personīgās mālūdens peldes. Bērni mālūdenī jebšu t.s. vanniņā ar lielu prieku spēlējās un laistījās. Psiholoģiski man bij mazliet grūti noskatīties, kā ar mālūdeni tiek regulāri nolietas visas drēbes, bet tas tika visnotaļ akceptēts - lai izbauda!
Ikdienišķās nodarbības jūrmalā pārtrauca vien pusdienas (paldies vīramātei!) un pusdienu miegs, ko gulēja abi divi bērni vai vismaz Juliata. Parasti viņu midzinājām, vizinot ratos, Dzintaram braucot ar riteni līdzi. Kamēr Juliata gulēja, reizēm Dzintaram tika lasītas grāmatiņas - dzejoļi vai pasakas. Tās reizēm iemidzināja arī Dzintaru.
Pēc pusdienu miega gājām atpakaļ uz jūrmalu vai darījām ko citu, citreiz staigājām pa Enguri, Dzintars ar riteni.
Vakaros pāris dienas bija rituāls skatīties, kā uzlec mēness - bija jau tumsa, mēness leca tieši no jūras.
Tad vakariņas un devāmies uz bēniņiem, kur bērni mēdza trakot, lēkāt pa t.s. gultu, uz kuras pamatā gulējām. Vēl blakus bija redeļu gultiņa, kurā gulēja viens no bērniem, reizēm abi, reizēm neviens. Kad grasījāmies iet gulēt, nodzēsu lielo gaismu un pie mazas gaismiņas lasīju pasakas vai dzejoļus tik ilgi, līdz aizmiga abi bērni.
Engurē pavadītais laiks ar bērniem šķita jaukākais, ko ar bērniem esmu pavadījusi, ka pat bija grūti atgriezties Rīgā.
  [ 1g. 6-7 mēn.; 3g. 4-5 mēn.]
Šai laikā tika izjaukta redeļu gultiņa. Un abi bērni - uz divstāvu gultu.
Pirms aizmigšanas uz nakti abi bērni (un es) apgūlāmies apakšējā stāvā un es lasīju grāmatas - pasakas vai dzejoļus. Sākumā Juliata gulēt negribēja, vairākas reizes ik pa pāris minūtēm prasījās uz tualeti (ne vienmēr, protams, bija vajadzība), līdz beidzot tomēr samierinājās un kāpa gulēt.
Tad notika neliels ķīviņš - Juliata vairāk gribēja, lai es dziedu dziesmiņas vai stāstu, kas redzams bildēs grāmatiņā, Dzintars - klausīties dzejoļus vai pasaciņas. Citreiz bija tā, ka es atbildu Juliatai, palasu teikumu Dzintaram, atkal padziedu pusdziesmu Juliatai un palasu tālāk Dzintaram. Galā jau vienojāmies, bija dienas, kad tikai dziedāju, citreiz galvenokārt lasīju vai stāstīju. Vairāk pakļāvos Dzintara ietekmei un darīju to, ko gribēja viņš, vai arī pierunāju, ka lasīšu tad, kad Juliata būs jau aizmigusi.
Kad Juliata bija aizmigusi, mēs ar Dzintaru pārvācāmies uz gultas otro stāvu, kur es turpināju lasīt. Parasti pa vakaru kopā izlasīju kādas 2-3 mazas grāmatiņas un tad vai nu arī Dzintars bija aizmidzis, vai arī man apnika / biju pārāk nogurusi un es, iedevusi bučas, gāju prom. Visai bieži gadījās, ka, lasot / stāstot pasaku, aizmigu pati (vairākas reizes), atmodos no "lasi, lasi!" un turpināju teikumu, līdz ar šausmām atskārtu, ka tas, ko skaļi runāju, ir pilnīgā bezsakarā ar iepriekšējo, tad nu ar pūlēm mēģināju abus stāstījumus apvienot.
Ar laiku izrādījās, ka Dzintars tomēr viens augšā gulēt negrib, tāpēc pēc pasaku lasīšanas pats pārkāpa uz leju blakus māsai. Līdz es padevos - Dzintaru gulēt augšā nemaz nedzinu, abu bērnu guļvieta tika iekārtota pirmajā stāvā, kaut arī gultas platums ne tuvu nav tāds, lai diviem būtu pietiekami ērti.
Gulēšanas rituāla stāstāmā daļa arī pamazām mainījās - grāmatas netika vairs lasītas tik daudz, - pasakas un dzejoļi no grāmatām mijās ar manu stāstījumu - manis domātām "pasakām". Vispirms lasīju no grāmatas, tad gaismu nodzēsu un turpināju stāstīt pa tumsu (nu, neskaitot mazo naktsgaismiņu).
Interesanti, ka manas vakara "pasaciņas" drīzāk varēja nosaukt par populārzinātniskām lekcijām, jo pasakas izdomāt man vedās grūti, daudz vieglāk ir izskaidrot dažādas lietas un norises - kā notiek, kāpēc notiek. Turklāt idejas stāstāmajam deva pats Dzintars. Vienmēr prasīju, par ko viņš grib klausīties.
Vairākos turpinājumos un atkārtojumos ilguši stāstījumi, piemēram, par to, kā aug pienenītes (no sēkliņas līdz jaunām sēkliņām), par avīzēm (sākot no kokiem mežā, turpinot ar tipogrāfiju, pastniekiem un avīžu kioskiem, avīžu lasīšanu, beidzot ar avīzēs ietītām puķēm, spraudumiem uz nagliņas attiecīgā vietā, ieklāšanu atkritumu spainī un saplēšanu mazos gabaliņos bērnu rokām).
Vairākos turpinājumos bija arī stāstījumi no sērijas - "ūdenī iekrita ..". Katru vakaru Dzintars ūdenī "iemeta" kaut ko citu - bumbu, gultu, pulksteni, lampu, taurenīti, ratus utml. un man par to bija jāizdomā stāstījums. Stāstīju gan par to, kā objekts nonāca līdz ūdenim (tā daļa vairāk attiecās uz "pasakas" tipa stāstījumu), gan par fizikālo turpinājumu (populārzinātniskā daļa) - objekts nogrima / peldēja pa ūdens virsu utml.; kad nokļuva (ja nokļuva) līdz krastam, bija pēc tam nelietojams / lietojams, pabojāts. Un tad atkal varēja sekot kaut kas no "pasakas". Šie stāstījumi lika man arī pašai vairāk pārdomāt par dažādu objektu "izturēšanos" ūdenī. Kas, piemēram, notiktu, ja ūdenī iemestu sviestu? Un sieru?
Vēl aktuāls stāstāmgabals daudzus jo daudzus vakarus pēc Dzintara pieprasījuma bija manis izdomātais Šurļi-Murļi, kas vispār ir labsirdīgs radījums, līdzīgs cilvēkam, tikai ar spārniem, turklāt vienīgais, ko viņš spēj ieēst, ir nepaklausīgi bērni. Tikko bērns ir vairāk paklausīgs nekā nepaklausīgs, dara tikai mazas muļķības un nedarbiņus (tos dara visi bērni), tā to bērnu nevar apēst, - izvemj veselu laukā. Tikko bērns sāk darīt sliktas lietas un neklausīt, tā viņš sāk ļoti garšīgi smaržot - priekš Šurļi Murļi, protams. Un Šurļi Murļi lido šurp, lai bērnu novērotu, vai nu jau viņš kļuvis tik slikts un nepaklausīgs, ka var droši ēst.
  [ 1g. 8-10 mēn.; 3g. 6-8 mēn.]
2005./2006.
* Uz un no bērnudārza bieži braucam ar ragaviņām (vienā virzienā ar Juliatu ragavās, otrā virzienā ragavās draudzīgi sasēžas abi bērni; kājām iet Dzintars negrib it nemaz) - pusi ceļa pa t.s. sniegu, otru pusi - pa pliku asfaltu. Retu reizi uzsnieg kārtīgi, bet drīz atkal pakūst un jābrauc atkal pa asfaltu. Brīžos, kad sniegs nokusis pavisam, Dzintars uz b/d brauc ar riteni, bet tas ir reti. Arī kājām iets reti, parasti izdodas izbraukāt ar ragavām.
 
* 1.janvārī pēc Jaunā gada sagaidīšanas bērni aizgāja gulēt pēc pl.3:00 un rezultātā arī nākamā naktī bērnus gulēt nevarēju nolikt. Juliata pēc lielas brēkšanas, istabā iesprostota, aizmiga ap kādiem 1:30. Mēs ar vīru aizgājām gulēt ap 2:30, kad Dzintars vēl esot sēdējis gultā un nevarējis aizmigt.. Kā mēs tagad ieiesim atpakaļ režīmā?
 
* Janvāris/februāris. Naktīs joprojām guļ abi bērni kopā. Parasti pirmā aizmieg Juliata - kamēr es lasu / stāstu. Dzintaram ar to nepietiek. Kad man apnīk stāstīt, tad eju prom, viņš var arī viens migt ciet, tikai prasa bučiņas, samīļot utml.
* Pēdējā laikā pirms gulēšanas reti lasām grāmatas, Dzintars grib, lai es tikai stāstu. Es tad prasu - par ko stāstīt, Dzintars izdomā, un tad es stāstu. Cireiz gan sāku stāstīt pati, ja kas ienāk prātā. Un tā daudzus vakarus pēc kārtas par vienu un to pašu. Vairākvakaru tēmas - taurenītis un suns (citreiz suns uzguļas taurenītim, citreiz suns lidinās taurenītim uz spārniem), figūriņas (aplītis, kvadrāts, zigzags, trijstūris, taisnstūris, - tās dzīvo uz Dzintara un dejo kā nu kura figūra māk), zirneklītis (kā viņš taisa zirnekļu tīklus un ķer mušas), pelīte (kā dzīvo, nes miedziņu), gulta (mums ir izdomāta tāda ceļojošā gulta, kas staigā pa ielām un citiem ceļiem, pļavām, mežiem un tajā var gulēt jebkurš, kas vēlas; pēdējā versijā gulta bija daudzstāvu, augšējos stāvos guļ putni, tauriņi utml.), zirņi un pupas (kā aug, uzzied, rodas pākstis). Pēdējo iespaidā atradu savā bērnībā puķpodā izaudzētu zirņu pākstis (bija saglabātas par piemiņu) un 2 zirņus no tām izdiedzējām un iestādījām puķpodā. Cerams, varēsim vērot, kā augs lieli.
Juliata arī pakaļdara Dzintaram - kad ejam gulēt, prasa "[l]asi zinekīti" utml.
 
* 19.janvāris. Es pēdējā laikā nemaz nezinu, cikos bērni aizmieg.
Ap pusnakti viņiem aktivitātes maksimums, sevišķi lielais nav valdāms - viss iet pa gaisu, viņu ieskaitot. Mazā peka trako līdzi.
Tad mēģinu viņus "apvārdot" - lasu pasakas vai stāstu kaut ko pati, tas pie nosacījuma, ja abi gultā guļ. Ja ne, pāreju pie nākamā punkta. Pēdējā laikā kopā ar Juliatu guļu pusdienlaiku , tāpēc vakarā turos tīri braši.
Ja esmu pārgurusi vai bērni nepakļaujas prasībām, tad durvis uz bērnistabu ciet, rokturi laukā (lai nevar attaisīt).
Tālāk "dienas režīms" sekojošs:

Juliata kā likums 5 min. brēc nebalsī, tad aiziet gultiņā un aizmieg.

Dzintars skaļi dzied, stāsta pasakas utml. (reiz dzirdēju, kā viņš kādas padsmit reizes bļāva māsai ausī : Juliata paskaties, kādu māju es uzcēlu!) līdz Juliata atmostas un sāk skaļi bļaut, man paliek viņas žēl

un savācu Juliatu sev blakus uz gultu (vīrs vēl neguļ), Dzintars paliek iesprostots bērnistabā un turpina skaļi runāties.

ap 1:30-2:00 esam ar Juliatu aizmigušas, par Dzintaru datu nav.

ap 5:00 vīrs iet gulēt, aiztransportē Juliatu blakus aizmigušajam brālim.

8:00 ceļos un ceļu arī Dzintaru uz b/d. Juliata ceļas pati un prasās līdzi uz b/d.
  [ 1g. 10 mēn. - 2g.; 3g. 8-10 mēn.]
Mazliet par bērnu attiecībām šajā vecumā.
Dzintars pret māsu ir ļoti mīļš, samīļos, ja viņai kas noticis. Ja Juliata raudās, pasauks mammu ar tekstu "Juliata grib mammu!". Sevišķi jutīgs viņš ir tādos jautājumos, kas būtiski pašam. Viņš saprot, kā ir tad, ja ļoti gribas mammu, tāpēc arī, ja liksies, ka māsai vajag, steigsies un sauks. Tāpat, ja Juliata grib konfekti vai padzerties, tad viņš kā pastiprinātājs steigsies un informēs mammu. Bet pašam visvairāk viņam māsu vajag gulētejot. Guļ abi divi divstāvu gultas pirmajā stāvā, jo brālis bez māsas otrā stāvā negulēs, kaut rāpties otrajā stāvā ļoti patīk. Bet tad tur būtu jāguļ arī Juliatai, kas pagaidām netiek ļauts. Kad Dzintars un Juliata jau guļ, viņas roku Dzintars apliek sev ap kaklu. Sevišķi sajūsmināts viņš ir, ja Juliata kaut pa miegam Dzintaram uzliek roku, kāju vai pat netīšām iesit. Tad atskan sajūsmināti smiekliņi. Citreiz Dzintars pats kaut ko grib un pasludina, ka Juliata arī to grib. Kad viņš prasa "Tu arī gribi, ja?" Juliata visbiežāk tiešām atbildēs "Jā!", kaut lielākoties nemaz nesaprot, par ko runa.
Ārēji šķiet, ka Juliatai brālis tik ļoti vajadzīgs nav. Kad iet gulēt, neprasa, lai brālis būtu blakus. Kad Dzintars viņu mīļo, māsa drīzāk mēģina izrauties. No stingrākiem apkampieniem un bučām pat sāk raudāt un saukt mammu. Pēdējā laikā gan sākusi ievērot, ja Dzintara nav, tad staigā un prasa "kui Dzintars? Nav Dzintars!" Agrāk kategoriski pieprasīja, lai apkalpojošos darbus (piem., kaut ko uzvilkt / novilkt) veiktu mamma. Tagad reizēm ir ar mieru arī, ja palīdz brālis. Ja es pasaku, lai paprasa Dzintaram, tad to arī dara. Dzintars labprāt palīdz Juliatai saģērbties vai novilkt drēbes. Dara to ar tādu mātišķu rūpību un mīļumu.
Dzintars Juliatai neapzināti iemāca gan valodu, gan rīcību. Juliata iemācās visādus izteicienus, par ko pašai nekāda jēga, piem., ierodas virtuvē un lepni paziņo "Desa nav veselīga!" Atver leduskapi un meklē kaut ko. Prasu, ko Tu gribi? "Gribu desu!" Un sākas liela brēka, ja atkārtoju viņas vārdus par neveselīgo desu. Tāpat Juliata nereti prasa "avokado ar caurumu", "maizi, sviestu, sieru, avokado", kaut arī kaut ko no tā nemaz negrib un neēd; utml.
Arī Dzintars ietekmējas no Julitas teiktā. Piemēram, pārprasu Dzintaram, vai viņš grib to un to, ko nesen gribējis. Dzintars jau grib atbildēt pārliecinošu "jā", bet pagūst iejaukties Juliata ar tekstu "Nē!" Dzintars samulst. Te Juliata maina domas, pasaka: "Jā!" un Dzintars arī uzreiz atplaukst un piekrīt: "Jā!"
Kad bērni spēlējas, viņi parasti viens otram netraucē, katrs spēlējas ar savām mantām. Juliata Dzintaram speciāli neko nejauc, bet ja netīšām sanāk, Dzintars pārlieku nepārdzīvo. Reizēm dusmīgi tā arī pasaka: "Kāpēc tu sajauci? Es esmu dusmīgs!" Protams, gadās arī lielāki pārdzīvojumi.
Reizēm jau gadās, ka brālim savajagas māsas rokās esošo mantu, tad mēģina izraut. Ja mamma iejaucas un liek vispirms paprasīt atļauju, tad Dzintars vienlaikus prasa un rauj mantu laukā. Ja es iesaku pretī iedot citu mantu, tad viņš ar varu rauj sev vajadzīgo un pretīm arī dod, reizēm vēl komentējot: "Tu gribēji šito mantu, ja?" Dīvainākais, ka Juliata to mēdz akceptēt. Paraud, kad atņem, bet ātri nomierinās, kad vietā saņemta cita manta.
Vispār bērni mēdz visai labi sadarboties. Piemēram, mums ir tikai 1 lāpstiņa, gribas abiem. Strīdējās, rāva viens otram laukā līdz beidzot paši vienojās (precīzāk, Dzintara nopelns) - Juliatai lāpstiņa, viņa iegrābj savā trauciņā, no kura priekš sevis pārber Dzintars, un abi apmierināti.
Vispār viņi visu ko mēdz darīt reizē - ja viens pusnaktī sāk vilkt virsū āra drēbes, tad otrs arī. Ja vienam liekas smieklīgi, otrs aizrautīgi smejas līdz. Ja viens mētājas, otrs pakaļ. Ja viens skraida / lēkā / rāpo, otrs ar. Ja viens grib mammai palīdzēt, tad otrs nevar atpalikt; utt.
  [ 2g. 0-1 mēn.; 3g. 10-11 mēn.]
* 31.marts - vienas dienas apraksts.