2006.gada 31.marts

No rīta, kā parasti, es gāju uz darbu un pirms tam ap 8:30 uz galda bērniem saliku brokastis - sviestmaizes ar avokado, nomizotus kivi, šoreiz burciņā mazliet arī diedzētus graudus; ūdeni snīpīškrūzītēs. Man aizejot uz darbu, abi bērni un vīrs vēl gulēja.
No darba atgriezos ap 13:45. Abi bērni priecīgi sagaidīja, viens pār otru kaut ko stāstot. Brokastu šķīvji, kā allaž, bija pārvietojušies uz bērnistabu pie loga, pie kura uz dīvāna roktura bērni mēdz sēdēt un skatīties laukā. Viens šķīvis bija turpat uz grīdas. Viena snīpīškrūzīte arī turpat. Ēdienu atliekas (drupačas, graudi, kivi fragments) bija pa visu māju, bet visvairāk turpat pie loga. Puzles šoreiz bija izvilktas un izmētātas mazāk nekā parasti. Bērni bija spēlējušies ar sliedītēm un vilciena vagoniem, kā arī ar savienojamiem gabaliņiem, ne gluži lego, bet kas uz to pusi.
Kad vīrs aizgāja uz darbu, mazliet iekodām. Sākumā Juliata prasa desu, tikai desu, Dzintars apēda 2 banānus, bet vēl gribēja putru. Uzvārīju, kā parasti, ūdenī, šoreiz pie izdevības klāt pieliku arī diedzētos graudus. Bērni putru gribēja ar krējumu, lielākoties droši vien tāpēc, ka tobrīd bija par karstu, lai ēstu tāpat. Juliata izēda visu šķīvi; Dzintars paēda, cik nu gribēja, kādu pusi varbūt.
Pēc ēšanas Juliata bija ļoti samiegojusies, bet es, savukārt, gribēju pie datora pabeigt darbā nepagūto, tāpēc Juliatu ņēmu klēpī, kur viņa drīz aizmiga (neilgi pirms 15:00) un tika pārlikta gultā.
Kamēr es steidzu darboties pie datora, Dzintars kādu brīdi mīņājās blakus, bet tad aizgāja spēlēties viens pats. Kad es atbrīvojos (ap 16:00), tad iedevu viņam kāroto Juliatas dāvanu - plastalīnu ar "piedevām" - spārniņiem, kājiņām un acīm, ko iespraust plastalīnā. Ar to viņš kādu brīdi paspēlējās, veidojot lidojošu kukaini. Kādu brīdi ar Dzintaru paspēlējām peli un kaķi - viens bēga / slēpās, otrs ķēra. Dauzīšanās notika ne vien pa grīdu, bet arī pa gultas otro stāvu, kurā Dzintars gluži vai uzlido un nolaižas viegli kā pērtiķēns. Vēl Dzintars parādīja, ka prot salikt Juliatai dāvināto puzli no savienojamiem koka gabaliņiem - gan iekšā koka kontūrā, gan tāpat uz grīdas.
Pirms 17:00 no otras istabas ierodas raudoša Juliata. Nezinu, vai izgulējusies, vai uzmodusies no mūsu skraidīšanas. Juliata ilgi sēž man klēpī un nav pierunājama pašai darboties - uzreiz sākas raudiens. Sākumā mēģinu viņu iesaistīt, turot klēpī - kopīgi meklējam, kur ir Dzintariņš, kurš gultas otrā stāvā ietinies matracī. Tad viņa padarbojas ar to pašu plastalīnu. Ierosinu bērniem pazīmēt un pie zīmēšanas sienas ar striķos piesietajiem krītiņiem viņi arī pazīmē. Tiek atrasta pildspalva, ar kuru bērni pēc nelielas kaušanās pa kārtai arī pazīmē. Dzintars ar pilspalvu taisa punktus tiktāl, ka pārdur papīru. Juliata dara pakaļ un dauza papīru ar krītiņu. Pēc nelielas tradicionālas stīvēšanās (ka neko nemākot) Dzintars uzzīmē nesliktu zemeni ar punktiņiem.
Kamēr es slauku Juliatas vienu pēc otras atstātās peļķītes, bērni prasa, lai es padziedu no atrastās lapiņas par sunīti Pifu (no leļļu teātra), ko arī daru.
Dzintars grib iet spiest sulu. To arī darām pēc tam, kad esmu notīrījusi burkānus un sagriezusi ābolus. Juliata ir čīkstīga un pa brīdim traucē. Dzintars sulu izspiež un tad ķeras pie darbošanās ar biezumiem - taisa mājas, mašīnas. Juliata pa tam taisa kašķi - viņa grib, lai nolieku plastalīna komplektu, jo esot beigusi ar to spēlēties, bet plastalīnu trauciņos salikt atpakaļ (lai nesacietē) neparko neļauj, lai arī no tā nekas saglabājams nav izveidots.
Situāciju glābj uzmanības novēršana uz kalendāra lapiņu, kurā tiek rādīta Dzintara dzimšanas diena. Pa tam sula jau ir izdzerta - apmēram pa puskrūzei katram, trauki nomazgāti.
Bērni grib iet uz balkona. Laiks laukā draņķīgs (lietus, dubļi, peļķes, suņu kakas un citi mēsli, kā jau pavasarī), tāpēc balkons ir labs risinājums. Saģērbjamies kā uz ārā iešanu un palaižu balkonā. Tur bērni spēlējas smiltiņās vai stāv uz ķebļiem un skatās, kas notiek laukā, vēro kaķus, mašīnas utml. Abi ir ļoti apmierināti un priecīgi.
Pēc laika, ap pl.19tiem Dzintaram ārā apnicis. Ģērbjas nost. Pēc laiciņa pierunājam arī Juliatu "nākt mājās". Juliata nav pierunājama novilkt "āras" pamperi, lai pārietu mājas biksīšu režīmā, tāpēc piedāvāju uzreiz iet vannā. Piekrišanu saņemu ne uzreiz, bet drīz, kad arī Juliatu ielieku vannā.
Dzintars tobrīd vannā negrib, grib no biezumiem vēl neuztaisītās pankūkas likt pannā. Tad nu es taisu pankūkas. Olu Dzintars pārsit labprāt un ar tādu spēku, ka šķīvī ola ielīst kopā ar pāris čaumalgabaliņiem. Olu Dzintars apmaisa un pielej klāt burkānu-ābolu biezumiem, kas jau kopā ar miltiem, diedzētiem graudiem un ūdeni samaisīti. Kad pankūku mīkla gatava, pirmo pannu Dzintars pats piepilda ar pankūkām un tad jau ir nobriedis iet arī vannā. Tas ir ap pl.20:00.
Kamēr Dzintara un pēcāk manas taisītās pankūkas cepas, Dzintars ar Juliatu aktīvi ņemas pa vannu. Sākumā viss mierīgi, ūdens no vannas ārā nelīst. Bet tad sākas riktīgas aktivitātes ar līšanu aiz aizkariņiem, šļakstīšanos utml. Kad ieraugu, ka grīda jau pagalam slapja, atmetu ar roku, lai jau bērni no sirds izspēlējas. Kad nu viņi ir gatavi iet no vannas ārā, tad arī ģērbju, kometējot, ka tagad visi ūdens plūdi būs jāsavāc.
Pēc vannas Dzintars uzreiz grib ēst pankūkas, tā nu abi bērni sēžas pie galda (tas sanāk ap 21:00), nolieku katram arī pa trauciņam ar krējumu un karoti, lai ēd pankūkas ar krējumu. Kamēr viņi ēd, es steidzos savākt smiltis, kas pa grīdu vēl no "balkona pastaigas" sakrājušās un nav savāktas.
Bērni paēduši, ejam mazgāties, līdz ar to piemirstā vannas istaba par sevi atgādina - ūdeni vajag savākt. Saku to arī bērniem. Viņiem tas divreiz nav jāatgādina. No vannas istabas izgājuši, abi divi pēc brīža ierodas atpakaļ vannas istabā, bet nu jau gumijniekos. Izņemu veļaskasti un ļauju bērniem sākt ģenerāltīrīšanu. Sākumā darbošanās ir Dzintaram ar šaupeli, Juliatai ar lāpstiņu smeļot ūdeni no grīdas un lejot vannā. Šļakstīšanos ar zābakiem mēģinu kontrolēt, tomēr Juliatai vannas istabas slaucīšana saistās drīzāk ar to.;) Pēc tam jau abi bērni pēc savas iniciatīvas pāriet pie lupatām. Kad nu viņiem apnicis, ķeros pie darba es. Bērni tikmēr trako, lēkā pa gultu (arī, griežoties uz riņķi), dzied.
Abi bērni ir ļoti jautri, dauzās. Kādu brīdi spēlējam braukšanu ar mašīnu, sēžot gultā uz spilveniem (es varu palasīt žurnālu;)). Dzintars sēž pie "stūres" un komandē, kad ir pietura un mums ar Juliatu jāizkāpj / jāiekāpj. Tad drusku atkārtojam "skoliņā" apgūto "viens pa ceļu gāja.." līdz ar visām mācītajām darbībām.
Vēl kādu brīdi vēlāk Juliata mēģina likt nelielu puzli no mīkstiem gabaliņiem. Puzle jau pa pusei ir salikta pirms tam; Juliata kaut ko izjauc un tad mēģina salikt atpakaļ. Kaut kas sanāk kā vajag, kaut ko saliek, kā viņai pašai labāk patīk.
Pēc kāda laika taisāmies iet gulēt, jo Juliata pasāk man grābstīties, kā to mēdz darīt pirms miega. Dzintars grib skatīties multfilmu "par pelīti un par kaķīti", t.i., Tom&Jerry, tomēr izrādās, ka programma sabojājusies, tāpēc uzreiz pārejam uz gultas režīmu. Lasu Dzintaram grāmatu par Pauļuku, kamēr Juliata skaļi protestē, ka gulēt neiešot. Beigās Juliatu ņemu klēpī un lasu, kamēr Dzintars pārsteidzoši agri jau aizmidzis (ir 22:45). Juliata gan netaisās gulēt, prasa ēst maizīti, un vēlreiz maizīti, un uz tualeti, un vēlreiz uz tualeti. Kad nolieku viņu guļus, viņa midzināties neļaujas, t.i., kā sāku kaut ko stāstīt vai dziedāt, Juliata uzreiz iebilst: "Nestāsti!", "Nedziedi!" Atļauj tikai uzlikt mūziku, bet kamēr to lieku, viņa jau no gultas laukā. Beigās man apnīk, ņemu viņu klēpī un pati piesēžos pie datora. Tā viņa man klēpī aizmieg ap 23:20, kad arī pārlieku viņu gultā blakus brālim. Ar to mana bērnkopības diena arī beigusies.
Parasti pēdējā laikā naktis līdz pat rītam ir mierīgas. Šoreiz gan nez kāpēc ir izņēmums, jo Juliata reizes 3 vai 4 ceļas un nāk uz mūsu istabu, prasa dzert vai pat neko neprasa. Nolikt gulēt gan viegli - nolieku, apsedzu un viņa jau guļ.