Meitiņa ilgi negrib gulēt. Brālis savā istabā jau guļ, bet meitiņa mūsu istabā uz dīvāna priecīgi spēlējas. Beidzot ap 2:00 meitiņa ir aizmigusi un guļ. Plkst. ~3:30 (pulkstenī tai laikā neskatījos) pamostos no skaļas bļaušanas. Pusmiegā mēģinu saprast, kurš bļauj. Saklausu Dzintara balsi. Lecu augšā, lai ātrāk nomierinātu un nepamodinātu māsiņu. Dzintars piecēlies no gultas un iestrēdzis istabās vidū tumsā. Domāju, ka grib uz podiņa, nē, negribot, turpina bļaut, lai arī mēģinu samīļot, pretojas. Raud arī māsiņa. Baidos, ka viņa neatmostas pavisam, tad būs grūti aizmidzināt, nesen tak tik aizgāja gulēt. Lieku Dzintaru gultā, uz brīdi miers. Eju ņemt Juliatu rokās, dodu pupu, lai ātrāk nomierinātu. Meitiņa pie pupa drīz paliek mierīga un klusām zīž. Dzintars lec raudādams no gultas ārā, nāk mums klāt, bļauj meitiņai virsū, rauj viņas galvu no pupa nost un kliedz "pupu ņe-e, pupu ņe-e!". Meitiņa, vardarbīgi atrauta no pupa, sāk ļoti raudāt un vairs nav nomierināma, pupu neņem (un Dzintars arī neļauj). Saprotu, ka variantu nav, jāliek raudošā meitiņa gultā un vispirms jānomierina Dzintars. Meitiņa aizgūtnēm bļauj, es lieku gultā Dzintaru, mēģinu ar viņu mierīgi parunāties, viņš nomierinās, apklust, guļ. Eju barot meitiņu. Viņa pupu paņem... un uzreiz klāt Dzintars atkal skaļi saukdams "pupu ņe-e!" un raudams savas māsiņas galvu projām no pupa. Meitiņa atkal traki raud. Lieku viņu raudošu gultā (nav cerību nomierināt, ja Dzintars klāt), lieku Dzintaru gultā. Viņš bļauj. Abi bļauj. Es stāvu istabā un nesaprotu, ko iesākt. Cita starpā, gulēt man arī gribas;). Esmu pavisam samiegojusies. Saucu vīru palīgā. Viņš nāk istabā, ver vaļā durvis, bet Dzintars, redzēdams, ka durvis nav ciet (viņš ir ļoti apzinīgs durvju "cietvērējs"), skrien un strauji sit durvis ciet (pustumsā droši vien tēti neredz), iesitot tētim ar durvīm pa pieri. Pretim dabū no tēta ne tos laipnākos vārdus. Tā vietā, lai bērni nomierinātos, tēta ierašanās izraisa Dzintaram 2x skaļāku brēkšanu. Nu mani nervi neiztur un sabrēcu uz vīru par tādu izturēšanos, jo Dzintars tak netīšām. Vārdu sakot, visi 4 dabū pabrēkt;). Domāju, ka vīrs lai liek Dzintaru gulēt, es pupošu Juliatu. Nekas nesanāk. Gultā Dzintars turpina raudāt, tētis viņu nevar nomierināt. Savukārt Juliata ir galīgi atmodusies un nav iemidzināma, raud, pupu neņem. Saprotu, ka jāmēģina citādi. Dodu Juliatu tētim, sūtu uz mūsu istabu. Pati palieku ar Dzintaru. Izrunājamies, resp., es stāstu, cik viņš mīļš utt., samīļoju, apķeros apkārt, guļu blakus, laikam arī padziedu (kas to var atcerēties..). Dzintars nomierinās, dzirdu, ka Juliata otrā istabā arī pārstāj raudāt. Kad Dzintars palicis pavisam mierīgs, eju prom. Otrā istabā Juliata izrādās tētim sēž klēpī un abi divi sēž pie datora, skatās ekrānā. Juliata apmierināta ar dzīvi, miegs nevienā acī. Ņemu Juliatu un spēlējos ar viņu mūsu gultā (ļoti jautra, kad "badu" viņu utml., nekādu raudāšanas seku), gaidot, kad brālis kārtīgi būs aizmidzis. Beidzot nesu Juliatu uz otru istabu, pupoju un lieku gultiņā. Guļ. Abi guļ. Plkst. rāda 4:20, kad dodos gulēt. Tālāk jau nakts bija mierīga. Kā parasti reizes 2 vēl baroju meitiņu, bet ap 9:00 Dzintars nāca pie mums gulēt. Tā arī nav īsti skaidrs, kas Dzintaram bija uznācis.