Man reizēm patīk pasapņot, kāda varētu būt nāktone pēc tik un tik ilga laika. Un cenšos savus sapņojumus atcerēties. Kad paiet attiecīgais laiks, salīdzinu esošo ar izsapņoto. Ak, cik bieži sapņi nesakrīt ar realitāti!
Kad gaidīju pirmo bērnu, sapņoju, kā ar viņu banānsomā staigāšu pa tuvējo mežu, jo ar ratiem tur takš īpaši nepabraukās. Banānsoma šai sakarā viņam vispār bija pirmais manis veiktais pirkums, pirms vēl pat kāda drēbīte bij iepirkta. Kā bij realitātē? Ar ratiem ne tādus mežus vien esam izbraukājuši, arī pa brikšņiem esam ar tiem lauzušies, bet banānsoma gan nešķita nešanai ērta un ārā to neizmantojām vispār.
Kad gaidīju otro bērnu, satraucos, kā būs ar vieniem ratiem un diviem bērniem. Ka lielais mazajam savus iemīļotos ratus neatdos ne par kādu cenu, pats kājām nestaigās. Mēģināju iztēloties (un arī praktiski mēģināju), kā es ratiem uzmontēju autokrēsliņu lielajam bērnam. Realitātē? Brālis māsiņai ratus atdeva bez vārda runas, sākumā tik regulāri ieskatījās tajos, pārliecinoties, ka māsiņa joprojām ir tur. Autokrēsliņu tā arī neuzmontējām, toties atklājām iespēju lielo bērnu sēdināt uz ratu jumtiņa. Nekas tāds manos sapņos nebija rādījies.
Un kā būt tagad, ziemā? Mēnesi vai pat divus atpakaļ iztēlojos, kā es labiekārtoju ragavas (parastas koka sēžamragavas vienam bērnam, ar stumjamu rokturi), lai tajās varētu braukt divi bērni. Iztēlojos, kā es ar tādām vizinu bērnus no kalniņa tuvējā mežā.
Šajā mēnesī ķēros pie darbiem - vecie, vairs neizmantojamie ratiņi (jo iegādājāmies jaunus, kas vēl nebrūk kopā;)) tikai izārdīti pa vīlēm, visu drēbjveidīgo aprīkojumu pārliku uz ragavām, līdz ar drošības jostu un jumtiņu, ko izmantoju ragavas muguriņas paplašinājumam uz sāniem. Ratu pamats bija stingrs, tāda nu tagad ir ragavu muguriņa, turklāt pagarinot ragavu "defaulto" aizmugures augstumu tiktāl, ka ragavās var pat gulēt. Arī kāju pārsegu piemontēju klāt.
Pašās mēneša beigās savas sapņu ragavas dabūju izmēģināt. Vispirms mājas apstākļos, tad arī uz ielas. Sākums bija tik daudzsološs, ka saņēmos aizdoties arī līdz tuvējam mežiņam. Tālāk gan neriskēju, jo piesnidzis bija daudz un celiņi vēl neiebraukāti, bērni pusslimi. Lai vai kā - mēģinājums izdevās! Ārā bijām veselu stundu, neviens bērns tai laikā pat neiekunkstējās, abi izskatījās apmierināti (lai arī drošības josta max platumā abus savilkusi kopā cieši jo cieši), brālim māsiņa klēpī, viņš jau dikti lepns, turklāt abi paguva iesnausties un pagulēt - un tas šajās ragavās bija abiem pat ērtāk nekā puikam vienam pašam gadu atpakaļ bez ratu aprīkojuma. Es biju sajūsmā! Bildītes, fotografētas mājās un laukā, var apskatīt meitiņas 8.mēneša lapiņā (uzklikšķinot uz tām, būs lielāka pilnīgāka bilde).
Tagad atliek tikai gaidīt, vai šī mana nākotnes vīzija realizēsies pilnībā - vai izdosies ar abiem bērniem veiksmīgi pavizināties arī no kalniņiem!