• Viendien 3.mēneša sākumā pie sevis nodomāju - meitiņai gan kājiņas ir galīgi neaktīvas! Rociņas vēl bišķi kustas, bet kājiņas - gandrīz nemaz!
  Un atstāju meitiņu vienu uz pārtinamā galda, pati izejot otrā istabā.
  Pēc īsa brīža dzirdu būkšķi un meitiņas raudas. Izrādās, meitiņa no pārtinamā nokritusi! Ar visām savām neaktīvajām kājiņām tomēr nospārdījusies lejā! Pirmajā mirklī nesapratu, ko iesākt - meitiņa rokās ātri vien nomierinājās, it kā nekas nebūtu bijis. Nekādus vizuālus defektus arī nemanīju. Pārlapojot visu pieejamo informāciju, sapratu, - ja meitiņa pēc kritiena uzreiz ieraudas, bet pēc tam uzvedas tieši tāpat kā vienmēr, nav ne vemšana, ne lielāks niķīgums, ne tūlītēja aizmigšana un drīza atkalmošanās, tad esam tikuši cauri sveikā. Tad nu saņēmu spēkus un nervozēšanas vietā paspēlējos ar meitiņu, smaidot viņai. Viņa atbildēja ar smaidu, kā sakot - viss kārtībā! Mācība gan bija liela - tusēt drīkst tikai no visām pusēm drošās vietās!
• Citudien nolēmu ar meitiņu kārtīgi izspēlēties un noliku viņu uz maza dīvāniņa, ar galvu uz loga pusi. Pati pārliecos pāri un tūlīt spēlēšos, bet.. pēkšņi no palodzes izdomā gāzties vislielākais puķpods tieši meitiņas galvas virzienā! Tālāko kaut kā atmiņa izgriezusi, atceros jau, ka stāvēju pie dīvāna ar meitiņu rokās, pods uz dīvāna. Vai tas uzkrita/aizskāra galviņu - nav ne jausmas. Meitiņa brēca šausmīgi, varbūt arī no izbīļa. Bet redzamu pēdu nekādu nebija, varbūt uz pierītes viegli sarkans, bet tas arī viss. Meitiņa nomierinājās un tālāk it kā nekas nebūtu bijis. Droši vien nebija ar, bet nobijos gan. Nekad nebija tas puķpods kritis; kā tas pēkšņi zaudēja līdzsvaru, kas to lai zin..
• Visbeidzot Jāņi mūs pamatīgi iesvētīja ar odu kodieniem. Pat nav īsti skaidrs, kurā brīdī, jo reti kad varēja redzēt, ka odi gribētu kost meitiņu, ne vien tusētu uz ratu jumtiņa. Bet no rīta visa Juliatas sejiņa, arī matu daļa bija nosēta dažāda izmēra sarkaniem košiem pleķiem - varētu būt skaitā visi 100. Bet nu citu seku nekādu nemanīja - temperatūra no tā necēlās un meitiņa izskatījās visnotaļ apmierināta un omulīga. Un pēc dienām 5 pat tās koduma vietas vairs pamanīt nevarēja.:)