Kamēr audzināju mazo Dzintariņu, apguvu un izdomāju dažādas metodes, kā izklaidēt bērnu. Domāju - kad būs otrs bērns, šai ziņā būs daudz vieglāk, jo nu jau es zināšu, kas mazo interesē un būs arī attiecīgie izklaides objekti sagādāti. Ha, ha!:) Reāli izrādījās, ka manas zināšanas noder tikai daļēji, un ne jau tādēļ, ka meitiņai būtu citas intereses, bet tādēļ, ka lielā brāļa dēļ zināmās metodes vienkārši nevar izmantot!
Ja Dzintars maziņš varēja mierīgi viens gulēt redeļu gultiņā, vērot sevi spogulī un skatīties, mēģināt aizskart augšā pakārto mantiņu Saulīti, tad meitiņai gultiņā līdzi allaž pamanās ierausties arī nu jau 2gadnieks Dzintars, kurš gan pamanās aizgulties spogulim priekšā, gan kratīt mantiņu, ko Juliata tādējādi nevar trenēties mierīgi aizskart. Pareizāk būtu teikt - mantiņu Saulīti pakārt augšā es nemaz nevaru, jo Dzintars to uzreiz norauj nost, bet ja neizdodas - saceļ lielu brēku. Tāpēc mantiņas vietā karājas tikai bumba ar lentītēm - arī interesants objekts vērošanai, ja vien Dzintars to pārlieku aktīvi nespārda, kamdēļ meitiņa nobīstas un sāk raudāt.
Man ieteica virs gultas pakārt arī otru bumbu - lai katram bērnam būtu pa savai bumbai. Dabūju tīkliņu, ieliku tajā citu bumbu, pakāru virs gultiņas. Dzintars kā ieraudzīja, ka viņa bumba iesprostota tīkliņā, kā sadusmojās, ilgi knibinājās ap striķiem un tīkliņu. Visbeidzot pamanīju, ka nesen iekārtā bumba jau rātni guļ otrā istabā brīvībā izsprukusi.. Tā nu nesanāca nekas ar divām bumbām.
Protams, joprojām aktuāli brāļa mīlestības apliecinājumi, kad viņš samīļo māsiņu ne vien ar pai pai pa galviņu un maigām bučiņām, bet arī guļoties ar visu augumu virsū, bakstot un sitot pa seju ar roku vai kādu mantiņu. Gadījies arī, ka brālis māsiņai rokā vai kājā iekož!
Brālis māsu gan arī labprāt izklaidētu, tikai iemaņu vēl pamaz, kā to labāk darīt. Grūti viņam saprast, ka grabulīti vajag grabināt, turot atstatu, nevis sabakstot ar māsiņas degunu.
Bet kad uznāk iedvesma (kad esmu labi izgulējusies un ir arī spēks), tad ar diviem mazajiem pilnīgi noteikti ir foršāk nekā ar vienu! Nav tā, kā ar vienu darbojoties, kad ātri apnīk darīt "vienu un to pašu". Te sanāk biežas darbību maiņas - te viens bērns jāizklaidē, te otrs, te abi kopā. Garlaicīgi nav! Ir pat jautri abiem reizē cilāt kājiņas vai abiem dziedāt. Ja vien spēka būtu vairāk, būtu ideāli!:) Ja vien tā spēka būtu ...