1.nedēļa
10.jūnijs. Sapņoju interesantu sapni. Ir 12.datums
(mēnesis sapnī nefigurē). Ir tikko piedzimis otrs bērns. Saku vīram - cik ātri pagājis laiks! Es taču no grūtniecības neko neatceros! Atmiņai šķirstu piezīmju blociņu par laiku, kad paliku stāvoklī. Manu, ka tas ir jūnijs. Kad pamostos, izrēķinu, ja tagad, t.i., jūnijā vēl pagūstu palikt stāvoklī, tad nākamā gada 12.martā visnotaļ iespējama bērna piedzimšana! Saku vīram - ja mazliet pacentīsimies, sapnis var piepildīties!
3.nedēļa
Šajā nedēļā, ja vien viss ir noticies kā pieklājas, varētu būt izveidojies mammas un tēta bērniņš vienā personā - īstā rašanās diena! Turklāt tādā gadījumā nebūtu nekāds brīnums, ja, piepildot sapni, bērniņš piedzimtu tieši 12.martā:)
24.jūnijs. Jāņu rīts. Ilgi staigāju pa rīta rasu un priecājos, ka man par to atgādināja. Ja nu mazais ir pieteicies, tad nu arī viņš caur mani izbauda Jāņu rīta un rasas burvību! Lai arī saka, ka pašā sākumā mazais nav saistīts ar māti, bet gan jau ka viņš jūt! Savādāk nemaz nevar būt!
4.nedēļa
Izjūtu lielu laimes sajūtu. Visu gribas darīt, priecājos par katru sīkumu. Gluži vai lidoju!! Ja kas no sirds nepatīk - tās ir spēcīgas, drūmas, dziļi nopietnas, skumjas dziesmas. Tās es negribu dzirdēt!
3.jūlijs. Nenoturējos, uztaisīju testu. Gaidu rezultātu, gaidu.. Negatīvs! Nu kā tā var būt! Vai tiešām būs taisīts par ātru?
Domāju - nu viss, ar manu laimes sajūtu tagad būs cauri. Ja nu tiešām neesmu stāvoklī?! Kādu brīdi valda apjukums. Ar "lielo" bērnu aizejam uz mežu. Un mana laimes sajūta atgriežas! Lēkāju, stāvu uz rokām, taisu svecīti, joņoju. Puika stāv un brīnās, kas mammai noticis.
5.nedēļa
9.jūlijs. Mana pacietība iztecējusi, taisu testu otro reizi. Pozitīvs!!!!!!!
6.nedēļa
Nedēļas beigās jau brīžiem sāk šķebināt no dažādiem ēdieniem. Pagaidām gan ieēst varu praktiski visu un ēst gribas daudz! Cenšos izmantot vasaras labumus un saēsties augļus un ogas cik tik gribas. Laimes sajūta ar neko tālu nav pazudusi, to gan mēdz nomākt neliels cimperlīgums. Nez kāpēc iedomājos, ka nu esmu īpaša un visiem tā arī pret mani būtu jāizturas! Pat tiem, kas nemaz nezina, ka esmu stāvoklī;).
7.nedēļa
22.jūlijs. Esmu laukos. Karsts. Grūti. Brīžiem jūtu, ka vajadzētu uzēst, bet bail, ka izvemšos, visu laiku vieglā formā slikta dūša. Un ta vēl "lielais" puika neklausa, grib kāpt uz galda, mētāt ēdienu. Man tā jau grūti, nu kā viņam paskaidrot, ka man slikta dūša, lai nemoka mani! Pagaidām vēmusi gan neesmu. Kad izpeldos jūrā, paliek jūtami vieglāk.
8.nedēļa
28.jūlijs. Visu dienu vieglā formā slikta dūša, uz ēdienu negribas pat skatīties, kur nu vēl taisīt un ēst! Gribas ko sāļāku - skābus gurķīšus, desas, cīsiņus. Negribas putras, kaut pirms tam ēdu katru dienu. Negribas arī saldumus, lai arī, ja ko saldāku ēdu, slikti nepaliek. Pilnīgs pretstats ar pirmo grūtniecību, kad gribēju saldu un nekad neko sāļu. Uz sejas tādas kā pūtītes, pinnes - arī tās pirmajā grūtniecībā nemanīju. Vai tās gadījumā neliecina par to, ka būs meita? Enerģijas gan ir daudz, varu kārtīgi strādāt, tikai acis ātri nogurst.
2.augusts. Pirmo reizi izvēmos. Braucām ar mašīnu, pēkšņi pamanījām aveņu klajumu - daudz daudz aveņu! Un man tās tik ļoti gribas! Ēdu un jūtos kā paradīzē. Saēdos, braucam tālāk. Līdz mājām ~1h brauciens. Jūtu, dūša paliek arvien šķērmāka un šķērmāka. Vai līdz mājām izturēšu? Nu vēl mazliet.. Esmu mājās! ... Un skrienu pie izlietnes. Visas manas garšīgās avenes!!! Cik ļoti žēl! Laikam jau pilnu kuņģi nedrīkst braukt, sakratīja manas avenes un izkratīja laukā..
9.nedēļa
9.augusts. Dodamies apciemot lauku radus. Tā kā līdzi brauc arī mana mamma, pasaku viņai, ka esmu stāvoklī, jo kas to lai zin, kas var ceļā gadīties. Bet laikam jau vides maiņa, patīkami cilvēki un gatavas pusdienas, kas pašai nav jātaisa;), deva savu pozitīvo rezultātu - laukos jutos ļoti labi, sliktā dūša gandrīz nelika sevi manīt. Domāju, ka nevienam radam neienāca ne prātā, ka es atkal varētu gaidīt bērnu. Būs nākamgad maziņš pārsteigumiņš.:)
10.nedēļa
12.augusts. Uzzinu analīžu rezultātus. Viss esot daudzmaz kārtībā, tikai pie sālīto gurķīšu burkas gan nevajadzētu visu laiku sēdēt;). Par laimi, tas trakais skābo gurķu laiks ir garām, nu jau man to sāļo nemaz tik traki nekārojas. Taisni otrādi - atklāju, ka ir tāds kakao ar iebiezināto pienu un cukuru. Ņamm ņamm, pusbundžiņa cauri vienā momentā, nekādu atšķaidīšanu ar ūdeni nemaz nevajag. Ka tik zobi no tādiem saldumiem nesāk sāpēt.
14.augusts. Visu dienu slikta dūša un slikts garastāvoklis. Neko nevaru iedomāties, ko varētu ēst, vemt nevemju, bet ieēst arī nevaru. Labākais, ko todien varu ieēst - pupiņas ar krējumu. Neko nevaru padarīt, arī bērns traucē, nu nesaprot, ka man slikti, es negribu ar viņu spēlēties! Drausmīgi nāk miegs, varētu aizmigt jebkurā brīdī, ja vien man to kāds ļautu.. Katrā ziņā man tagad gribas gulēt daudz vairāk nekā manam "lielajam" bērnam. Nogurums, bezspēks, vienaldzība, ātras dusmas un kašķis par visu, par ko tik var pakašķēties.
11.nedēļa
20.augusts. Bijām uz koncertu. Sapratu, ka pingvīnisma laikos vajag apmeklēt daudz daudz labu koncertu, jo tagad taču visas emocijas 10kārtīgas! Klausies vienkārši labu mūziku, bet asaras birst kā pupas no laimes. Tāda emociju gamma! Tai pat laikā arī negatīvās emocijas ir 10kārtīgas. Atceros no iepriekšējās grūtniecības - bija kāda 15.nedēļa, kad aizdevos uz kādas grupas koncertu. Man par lielu pārsteigumu pirms šīs grupas uzstājās vēl viena - man nepavisam ne tīkama. Bungas dauzīja tik skaļi, kad bija bail, vai tas troksnis nenodara pāri mazajam. Tad nu es savās pingvīndusmās ņerkstēju vīram, ka tās bungas jau nu gan vajadzētu likvidēt. Ticiet vai ne, nepagāja ilgs laiks, kad .. bungas pārplīsa! Es tam, protams, nespēju uzreiz noticēt, bet grupa bez bungām negribēja spēlēt un nogāja no skatuves tā īsti nemaz nesākuši. Tā, lūk, pingvīni, uzmaniet savas emocijas!
Vēl viens atklājums. Kad staigāju ar savu šķērmo dūšu, domāju, ka trešo bērnu tuvākā laikā jau nu nekādi negribētu - vēl vairākas nedēļas no vietas ar sliktu dūšu?!? - nu nē!!! Bet tikko sliktā dūša pāriet, tā atgriežas tā bezgalīgās laimes izjūta, sajūta, ka lidoju, tāds liels liels prieks par gaidāmo bērniņu, ka gribētos tādu laimi izjust vēl un vēl (tātad, lai būtu vēl arī trešais, ceturtais.. ;))).
12.nedēļa
24.augusts. Esmu laukos. Pa dienu jūtos tīri labi, nejūtu sliktu dūšu, tikai ļoti šķebina ēdienu aromāti, nespēju uzturēties virtuvē, kur taisa ēst. Bet apetīte liela, kārtīgi saēdos pusdienas, vēlāk arī augļus. Tomēr pirms gulētiešanas ņemu un kārtīgi izvemjos:(. Lai noskalotu šķērmumu, sadzeros ūdeni, izvemju arī to. Kaut kā izdodas aizmigt, bet tad uzmostos, kad nāk gulēt vīrs. Šķebīgā dūša nav pārgājusi, bet kuņģis tukšs.. Ta nu nākas izvemt vēl arī kuņša sulu.. Ārprāts, cik ilgi vēl tā...
Pa dienu joprojām mēdzu gulēt diendusu kopā ar savu "lielo" bērnu. Labprāt gulētu un gulētu...
13.nedēļa
Pret sliktu dūšu ārste iesaka sūkājamo konfekti ar mentolu. Iekāpjot mikriņā, sāku sūkāt arī konfekti. Diemžēl konfekte izraisa palielinātu siekalu daudzuma izdalīšanos, kas pusceļā līdz mājām noslēdzas ar nepārvaramu vēlmi vemt. Apturu mikriņu un lecu laukā. Kamēr meklēju vemšanai piemērotu vietu starp dzīvojamām mājām, svaigi aukstais gaiss dara savu. Tā arī neizvemjos.:) Turpmākam mājupceļam izvēlos trolejbusu, kas nekrata tik traki kā mikriņš.
15.nedēļa
18.septembris.
* Visu nedēļu reizēm it kā kaut kas iebukņī vēderā, bet kad speciāli ieklausos, nekā nav...
* Reizēm ļoti raudu, vienkārši gribas, bez būtiska iemesla.
* Slikta dūša tikai vēlu vakaros/naktīs, ja ilgi nav ēsts, bet vēl neguļu.
* Gulēt gribas, arī pa dienu diendusu ik pa laikam vēl paguļu. Taču vakaros reizēm nevaru aizmigt.
* Šonakt sapnī redzēju to laiku, kad mans "lielais", toreiz tikko dzimušais puika bija slimnīcā. Es nez kāpēc nebiju ar viņu, pat nezināju, kur viņš ir. Kāds draugs man pastāstīja, kur dēlu meklēt. Atradu viņu .. mazā puķpodā zem koka saknēm apraktu. Ak, Dievs.
17.nedēļa
30.septembris. Beidzot ir pirmā riktīgā dunka vēderā! Vispirms spēriens pa vēderu, tad iesāpīte dziļumā, pie urīnpūšļa. Tieši tādas dunkas es atceros no pirmās grūtniecības. Tās ir riktīgās! Rezultātā visu dienu ir nenopietni jautrs garastāvoklis, kaut būtu jāpabeidz viens naudas darbiņš. Grūti tam koncentrēties.
1.oktobris. Ar "lielo" puiku aizdodamies uz tusu ar viņa vienaudžiem un mammām. Neviena neizsaka pat aizdomas, ka es varētu būt stāvoklī. Kāda netaisnība! Mans vēders taču jau tik liels, ka arī ar āras drēbēm vajadzētu jau manīt!;P
2.oktobris. * Šodien gāju pa mežu un sacerēju abiem mazajiem dziesmiņu:
"Mani mazie mīļumiņi,
mani mazie brīnumiņi,
audziet lieli, audziet mīļi,
audziet labi cilvēciņi!"
Pirms dziedāt, iepriekš gan apskatījos visapkārt, vai neviena cita nav tuvumā. ;))
Saka jau, ka bērnus vislabāk audzināt pavisam maziņus - vēderā un kamēr vēl daudz ar prātu nesaprot, bet vairāk ar jūtām, vai miegā. Un audzināt arī vajag tieši ar jūtām, jo tad tas nogulsnējas dziļāk, zemapziņā. Vārdiem nav īpašas nozīmes, tik vien, ka pašam tā vieglāk izteikt (izjust), ko domā, jo atkarībā no vārdiem mēs ieliekam arī emocijas.
Tad nu es arī cenšos pamazām audzināt par labiem cilvēciņiem. :)
* Kustības vēderā sāku sajust arvien pārliecinošāk. Vakar vakarā diezgan ilgi gulēju ar roku uz vēdera un izbaudīju maigos spērieniņus. Šodien mēģināju arī paskatīties un pat "noķēru" pāris spērieniņus, kad puncis pēkšņi uzkunkuļojās un tūlīt pat izlīdzinājās.
* Naktīs bieži moka bezmiegs. Guļu, domāju, baudu kunkuļošanos vēderā.
18.nedēļa
6.oktobris. * Vakar bija superīgs laicinš ar saulīti zilās debesīs pa dienu, krāsainām kļavu lapām un koši sarkanām saulrieta debesīm. Nostaigājāmies visa ģimene 6,5 stundas caur Uzvaras parku, Codes ielu, Mārupi, gar Rīgas lidostu. Fantastiskas sajūtas, visu dienu lielisks garstāvoklis. Es tik fotografēju un fotografēju..
Kamēr gāju, tikmēr jau nekas likās, bet pēc tam mājās gan, kā apgūlos, pēc tam pieceļoties nevarēju ne soli bez sāpēm kāju/dibendaļā paspert, laikam kādastur saites bija kārtīgi iestaipītas. Par laimi šorīt jau atkal viss kārtībā.
* Saistībā ar fotografēšanu sanāca jociņš iz grūtnieču dzīves, kas pārliecina, ka tādas (vismaz es) ir teju nepieskaitāmas. Pirms 2 nedēļām fotografēju pirmās krāsainās koku lapas un vienubrīd - še tev - nevar vairs pārtīt; spiežu pogu, bet filmiņa nepārtinas. Un kāds secinājums - fotoaparāts beigts! Vispirms gan izmēģināju visādas baterijas nomainīt, bet nu zibspuldzes lampiņa iedegas, pārtīt nepārtinas.
Tad nu pagāja 2 nedēļas, tagad koki vēl skaistāki - nu kā nefotografēt! Visu laiku slinkums nest aparātu labot, bet nu saņēmos ķerties kārtīgāk apskatīt, varbūt pats var kaut ko sakruķīt, kaut kas iestrēdzis vai tml. Sāku skatīties un ko domājiet, ko pamanu - izrādās, iepriekšējā filmiņa bijusi izfotografēta, un tāpēc nevarēja pārtīt;-))). It kā pirmo filmiņu mūžā būtu izfotografējusi, es, kas aktīva fotografētāja ar >5 gadu stāžu. ;-)
10.oktobris. Naktīs arvien vairāk moka bezmiegs. Dodos gulēt vēlu - ap 3:00-4:00, grozos gultā un nevaru aizmigt. Tikko iemiegu, "lielais" puika pamostas un brēkdams nāk no savas gultiņas pie mums gulēt. Grozās, ņemās, nereti apspārda manu vēderu. Viņam laikam nāk zobiņi, tāpēc arī tik nemierīgs. Es ar nevaru nogulēt, visu ko domāju, murgoju pa pusei nomodā, pa pusei sapņos. Beigās gan visi saldi guļam, līdz pat pl.13:00 dienā :).
19.nedēļa
13.oktobris. Bijām kārtējā vizītē pie ārstes, šodien pirmoreiz dzirdēju mazajam sirdspukstus! - esot 159 sit./min. Un hemoglobīns mums superīgs - 127!!! Ar visu to, ka gaļu maz ēdu, un ja ēdu, tad vairāk speķi, bet iesaka tak liesu... Varbūt tas no kakao, ko dzeru lielos daudzumos?
17.oktobris. Naktī ļoti sasāpas vēders. Laikam jau "lielo" būšu par daudz sastaipījusies. Tā kā man jau ir dzemdību pieredze, tad zinu, ka vēdersāpes ir analogas dzemdību sāpēm, tik vien, ka dzemdību sāpes ir ar pārtraukumiem, bet parastas vēdersāpes - nepārtrauktas. Līdz ar to sazatraucos, ka tik nesākas priekšlaicīgas dzemdības. Iedzeru nošpu un pamazām aizmiegu. Sekas sāpēm ir sekojošs sapnis. Dzemdēju savu gaidāmo bērniņu! Notika tas manā gultā (mājās, kuru vairs nav), ātri, viegli un nesāpīgi, ne uz kādu dzemdību namu nebija jābrauc. Piedzima brašule meita, apjomos teju pārsniedza mana "lielā" tagadējos izmērus. Tikai vēlāk (vēl sapnī) aizdomājos, ka dzemdēju taču 19 nedēļās, kā viņa vispār izdzīvoja... Bet tad nu vēlreiz paskatījos uz savu brašuli un sapratu, ka ar viņu viss ir kārtībā. Tā ka tagad sirds man ir mierīga, mazais ziņu atsūtīja, ka aug labi, bet nu dzimums... Ja pirmo sapnī redzēju vislaik kā meitu, bet piedzima puika, tad ka tik tagad nesanāk tāpat, ka piedzims atkal puika. Bet nu lai dzimst, kas grib, ka tik brašulis.:)
22.nedēļa
2.novembris. Ar "lielo" puiku dodamies nelielā ekskursijā, kur autobusā "lielais" puika manā klēpī aizmieg un kādu laiku tur guļ. Mazais nespēja paciest tādu izturēšanos no lielā brāļa puses, - spārdīja viņu cik spēka visu laiku, kamēr "lielais" gulēja.
7.novembris. * Pēdējā laikā ļoti nogurstu, gribu gulēt un neko nedarīt. Ja ilgāku laiku nepaēd, sametas slikta dūša. Sabiedriskā transportā grūti nostāvēt kājās, ratus tajā iecelt/izcelt principā vairs nespēju. Atliek paļauties uz līdzcilvēku žēlastību. Kā par brīnumu, kaut beidzamā brīdī, bet līdz šim vienmēr kāds tomēr palīdz ar ratiem tikt galā.
* Naktīs tā murgoju, ka brīžiem bail pat gulēt. Piemēram, es un citas grūtnieces nez kāpēc esam slimnīcā. Tām, kurām lielāks laiks, stāsta, ko un kā darīt pēc bērna dzimšanas, bet tām, kam mazāks laiks (tai skaitā man) - stāsta tikai to, ko un kā darīt, kad būsim zaudējušas bērniņu. It kā citas iespējas nemaz nebūtu! Bez visa tā sapnī rādās arī visādas šausmas, piemēram, sejas, kas pārvēršas par melnām zvaigznēm utml. Nu kā lai te mierīgi nakts miegā atpūšas!
23.nedēļa
10.novembris. Eju pie ārstes. Izrādās, urīnā acetons 5mmol/l, ko noteikti esot jādabū laukā. No tā esot arī mans nogurums. Daudz jādzer šķidruma, bet es tā neesmu pieradusi, tā ka 2l dienā tomēr neiznāk izdzert..
15.novembris. Urīna analīze it kā labāka - acetons tikai 1,5mmol/l, bet arī tos vajag dabūt ārā. Ja pašai neizdosies, liks pie sistēmas. Bez tam parādījušās kaut kādas baktērijas.. Tātad iekaisums, tam vajag lietot rūgtas zāles, kas izšķīdinātas ļoti saldā šķidrumā, lai būtu izdzeramas. Rūgtās zāles, atšķaidītas parastā nesaldinātā ūdenī, izrādās super garšīgas!!! Tiesa, tās ir tūbiņā un pēc izskata, krāsas, konsistences un smaržas atgādina tipisku zābaksmēru, bet, ja par to izdodas aizmirst, tad to rūgtums šķiet tieši tas, ko man tā kārojas uzēst. Dzeru šīs zāles ar lielu prieku. Savukārt slimnīcas draudi mani ļoti stimulē dzert šķidrumu - nolemju tās pāris dienas izturēt, izdzerot katru dienu pa 2l minerālītim.
24.nedēļa
18.novembris. Cītīgi dzeru katru dienu 2l šķidruma un tiešām jūtos arvien labāk! Rodas enerģija un dzīvesspars. Analīzēm noteikti būs būt labām!
19.novembris. Nododu analīzes. Tās ir ideālas! Nav ne acetona, ne baktēriju. Par pēdējo gan mazliet žēl, jo tad vairs nav jādzer tās garšīgās rūgtās zāles. Diemžēl arī prieki ir īsi. Vakarā sametas galīgi slikta dūša, ka es nespēju izturēt un pati stimulēju vemšanu, ar cerību, ka paliks labāk. Diemžēl īpaši labāk gan nepaliek. Visu nakti tā arī noguļu, ik pa laikam raustoties augšā un skrienot pie izlietnes.
20.novembris. Visa diena paiet gulšņājot pa māju, pat laukā neizeju - nav ne spēka, ne vēlēšanās. Ēst gandrīz neko neēdu, nespēju pat iedomāties ēst. Kazi vakar poliklīnikā būšu noķērusi kādu vīrusu. Vakarā mazliet paaugstināta temperatūra ir gan man, gan vīram. Šodien aizdomājos par to, ka grūtniecība nav tikai prieks par gaidāmo bērniņu, bet arī liela atbildība - katra slimība jāspēj uzņemt ar pareizu attieksmi, saglabājot mīlestību, lai vai cik grūti nebūtu. Pretējā gadījumā sliktāk būs gan man, gan mazajam punčukā. Viss, ko sliktu sadomāšos, nervozēšu, čīkstēšu, iekšēji nepieņemšu, tas viss vēlāk var atspēlēties manā mazajā bērniņā. Viņš taču visu sajūt, un pasauli uztver, iepazīst caur mani.
21.novembris. Gan es, gan vīrs, pamostamies, juzdamies tīri labi. Bail tik atkal par daudz sapriecāties. Nu, kā būs, tā būs!
25.nedēļa
29.novembris. Deguns jau ilgāku laiku kā aizplombēts, atstāta vien maza spraudziņa. Pastāvīgi trūkst gaisa. Pat mežā tik vien kā sajūta, ka apkārt gaiss ir, bet iekšā to dabūt neko daudz nevar:(. Karoju ar vīru. Kad viņš ieslēdz sildītāju, es pavisam smoku nost. Kad es izslēdzu, vīrs salst...
26.nedēļa
30.novembris. Sapņoju, ka mana kolēģe tikko dzemdējusi 4.bērnu (patiesībā viņai ir tikai viens un otru vēl negaida), un drīz pēc viņas es arī. Arī ceturto;). Abas pupojam plaukstas garuma bērneļus, un tas mums liekas visnotaļ normāli. Vēl atceros pazibam domu - re, atkal puika. Tik, nez, vai tas bij domāts par otro vai ceturto bērnu;).
6.decembris. Pēdējā laikā šķiet, ka vēders it nemaz neaug.. Arī apetītes diez ko nav. Un spēka arī. Naktī grūti aizmigt, bieži mostos ar sausu muti, pilnīgi aizlipušu, knapi atplēst vaļā. Ūdens dzeršana neko daudz nemaina, ja nu vienīgi - papildus mostos, jo vajag uz tualeti... No rītiem, savukārt, dikti nāk miegs, neko negribas darīt, kaut pirms iemigšanas galvā vārījās miljons domu par steidzamiem darbiem, ko biju gatava veikt kaut tūlīt.
27.nedēļa
9.decembris. Vingrošanā Dina stāsta par to, kā saprast bērnu, ka viņš sūta nogurumu un sāpes, vien lai mēs atpūstos un ļautu viņam augt un attīstīties. Svarīgi grūtniecības laikā uzvesties saskaņā ar sevi, nevis domājot par kaut kādiem ideāliem. Resp., jādzīvo saskaņā ar sevi, lai bērns izaugtu līdzīgs mammai, lai abiem būtu vieglāk saprasties. Mammai apzināti mainot savus paradumus tieši uz grūtniecības laiku (mamma "bremze" kļūst par mammu "kustīgu ūdenszāli"), piedzimst bērns ar raksturu, kas mammai nav radniecīgs, un viņiem kopā ir grūti (mamma "bremze" netiek galā ar bērnu "ūdenszāli").
10.decembris. Naktī bērns uzrīko tāaaadu diskotēku, ka ir ko noskatīties (ar pirmo bērnu neko tik iespaidīgu neatceros!). Te naba ievelkas dziļi iekšā, te izspiežas uz āru. Te liels (milzīgs!) kunkulis vienā sānā, te pārveļas uz otru. Rādīju vīram, pat viņš tā kā satraucās, vai viss kārtībā, ka tik traki jāņemas pa iekšu. Patiesībā kustības nesāpīgas, tik vien kā pamatīga kunkuļošanās.
12.decembris. Skaidrs, kam bija vajadzīga tā nakts diskotēka - mazajam iemītniekam dzīvoklis bija kļuvis par šauru un viņš kārtīgi izstaipīja visas malas, lai nu vēders droši varētu plesties lielāks. Ne velti! Šo 3 dienu laikā vēdera apkārtmērs izaudzis pat par 2-3cm lielāks! Liekas, ka mazās rociņas, kājiņas, mugura joprojām kustas pa visurieni - te jūtu spērieniņus pašā apakšā, te sānos vai virs nabas. Reizēm tā kā kāja izstiepjas pa pusvēderu (garš tievs kunkulis pāri vēderam). Grūti saprast, kā gulēt, liekas, lai vai kā gulēšu, nospiedīšu kādu mazu rociņu, kājiņu vai muguriņu.. Vislabāk pat liekas gulēt uz muguras, tik nez vai tā drīkst visu nakti?? Labāk neriskēšu.
28.nedēļa
17.decembris. Dodos pie ārstes. Hemoglobīns nokrities līdz 118, iesaka padzert dzelzi, lai arī nav tik obligāti. Tomēr dzeršu, negribu mazajam skābekļa badu. Acetons atkal 1,5 mmol/l. Tpfu viņu! Apnicis!... Nu jā, jā, atzīstu, tieši pirms analīžu nodošanas atkal sanāca mazāk padzert šķidrumu... Vai tiešām tā visu laiku būs daudz daudz jādzer...
20.decembris. Atklāju, ka nedrīkstu ēst pat 2 stundas pirms gulētiešanas, jo tad kā apguļas, viss apēstais staigā pa rīkli šurpu turpu. Un ja vēl ir kārtīgi pēc tam padzerts, tad vispār viss tur skalojas tā, it kā kuņģis ar ēdienu vispār neko nedarītu, viss saturs tik pa rīkli.
29.nedēļa
22.decembris. Atkal pie ārstes ar atkārtotām urīna analīzēm. Kā saka ārste - kad sabar, tad saņemas, resp., acetons atkal veiksmīgi izdzīts, kārtīgi dzerot šķidrumu. Nošokē svara rādījumi - starp abām vizītēm pie ārstes (5 dienas) esmu pieņēmusies teju par 800g! Tā regulārā ūdens dzeršana nez kāpēc strauji uzdzen svaru pat ar visu to, ka ēdu nemaz ne tik daudz...
26.decembris. Beidzot, lai paaugstinātu hemoglobīnu, sāku dzert Tot'hemu (1 ampula dienā). Tavu brīnumu! Izrādās, tā nemaz nav tik pretīga šļura, kā man palicis prātā no laikiem, kad to mocīju iekšā 3 mēnešus jaunajam mazulim. Saldenums bišķi šķebīgs, bet kaut mazliet atšķaidot jau itin labi pieciešams.:)
30.nedēļa
Mazais kūņojas visai bieži. Citreiz ļoti izteikti jūtu, ka ir vertikāli ar muguru, piem., kreisajā sānā. Bet kas par gareno kunkuli reizēm ir pāri vēderam horizontāli? Mugura vai kāja? Vispār ir sajūta, ka viss vēders ir pilns, aizņemts, vietu nav:).
31.nedēļa
6.janvāris. Man kā vienu no variantiem izsaka priekšlikumu dzemdēt mājās. Jūtos kā izvilkusi lielāko laimestu, man tāda ideja pat sapņos nebija rādījusies! Mums taču mājās tik šauri, un vispār, to taču mēdz darīt tik reti, turklāt vienmēr citi;).. Bet ja nu...? Acīs riešas sapņainas asaras. Tas ir pārāk skaisti, lai būtu reāli...
8.janvāris. Vakarā sēžu mājās un pārlaimīga, acīm mirdzot.. projektēju mēbeles bērnistabai - lielu grāmatskapi un divstāvu gultiņu. Kas gan var būt aizraujošāks par mērīšanu, rēķināšanu un projekta skicēm uz papīra.;)
32.nedēļa
13.janvāris. Klausos Māra Šverna pirmos soloalbumus. Lai arī tie ir jau sen un daudzreiz dzirdēti, tikai tagad tā nopietni ieklausos tekstos - nez kāpēc pēkšņi sagribas iedziļināties, par ko tieši tiek dziedāts. Klausos un nāk lielais raudiens, teksti tādi skumīgi - "tu tik taalu", "ko tu par mani zini", "vai dzirdi mani tu" utml. Un tad atceros, ka Dina vingrošanā stāstīja - ja grib, lai bērns būtu matemātiķis, tad 32.-34.nedēļā esot jālasa dzeja, tā stimulējot domāšanu. Tad tāpēc mani velk uz tiem tekstiem! Lai bērns ietu vecāku pēdās un būtu ar matemātisko domāšanu.;)
17.janvāris. Traka nedēļa. Vispirms atklājas, ka maternitātes pabalsts sarēķināts nepareizi - neierēķinot pēdējo naudu, kas kaut kāda iemesla dēļ ierēķināta tikai nākamajā mēnesī, kuru vairs neņem vērā (zaudējums kopā ar pēcdzemdību naudu sastāda pāris simtus latu). Mēģinu noskaidrot, kas un kā, vai var ko mainīt.
Tad ierodas vīramāte, kura, sadzērusies vērmeles kopā ar sirdszālēm, rezultātā dabū atmiņas traucējumus. Sanervozējos, ko ar viņu iesākt.
33.nedēļa
20.janvāris. Vīramātei līdz ar atmiņas zudumiem (kas gan pamazām atjaunojas) iestājies pamatīgs kašķīgums un neapmierinātība ar visu (sevišķi ar manu vīru, resp., viņas dēlu). Esmu novesta tiktāl, ka, dzirdot, ka viņa tuvojas, jau sāk trīcēt rokas, un tad, kad viņa sāk runāt, es jau eksplodēju un sāku ārdīties (nevaru ciest, ka apmelo manu vīru!!). Protams, uz to nākas dzirdēt, ka grūtniece tā uzvesties nedrīkst. Rezultātā arī es esmu kļuvusi par slikto - tāpat kā viss tuvākajā apkārtnē. No laukiem tiek steidzīgi izsaukts vīratēvs, kurš pat tiek novests līdz asarām - žēl viņam mūsu un žēl, ka ar vīramāti tik traki. Un žēl man vīratēva.:(
21.janvāris. Mēģinot tikt skaidrībā ar naudas lietām, saprotu, ka "parastajam mirstīgajam" pašam ir jāzina visu ierēdņu pienākumi un jāzina, kurā brīdī pie kura jāiet un kas jāprasa. Paši ierēdņi zina tikai savus vistiešākos pienākumus, nevis visu "ainu" kopumā. Tas, ko esmu noskaidrojusi, ir - 1) attiecībā uz sociālajām iemaksām VSAA respektē tikai VID (Valsts ieņēmumu dienesta) sniegto informāciju, nekādi paša nestie dokumenti neko nevar palīdzēt; 2) informāciju par algām VID var iesniegt tikai grāmatvedis - atkal nekādi paša nestie dokumenti un pierādījumi neko nedod un netiek ņemti vērā. Rezultātā beidzot lieta pavirzījusies uz priekšu - grāmatvede solās VID iesniegt korektu informāciju.
34.nedēļa
31.janvāris. Šī ir slimošanas nedēļa. Kā vīramāte aizbrauca, tā visi cits pēc cita saslimām. Vīram un dēlam temperatūra un klepus, man - klepus, iesnas un kakla sāpes. Sajūta draņķīga, jo enerģija ir, gribas kaut ko darīt, bet acis sāp, paelpot īsti nevar, un galu galā arī padarīt tāpēc neko nevar. Beigās atklāju, ka ar sāls-sodas ūdeni iespējams izskalot degunu tiktāl, ka var paelpot. Kakla sāpēm gan jāmeklē cits līdzeklis..
Naktīs grūti pagriezties no viena sāna uz otru. Tā lēnītēm lēnītēm viss jādara, ka gluži vai smiekls nāk, - kā tāds tusnis, kaut nemaz tāda nejūtos. Uz rīta pusi mēdzu ilgi gulēt uz muguras - ja reiz nejūtu neko sliktu, tad tā gulēt tiešām drīkstot, tad nu tā arī daru. Tad vismaz mazo nespiežu un arī pašai vieglāk. Naktīs uz rīta pusi mēdzu pamosties nosvīdusi - nezinu, vai no slimības, vai grūtniecības..
Ik pa laikam mani pārņem tāda liela liela laimes sajūta. Ir tik labi, kad apzinies, ka viens mazais jau mums ir "liels" un otrs mazais mīļi grozās pa punci.:) Tomēr grūti tā iztēloties, ka manī iekšā JAU ir dzīvs cilvēciņš! Nevis kaut kāds mistisks "auglis", bet cilvēciņš! Ar rociņām, kājiņām, galviņu, vēderiņu, dibentiņu.. Grozās, staipās.. Riktīgs cilvēciņš, mazs un mīļš, tikai pagaidām neredzams!
35.nedēļa
1.februāris. Naktī sapņoju, ka nopērku maizītes, bet pazaudēju kaut kur uz grīdas. Tādu mantību nevar laist zudumā, tāpēc rāpoju pa grīdu un meklēju maizītes. Atrodu kaut kādas apputējušas konfektes, tās ar apēdu. Vai tiešām būtu tādā badā, ka šitādas lietas jāsapņo? It kā nav pamata, svara ziņā esmu uzēdusies jau par 1/3 no sava "normālā" svara, turklāt pa dienu nemaz ēst negribas, tikvien kā ābolus..
2.februāris. Vēders jau sasniedzis tādus apjomus, ar kādiem es dzemdēju pirmo bērnu. Par spīti tam šoreiz fiziski jūtos labāk nekā pirmajā reizē - guļot kājas netirpst, nekādus spilvenus vai pakaviņus izmantot nevajag - tāpat labi. Ja vēl ņem vērā, ka guļu šaurā dīvānā, uz rīta pusi no abām pusēm iespiesta starp vīru un dēlu, tad grūti būtu iedomāties, kā es to varētu izdarīt ar tirpstošām kājām utml.
3.februāris. Naktī atkal kārtējais murgs - sapņoju, ka esmu vannā ar zivīm (sākot no daudziem maziem kurkulīšiem, beidzot ar lielām zivīm), kā arī kopā ar pelēm (no maziem pelēniem līdz lielām) un žurkām (žurkulēniem un riktīgām milzu garastēm)! Ak, šausmas! Labi, ka sapnī man tas nelikās nemaz ne tik atbaidoši.
Šajā dienā vingrošanā mani sabiedē, ka vēders jau priekšlaicīgi noslīdējis. Man daudz nevajag, lai pamatīgi satrauktos. Tikai pēc tam atklāju, ka neesmu noskaidrojusi, nu kas gan tur tik traģisks, ka noslīdējis?
6.februāris. Pie ārstes. Ārste atzīst, ka vēders tiešām mazliet noslīdējis, bet galviņa nemaz vēl nav iegurnī, tā ka nav nekas sevišķs. Un par ko es tik ļoti satraucos? Analīzes labas, hemoglobīns pat mazliet pacēlies - 121. Tā ka tot'hemas dzeršana gan jau kaut ko devusi, jo gaļu pēdējā laikā nemaz ne tik daudz neēdu. Kakao gan joprojām dzeru daudz.
7.februāris. Beidzot brīvdiena un silts bezvēja pavasarīgs laiks ārā. Gribas iet pastaigā. Ejam visa ģimene, vīrs stumj ratus ar "lielo" bērnu. Nostaigājam gandrīz 3,5 stundas. Neilgu laiciņu pēc tam vēl jādodas uz veikalu. Tad nu es sajūtu, ka lai vai cik fiziski labi es justos, es tomēr esmu riktīga grūtniece, un 3 stundas varētu būt optimāls laiks pastaigām - ilgāk staigājot arvien vairāk sajūtu, ka man starp kājām vēderā kaut kā ir iedabūti papildus 15kg, kas nu cik var spiež tās kājas, plēš vaļā.
Arī pēc tam mājās staigāju kā riktīgs pingvīns, ķerstoties pa malām, klupdamkrisdama.
Bet pastaiga bija jauka!:)
Nereti, sevišķi, kad "lielais" bērns nobažījies, ka mamma varētu kaut kur pazust, es saku tādus vārdus: "Manu mīļo mīļo mīļo mīļo mīļo mīļo mīļo mīļo mīļo mīļo bērniņ! (Gan Tu, gan Tu, kas vēl puncī!) Mamma Tevi nekad nekad nepametīs! Mammai Tu esi visvisvismīļākais bērniņš pasaulē. Visi bērniņi mammai ir vismīļākie bērniņi pasaulē. Mamma Tevi ļoti ļoti ļoti mīl. Tētis arī Tevi ļoti ļoti ļoti mīl. Manu mīļo mīļo mīļo bērniņ."
36.nedēļa
10.februāris. Vingrošana. Vēders atkal esot pacēlies, tātad iepriekš tā noslīdēšana bijusi tikai protests pret slimošanu. Nu tātad esam kaut cik atkopušies. :)
14.februāris. * Tikko jau sapriecājos, ka man nekādu problēmu ar gulēšanu nav, kā tūlīt tās kā sauktas klāt. Beidzot ik pa laikam tirpst kājas, par laimi, ne tik traki, kā pirmajā grūtniecībā. Aizmigt arī reizēm ļoti grūti - vienīgā sen pārbaudītā metode šādā gadījumā - nepārtraukti skaitīt Tēvreizi, katrreiz piedomājot, lai neko nesajauktu, lai viss būtu no sirds un precīzu tekstu. Tad pēc laiciņa sāku just, ka vārdi sāk ķerties un ik pa laiciņam "pazaudējos", cik tālu esmu tikusi - un tad jau arī miegs klāt.:)
* Mans tētis pabeidzis taisīt pārtinamo virsmu ar skapīti apakšā! Sēžu uz grīdas un priecājos - nu būs kur bērnu mantiņas un hig.piederumus, un biežāklietojamās drēbītes, un vēl pamperus ērti salikt!
37.nedēļa
16.februāris. Izeju ārā līdz tuvējam mežiņam. Kamēr "lielais" bērns ratos čuč, mani gaida pārsteigums - stirniņa noskrien mums garām 10-20m attālumā! Dzīvoju te jau gandrīz 8 gadus, bet mežiņā līdz šim neko lielāku par čūskām un vāverītēm nebiju vēl redzējusi. Uztveru to kā labu zīmi.:)
17.februāris. Vingrošanā saka, ka nu vēders esot jau riktīgi noslīdējis - vairs jau necelšoties. Mazais esot ieriktējies uz augšanu - jo zemāk galviņa, jo vairāk vietas, kur vēl paaugties!
18.,19.februāris. Esmu apgarotas enerģijas pārpilna. Mans tētis pabeidzis savu darāmo bērnistabas mēbelēm un aizbraucis prom, beidzot varu ķerties pie mantu kārtošanas pa jaunajiem plauktiem un skapīšiem. Iekārtoju skapīti zem pārtinamās virsmas, salieku abiem bērniem domātās drēbītes pa jaunajiem ērtajiem plauktiņiem, katram savā skapītī. Atbrīvojas pavisam mazā gultiņa, kur mazajam pavadīt pirmos mēnešus (pirms tam tā nu jau vairāk nekā gadu kalpoja par rotaļlietu kasti). Nu sāk izskatīties, ka istaba jau ir gandrīz gatava sagaidīt mazo iemītnieku! Un pašai tāds prieks un pacilātība. Strādāju līdz pat 4:00 no rīta. Bet tas nenozīmē, ka jūtos nomocīta. Vienkārši nekādi nesanāk darbus sākt darīt laicīgi. No rīta taču līdz 12:00-13:00 jāizguļas, tad jāpaēd, jāiziet ārā, atkal jāpaēd, jāpaguļ pusdienas miegs (kā nu bez tā!;)), vēlreiz kas jāiekož un bērns jāpabaro, un, skat, jau astoņi vakarā..
Vēl pie tā visa beidzot atnāk vēstule no VSAA, ka veikts pārrēķins un es dabūšu sev pienākošos naudiņu, par kuru tik ilgi cīnījos. Nu kā var nepriecāties! :-)
21.februāris. Beidzot visas drēbītes, arī tikko nopirktās, ir izmazgātas un sakārtotas skapjos. Dodamies ārā skaistā pastaigā - mums par godu tieši pastaigas laikā spīd jauka saulīte un uzlabo garastāvokli. Tomēr iepriekšējā spēka un lielās vēlmes darboties vairs nav. Laikam jau organisms nolēmis pirms dzemdībām likt man atpūsties.
38.nedēļa
23.februāris. Pie ārstes. Visi izmēri man esot "kā pēc grāmatas". Nākošo vizīti nosaka 11.martā. Kad es izbrīnītām acīm skatos uz ārsti (man liekas, ka pēdējās nedēļās jātiekas biežāk!), viņa nosaka - nu vienu reizi jau mums vēl būtu tā kā jāsatiekas. Nu es neko, - tā kā eju uz vingrošanām katru nedēļu, zinu, ja nu kas, varēšu tur gan tonīšus paklausīties, gan pajautāt, ja nu kas jautājams būs.
24.februāris. Beidzot sazvanu vecmāti, pie kuras domāju dzemdēt, sarunājam satikšanos 1.martā.
Vingrošanā Dina teic, ka manā sejā jau manāms grūtnieču trulums - tātad dzemdības vairs nav tālu. Pēc viņas prognozēm varētu būt 7.marts. Vizīti pie savas ārstes diezin vai sagaidīšot;). Nu vismaz jācer, ka ar vecmāti 1.martā pagūšu vēl tikties un izrunāt visu pirms dzemdības būs riktīgi sākušās!
Bet par to trulumu sejā - nezin kāpēc tas mani tā iedvesmo!;) Pirms tam biju riktīgs nervu kamols (galu galā par dzemdībām vēl nav viss izrunāts), bet nu sajutu sevī to trulumu - ak, par ko gan man uztraukties! Nu, sāksies dzemdības, sāksies. Vai nu nepiedzemdēšu, ja iepriekš ar vecmāti nebūšu parunājusi. Piedzemdēšu! ;)
26.februāris. Šonakt atkal sapņoju par žurkām, kas līda virsū, skraidīja apkārt..
Tagad uznākusi tāda kā mierīga prieka sajūta. It kā gribas kaut ko darīt, kaut atbildēt neatbildētās vēstules, bet slinkums. Galu galā neko daudz nepadaru, nu pa drusciņai, pa drusciņai.. Ehh, un galu galā - vai nu tiešām man tagad būtu kalni jāgāž! Tā arī ir vislabāk - pa drusciņai darīt un pa daudzam - atpūsties, kad izdodas.:) Nez, cik vēl man ir tam laika...
39.nedēļa
1.marts. 2,5 stundu saruna ar vecmāti, pie kuras paredzēts dzemdēt. Redzu viņu pirmo reizi, izrādās ļoti jauks cilvēks un mūsu viedokļi attiecībā uz dzemdību norisi lielā mērā sakrīt, kas priecē. Viņa ļoti rūpīgi iepazīstas arī ar manu iepriekšējo dzemdību vēsturi. Domāju, ka tādam brīdim viņa tiešām būs man īstais cilvēks, uz kuru paļauties. :) Mazais esot ieslīdējis iegurnī, bet galviņa vēl tur ir kustināma, tā ka gluži šai dienā dzemdēt man neprognozē;). Pulss mazajam esot labs, ~140 sitieni/min.
3.marts. USG nosaka, ka placentai esot II gatavības stadija - tātad liela steiga dzemdībām nav, placenta vēl spējīga funkcionēt. Svars mazajam vēl maziņš - 2,3kg +/- 300g, tātad nav arī vajadzības steigties - lai vēl paaugas.:)
5.marts. Vienā gulšņāšanas brīdī atceros vecmātes teikto, ka man jāatpūšas. Iekšēji saspringstu, tad saņemos un nodomāju "labi, tad nu celšos un iešu darīt to, ko man likusi vecmāte" :D. Kaut kā jēdziens "atpūsties" līdz manai apziņai nonāk sagrozītā veidā - nemāku to realizēt:(.
6.marts. Naktī sapņoju, ka laikam sākušās sāpes un esmu devusies uz DzN. Tur visas dzemdētājas godīgi stāv rindā, lai pārbaudītu atvērumu ;). Tad nu ik pa laikam kādu izsauc, pārbauda, un viņa stāv rindā atkal, gaidīdama nākamo izsaukumu. Vienai manai paziņai jau liekas, ka tūlīt tūlīt dzemdēs, bet pirms viņu pagūst iesaukt iekšā tiek paziņots, ka DzN darbalaiks beidzies - tas ir tikai līdz 19:00. Tā teikt, pienāciet rīt no rīta ;DD. Mani tā arī nav izsaukuši uz atvēruma mērīšanu, bet nav pamata arī satraukties - sāpes kaut kur ir pazudušas, nemaz neliekas, ka es taisītos dzemdēt.
40.nedēļa
9.marts. Dinas prognozētais 7.marts ir pagājis, šodien viņa izsaka jaunu prognozi - 13.marts. Visu šodienu mani ir mocījušas vēdersāpes, kas esot treniņkontrakcijas. Atvērums no tām esot jau 2cm. Dina saka, ka varu pa nakti atpūsties un no rīta dzemdēt. Bet varu sagaidīt arī 13.martu. Tādas ilgstošas vēdersāpītes esot pat labi - dzemdes kakliņš tiek vērts vaļā lēnām, bez lielām sāpēm. Tātad lielās sāpes nebūs tik ilgas.
10.marts. Naktī ļooooti saldi guļu, man šķiet, tā neesmu gulējusi gadiem, ja vispār. Un par spīti tam, ka pāris reizes tomēr pamostos. Bet tad atkal tikpat saldi aizmiegu. Ne mazāk salds ir arī "pusdienu" miedziņš. Mmmmmmm.........
12.marts. * No rīta dodos pie ārstes, viņai nepatīk mazā pulss - 160 sit./min. Grib pat mani sūtīt uz slimnīcu ko tur špricēt. Es saku nē! Nesaprotu, kāpēc pie šīs ārstes mazajam pulss gandrīz vienmēr tik ātrs, bet jebkur citur - visnotaļ normāls, veselīga bērņuka pulss. Izsaku hipotēzi, ka tas no tā, ka ārste pirms manas pieņemšanas vienmēr taisa kafijas pauzi un man, gaidot rindā, jāmokās kafijas aromātos, kas man uzdzen nelabumu. Varbūt no tā arī mazais sanervozējas. Ārste nozīmē pirmdien ierasties 9:00 paklausīties tikai tonīšus. Pirms tam viņa kafiju nedzeršot;).
* Vakarā dodos uz kāroto koncertu. Uhhh!!!!!! Fantastika!!!!! Labākā dāvana pirms dzemdībām - super skaņa un apbrīnojams izpildījums!!!!! Tagad saprotu, kāpēc mazais nesteidz piepildīt manu redzēto sapni par dzemdībām 12.datumā - šitāda koncerta dēļ dzemdības nudien var kādu dieniņu atlikt!
13.marts. Ja jau mazais vēl nedzimst, izlemjam uzrīkot kārtējo "pēdējo lielo pastaigu pirms dzemdībām", - tādas bija gan iepriekšējās, gan arī vēl iepriekšējās brīvdienās.
Šoreiz dodamies ar vilcienu līdz Babītei un atpakaļ uz mājām Rīgas nomalē kājām. Vīrs stumj ratus ar "lielo" bērnu. Jūtos ļoti labi. Balts sniegs, jauka saulīte un bērzi ar briestošo pumpuru pilnajiem sarkanīgajiem zariem pret zilajām debesīm. Cik skaisti tā pastaigāt vēl pirms dzemdībām, kad var mierīgi izbaudīt to visu pavasarīgās dabas plaukstošo burvību. :)))
Pašā pastaigas sākumā jau uznāk tāda kā sāpīte, noskaidroju, cik precīzi ir pulkstens. Pēc minūtēm 18 uznāk otra sāpīte - jau mazāka. Vēl mazāka nākamā sāpīte parādās pēc kādas pusstundas un ar to arī viss beidzas. Neizdosies dzemdēt mežā.;)
Ārpus mājām pavadām >4h, nepārtraukta staigāšana ilgst 2,5-3h, kas visvairāk nogurdinājusi manas pēdas. Tikai pašās beigās jūtu nepatīkamas sajūtas vēdera apakšdaļā, bet tās ir pārejošas. Tik skaistu laiku tiešām nevarēja laist garām bez pastaigas:).
41.nedēļa
14.marts. Ar zināmu prieku dodamies vieni (t.i., es, "lielais mazais" un puncis) ciemos pie paziņu bērna uz 2g. jubileju. Nekādu problēmu ne izbraukāt ar transportiem, ne ciemos. Kas teica, ka nevar braukāt apkārt tik "cienījamā vecumā"?
15.marts. Pie ārstes. Kafiju viņa neesot vēl dzērusi.;) Nu mazā tonīši ārsti apmierina. Galviņa esot dziļi iegurnī, tomēr vēl brīvi kustoties. Daktere mani palaiž "brīvībā" līdz pat 29.martam(!!!), ja vien līdz tam nekas nesākšoties. Tajā 29. tad sūtīšot uz stacionāru, tā viņa teica. Vai tiešām es varu tik ilgi aizvilkt nedzemdējusi?
16.marts. Aizdodos uz vingrošanu, kur mani neviens "negaida" - resp., citas vingrotājas jau ir pārliecinātas, ka esmu jau dzemdējusi. Nekā, neesmu vis, vingrot gribas, kas cits atliek kā to atkal darīt? Dina stāsta par dzemdību laiku rēķināšanu. Skaidrs, ka mans laiks normāli var būt no 13.marta līdz pat 27.martam. Un kāpēc gan es iedomājos, ka viss notiksies drīzāk ātrāk nekā vēlāk? Vai tikai tamdēļ, ka otrais bērns? Mana mamma mūs abas divas esot krietni pārstaigājusi. Nu tad es laikam darīšu tāpat.. Informējot par nākamo vingrošanu pēc nedēļas, Dina mani ignorē, domājot, ka es vairs nebūšu. Es tomēr izprasu savas tiesības arī ierasties - jo tālāk, jo vairāk man liekas, ka es tik drīz nedzemdēšu...
18.marts. Kopā ar manu lielo mazo un vienu citu "drīzdzemdētāju" dodamies uz māmiņu kino - jāizmanto iespējas mierīgi izklaidēties, kamēr vēl var. Nekādas dzemdību pazīmes nevienu no mums neiztraucē. Mazais puncī uzvedas mierīgi, mazliet pastaipās un viss.
20.marts. * Joprojām nekādu nozīmīgu dzemdību pazīmju... Es laikam nekad nedzemdēšu.. Brīžiem uznāk pilnīga depresija. Spēka nav daudz (grūti pat avīzi noturēt), tomēr mierīgi pagulšņāt pa dienu arī negribas. Laika apstākļi šajā brīvdienā izskatās tik nomācoši, ka netaisām kārtējo "pēdējo lielo pastaigu pirms dzemdībām", tomēr diezgan lielu līkumu caur mežu izmetam. Vismaz 2,5h sanāk, ja ne vēl vairāk! Pēdas pat pagūst nogurt. Dzemdības gan no tāda nieka vien nedomā sākties.
* Vakarā mazais puncī kārtējo reizi izdomājis "pārbīdīt mēbeles", dikti staipās un grozās. Liekas, ka muguriņa arvien vairāk iekārtojas vēdera priekšpusē nekā sānā. Lai arī kājiņas joprojām jūtu tikai labajā pusē, pēkšņi pirmo reizi sajūtu kaut ko, kas varētu būt rociņas - mazi kustīgi kunkulīši pašā apakšā un abās pusēs uzreiz! Nez, vai tādi pārkārtojumi varētu liecināt par drīzām dzemdībām? Nu kaut vai vispār - dzemdībām kā tādām... ;) Galu galā - cik tad var gaidīt!
42.nedēļa
22.marts. 22.datums (kas man bieži bijis nozīmīgs, arī vecākā bērna dzimšanas datums), mana dzimšanas diena un arīdzan lielā bērna 22 mēnešu jubileja. Tik skaists datums būtu mana mazā bērniņa piedzimšanai. Taču nekas neliecina, ka tā varētu notikt. Ar lielo bērnu dodamies kopējos svētkus atzīmēt ārā. Lai arī brīžiem līst lietus, krīt krusa, pūš vējš, gadās arī maza saulīte uzspīdam, - ar ratiem ejam cauri mežam un mežā diezgan daudz paskraidām arī kājām - starp kokiem, pa kalniņiem. Cik nu es vēl varu paskraidīt;). Tā arī paiet šī diena vēl arvien komplektā. Vēlāk gan uzzinām, ka gluži tukšā mana dzimšanas diena nav pagājusi - piedzimis dēliņš draugu ģimenei, kurā bērniņš tika gaidīts pāris nedēļas pēc manis. Tagad atklāts paliek jautājums - kurš bērniņš ir patiesi vecāks - tas, kurš ātrāk tapa par tēta un mammas bērniņu vienā personā vai tas, kurš ātrāk paguvis piedzimt?
23.marts. Nolemju otro reizi kopā ar lielo bērnu doties uz vingrošanu bez ratiem (lai arī mani tur nu noteikti vairs neviens negaida, jo domā jau dzemdējušu). Diemžēl vingrošana nenotiek (Nu ja, mani par to informēt neviens nebija uzskatījis par vajadzīgu! Vai ta es šajā cienījamā "vecumā" varētu vēl par vingrošanām domāt!). Sametas neliels kreņķis - kā nekā garu ceļu esam kūlušies, vēl pa lietu nākuši, un kur tālāk lietū likties? Kad lietus rimstas, dodamies atpakaļ, bērns pa ceļam vēl nožaujas visā garumā uz slapjās ielas, drēbes netīras, vēl krietns gabals līdz transportam kājām ejams, gluži raudāt gribas, - un kam man tā vajadzēja traukties vingrot? Nu jā, gribas jau gribas labu sabiedrību izbaudīt, kamēr vēl neesmu uz ilgu laiku piesieta mājām...
24.marts. Prātoju, ka, no šīs dienas sākot, visi datumi matemātiski būtu gana smuki dzimšanas dienai - 24 dalās ar manu iemīļoto skaitli 3, 25=52 (arī skaitļi-pakāpes man ir ļoti simpātiski skaitļi! Un kāpēc gan ne tieši šai dienā dzemdēt?!), 26=2x13 (13 jau tāds interesants skaitlis), 27=33 (vispār burvīgs!), ... vēl lielāku, cerams, nevajadzēs!?
25.marts. Ha, nesākas tomēr šai skaistā datumā dzemdības! Ja jau tā, tad jāizmēģina, kā būs lielajam teju divgadniekam dzīvot bez ratiem, kad brālītis vai māsiņa tos būs aizņēmusi. Tāpēc pirmo reizi tikai kājām dodamies pastaigā cauri tuvējam mežam. Nav ne vainas! Maršrutu, kas pieaugušajam lēnā tempā bez "atrakcijām" pa vidam aizņemtu ~1h laika, mēs, izstaigājot kalniņus augšā-lejā, izložņājot starp kokiem, to paveicam 2h 15min. Jūtos apmierināta ar šo eksperimentu.
26.marts. Nezin kāpēc liekas, ka šodien noteikti nedzemdēšu. Bet par rītdienu.. kas zin, nu jau pēdējais laiks! Gatavojos rītdienai - taisu mājas ģenerāltīrīšanu, puikas izsvaidīto mantu savākšanu, lai māja būtu pilnīgā kārtībā, ja nu rīt sāktos dzemdības. Internetā man iesaka aiziet uz baznīcu un parunāt ar bērniņu, lai viņš ātrāk sataisītos dzimt. Uz baznīcu netieku, taisu baznīcu mājās! Vakarā nodzēšu lampas, iededzu visās malās svecītes, apsēžos gultā.. un īsti nezinu, ko runāt ar mazo.. Mazliet parunājusies aizmiegu, cerībā, ka rīt dzemdības tomēr sāksies..
27.marts. Kas to būtu domājis un ticējis:D - bet šodien dzemdības no agra rīta nudien jau ir sākušās:) Meitiņa bija izvēlējusies vienu fantastisku datumu - vismaz man, skaitļu 3 un 9 mīļotājai, jo 27=33 un dalās ar 9 - superīgi :))) Un tādējādi arī nepaguvu satraukties, kas notiks, ja vēl arī 42.ned. pēdējā dienā dzemdības nesāksies.