Mājas dzemdību stāsts

Sākšu ar to, ka nekad nebija ienācis prātā, ka varētu kādreiz dzemdēt savās mājās. Jā, laukos, pirtiņā, tie, kam tāda ir, dārzā zem ābelītes utml. - tas izklausās tik skaisti:). Bet tas viss noteikti neattiecas uz mani, kas dzīvo mazā Rīgas dzīvoklītī.

Interesants bija mans sapnis 19. grūtniecības nedēļā - dzemdēju mājās brašuli (lielu izmēru) meitu. Ne prātā nenāca, cik zīmīgs vēlāk izrādās šis sapnis!

Savulaik (kad otro bērnu vēl negaidīju) cālī ievēroju vecmāti Dinu Cepli, kas izsmeļoši atbildēja uz dažādiem ar dzemdībām un grūtniecību saisītiem jautājumiem. Viņas attieksme pret dzemdību procesu tik ļoti atbilda manai, ka nodomāju - pie viņas es labprāt dzemdētu!

Kad jau biju stāvoklī, pieteicos pie Dinas uz vingrošanu Stārķa ligzdā. Kādā nodarbībā Dina visām vingrotājām prasīja iesniegt savu ideālo dzemdību plānu, pēc tā viņa ieteikšot, kur viņasprāt un pie kā tādā gadījumā būtu vislabāk dzemdēt.

Manis iesniegtajā plānā bija t.sk. sekojoši punkti:

* gribu max dabiskas dzemdības bez stimulācijām;

* gribu, lai pēc piedzimšanas bērnu man iedotu uzreiz;

* negribu nekādu anestēziju (bail no duršanām);

* negribu, ka pārdur augļūdeņus (arī baidos;));

* negribu, ka griež starpeni (t.i., veic epiziotomiju);

* gribu, lai spiešanas procesā visu laiku būtu klāt vecmāte.

Pēc šī plāna Dina pateica - tad jau atliek tikai mājas dzemdības. Man tas izklausījās kā joks, bet viņa to teica nopietni. Dina minēja kādu vecmāti Rudīti, kam esot oficiāla atļauja pieņemt dzemdības mājās. Es biju mērenā šokā par tādu iespēju. Jā, var jau dzemdēt arī LĢC pie Astrīdas (kā es pati to biju domājusi), jo viņa arī ir dabisku dzemdību piekritēja. Bet mani nelika mieru doma par tām mājas dzemdībām. Tas likās tik nereāli un tomēr varbūt bija reāli vienlaikus. Tā baidījos zaudēt šīs "ilūzijas", ka tas ir iespējams, ka sākumā neuzdrošinājos vīram pateikt, ka ir tāda iespēja. Par maz biju par to domājusi, lai būtu pilna argumentiem, kāpēc tā būtu vislabāk. Baidījos, ka nepārliecināšu.

Kad beidzot par to viņam ieminējos, vīra reakcija bija gaužām vienaldzīga - nu, ja māja pēc tam nebūs visa asiņu notašķīta, tad jau var arī mājās.

Nu man nebija, kur atkāpties. Dikti jau gribējās. Biju Cālī manījusi, ka par mājas dzemdībām tika rakstījusi Zeltene. Ja reiz ir dzīvs un kontaktējams cilvēks, kam jau ir tāda pieredze, tad gribējās ar viņu aprunāties. Zeltene izrādījās vairāk nekā atsaucīga. Tūlīt pat sarunājām satikšanos pie viņas mājās. Sarunā tā arī neatradās būtiski pretargumenti, kāpēc gan lai nedzemdētu mājās, ja es pati to gribu un vīrs arī nav pret. Protams, svarīgi iepriekš bija izrunāties arī ar vecmāti Rudīti, vai man tas nebūtu liels risks, jo galu galā manas pirmās dzemdības nebūt nebija ideāls piemērs, bērniņš pēc dzemdībām tika gulējis reanimācijā un pēc tam vēl Bērnu slimnīcā. Bija jābūt cik iespējams drošai, ka ar otro tas nedraudēs.

Ar vecmāti Rudīti pirmoreiz satikos tikai 39.nedēļā. Saruna ilga veselas 2,5 stundas. Tiku izprašņāta gan par pašreizējo, gan iepriekšējo grūtniecību, tika meklēti cēloņi, kāpēc ar pirmo bērniņu negāja tik gludi, kā bija cerēts. Pēcāk visas šaubas un pārdomas Rudīte izrunājusi arī ar Dinu. Tiku nosūtīta arī uz USG, lai noskaidrotu tekošo situāciju ar bērniņu (iepriekšējā USG bija bijusi 31.nedēļā). No visa kopumā tika secināts, ka ar otro bērniņu tādām problēmām nevajadzētu būt, un ka es varu dzemdēt mājās. Protams, dzemdībās jābūt gatavai jebkurā brīdī doties arī uz slimnīcu, ja radīsies tāda nepieciešamība.

40.nedēļā 9.martā visu dienu sāpēja vēders. Ja sāpēs būtu regulāras, domātu, ka sākušās dzemdības, taču sāpes bija vienmērīgas visu laiku. Tieši tajā dienā bija kārtējā vingrošana pie Dinas, kur noskaidroju, ka sāpes tiešām ir tikai treniņkontrakcijas, lai arī dzemdes kakliņs esot jau mīksts un gatavs dzemdībām, arī atvērums esot jau 2cm. Es tajā dienā kaut kā galīgi nebiju gatava dzemdēt, paniski tika sakārtota soma, ja nu tiešām sākas un gadās, ka jābrauc uz slimnīcu. Par laimi, nesākās.

Kad gāja jau 42.nedēļa, tad gan es biju jau pārpārēm gatava dzemdēt, tomēr dzemdības kā nesākās, tā nesākās. Sāka likties, ka mazais nemaz nedomā dzimt. Un kas gan ar mani notiks, ja 42.nedēļā mazais nepiedzims? Vai varēs notikt mājas dzemdības? Vai un kā mani tad stimulēs?

Par savām bažām, ka bērniņš nedzimst, izrunājos arī ar Rudīti. Viņa paklausījās tonīšus un mierināja, ka bērniņam viss kārtībā, varam gaidīt. Un ka nevajag būt nepacietīgai, bet varu ar bērniņu parunāties, pastāstīt, ka es viņu gaidu. Un, cita starpā, varu mēģināt sarunāt pat dzimšanas laiku. Viņai vismaz ar saviem bērniem esot tas izdevies.

Tad nu es domās "uzskicēju", kāds tad varētu būt tas ideālais dzemdību laiks. Nu, tā ap 8:00 varētu sākties kontrakcijas, ap 10:00 es varētu celties, tātad pirmās stundas mierīgi vēl pagulēt. Pēc tam kaut kad vēlāk ierasties vecmātes, arī izgulējušās, nevis uzceltas nakts vidū augšā ... Ai, nu tālāk tas nav tik ļoti svarīgi. Un vispār, bērniņš taču zina vislabāk, kad viņam dzimt:).

Pienāca 42.nedēļas pēdējā diena, 27.marts. Gulēt es aizgāju kā parasti, ap 3:00. (Un kāpēc gan es nepacentos aiziet gulēt agrāk? Vai tiešām tā nenāca miegs??)

Jau 7:00 (tikai 1h ātrāk nekā manā "plānā"!) pamodos no vēdersāpēm, kas savilka vēderu cietu un tad atlaida. Tā es apmēram arī biju iedomājusies kontrakcijas, lai arī pirmajās dzemdībās tā arī to vēdera savilkšanu nesajutu, likās tikai, ka sāp vēders. Protams, iezagās cerība, ka varbūt tomēr šai dienā dzemdēšu! Nolēmu pagaidām gulēt tālāk, pulkstenī neskatīties, tikai skaitīt, cik reizes vēderu savelk, jo intervāli pagaidām bija diezgan lieli. Aizmigu un sapņoju, ka eju pie zobārsta. Un ka zoba urbšanas sāpes likās daudz patīkamākas nekā kontrakcijas;), tāpēc koncentrējos tieši uz tām. Uz kontrakcijām pilnīgi vai pa pusei pamodos, un tad atkal gulēju. Tā nogulēju līdz ~pl.8:10, saskaitījusi kādas 6 kontrakcijas. Tad nolēmu apzināti sagaidīt vēl kādu kontrakciju (a ja nu es to visu esmu tikai sapņojusi?) un tad zvanīt vecmātei.

Sāku staigāt pa māju, un tad tās kontrakcijas kļuva savādākas - sāka sāpēt krusti, un sāpēja gandrīz nepārtraukti, tikai te stiprāk, te vājāk. Līdz ar stiprākajām krustu sāpēm nāca līdz arī vēdersāpes (tad nāca tā kontrakcija), taču tas vairs nebija tik uzkrītoši, jo sāpes kā tādas bija gandrīz visu laiku.

~8:30 zvanīju Rudītei, viņa arī domāja, ka nu dzemdības tiešām ir sākušās. Sarunājām, ka viņa brauks ne ātrāk par 12:00 (jo intervāli vēl palieli - 10-15 min.), ja nu kas - zvanīšu.

Pēc tam vairs nevarēju nogulēt, sarunāju, ka lielais puika tiks vests prom, vācu mantas, ko dot viņam līdzi uz vecvecāku mājām, pamazām domāju, kā iekārtot istabu dzemdībām. Kamēr darbojos, visu laiku vilka krustus.

~10:00-10:25, kad mantas bija savāktas, iegāju siltā dušā.

11:00 ieradās māsa pakaļ "lielajam" (1g.10mēn.) puikam, kurš tad tika modināts, ģērbts un barots. Jutos pacilāti priecīgi. Krustus vilka, bet nekas traks. Kad nāca sāpīgāka kontrakcija, paelpoju ar vēderu un tad atkal bija salīdzinošs miers. Pulkstenī neskatījos, intervālus starp kontrakcijām negribējās rēķināt.

Biju gribējusi dzemdību laikā iziet cauri mežiņam, tomēr 12:00 strauji tuvojās, redzēju, ka līdz tam nepagūšu. Pa tam manīju, ka balti gļotainajos izdalījumos parādījies nedaudz asiņu. Pavisam nedaudz, un tomēr.

Gatavojoties dzemdībām, palaidu skanēt mūziku, kas bija sagatavota tieši šim pasākumam - tāda lēna, mierīga un skaista. Pamatā tās bija grupas Stereolab un Baložu Pilni Pagalmi, kā arī Valdis Atāls u.c. Vēl arī putniņu čivināšana pa starpu. Interesanti, ka pie putniņu čivināšanas vecmāte meklēja, kur noslēpts putnubūrītis;).

Iededzu svecīti.

12:45 ieradās vecmāte Rudīte. Izrādās, ka atvērums esot jau 2/3 jeb 6-7cm. Es joprojām biju pacilāti priecīga un nekādas dižās sāpes nejutu, tik vien kā nepatīkamu vilkšanu krustos un vēderā. Rudīte domāja, ka, ja jau tik ātri tik tālu esmu, tad pēc 2h bērns jau varētu būt klāt (vakaru jau noteikti nesagaidīšot), tāpēc viņa zvanīja vecmātei Dinai - ja grib paspēt līdz bērna piedzimšanai ierasties, lai pasteidzas.

Pēc kāda laika ierodas Dina, es tai laikā pēc Rudītes ieteikuma tusēju pie galda (uz galda spilveni, kuros atbalstu galvu un ķermeņa augšdaļu) - snauduļoju, kad nesāp, un atbrīvoju kājas, šūpoju gurnus, elpoju ar vēderu, kad jāpārlaiž kontrakcija. Ja gurnus pilnīgi atslābina (ļauj tiem šūpojoties it kā "karāties") un nesasprindzinās, tad kontrakciju var pārciest gandrīz bez sāpēm, tik vien kā nepatīkami. Kad Dina ierodas, priecīga izeju viņu sagaidīt. Dina komentē - un tā esot dzemdētāja?;)

Ak, jā, kolīdz pārstāju staigāt pa māju, starp kontrakcijām gulšņāju, kontrakcijas pārlaidu atbrīvojoties, krustu sāpes vairs nejutu. Līdz ar to arī nemaz negribējās iet ne uz kādu mežiņu, ja reiz mājās ir tik labi pagulšņāt un pārciest kontrakcijas gandrīz bez sāpēm. Jutos ļoti labi un ērti tajos spilvenos:).

Vēlāk Rudīte ieteica pamainīt pozu. Viņa uz grīdas pie gultas nolika tādu interesantu matracīti, kurā man uz celīšiem tupēt, galvu un ķermeņa augšdaļu atbalstot spilvenos uz gultas. Darbošanās tur bija apmēram tāda pati kā pie galda - starp kontrakcijām gulšņāju un klausījos, ko pļāpā vecmātes, aizpildot kaut kādus oficiālos papīrus (ik pa laikam uzdeva jautājumus arī man), kontrakciju laikā atbrīvoju un šūpoju gurnus, balstoties tikai uz ķermeņa augšdaļu. Ik pa laikam ieklausījos arī mūzikā, vārdos. Reizēm sanāca tīri atbilstoši teksti - par radīšanas prieku utml.:)

Pamazām man tomēr sāk apnikt;). Nu nebija jau tā, ka dikti sāpētu, bet nu nav arī nekāds lielais prieks, ja vairākas stundas nepatīkami velk vēderu. Sāku arī domāt, vai tur vispār kaut kas notiek, ja reiz man ir relatīvi tik labi un viegli.

Drusku pastaigāju pa māju, un tad jau man ieteica vēl jaunu pozu. Iekšā gultā iesēdās Dina, sakrāva sev klēpī kaudzi spilvenu un tad bija tā - starp kontrakcijām es uz tiem spilveniem gultā tāpat gulšņāju, bet kad nāca kontrakcija, tad ķēros Dinai ap kaklu un karājos, lai varētu atbrīvot gurnus, max atslābināt visu apakšdaļu. Sāka sāpēt krusti, un arvien vairāk. Nu jau vajadzēja arī, lai masē krustus. Tad nu beidzot visiem klātesošajiem - abām vecmātēm un vīram - bija darbs. Uz maiņām kāds sēdēja gultā, lai man būtu kam karāties kaklā, un kāds masēja krustus. Masēja ļoti labi:). Vecmātes apmācīja arī vīru masēt ļoti labi. Pirmajās dzemdībās atceros, ka sāpēja un vajadzēja masēt tieši astes kaulu; šoreiz bija savādāk - sāpēja sānos krusti, nevis asteskauls. Sāpes kļuva arvien intensīvākas, tomēr, pateicoties visu klātesošo darbībām, arī to varēja itin labi pārciest, joprojām biju pie pilnas apziņas un labā garastāvoklī. Kā nu ne - atlika vien man noelsties - "sāp!" un visi metās mani turēt un masēt.:) Tikai viens brīdis bija, kad es jutos satraukta un mazliet nobijusies - kad visi bija izgājuši uz virtuvi (laikam jau iestiprināties pirms atbildīgākā laika posma), es istabā biju palikusi viena pati. Bet tas bija pavisam īss mirklis.

Nu jau pāris reizes man apprasījās, vai es negribot noskaidrot, vai kas virzās uz priekšu (resp., kāds ir atvērums). Es tā mazliet sabijos - "VAI virzās uz priekšu?". Tad vecmāte izlaboja - "cik tālu" nevis "vai". Tad nu vienu brīdi es arī piekritu - labi, apskatīsimies.

Pl.15:00 izrādījās, ka ir jau pilns atvērums. Man ik pa laikam pajautāja, vai vēl negribas spiest. Man gribējās gribēties;), diemžēl nekādu spiedienu nejutu. Parastas kontrakcijas.

Tad nu, lai veicinātu procesu, pārgājām uz vēl jaunu pozu. Uz gultas malas apsēdās vīrs un es viņam karājos kaklā pilnā garumā, kājas plati. Kamēr nebija kontrakcija, tikmēr centos balstīties pati uz savām kājām. Kad sāka sāpēt, tad apķēros viņam ap kaklu un karājos. Ja izdevās apakšdaļu pilnīgi atbrīvot, tad sāpes bija visvieglāk pārciešamas. Vecmāte teica pagaidām nespiest, lai nebūtu starpenes plīsumu. Tiesa, spiediena sajūtu sākumā es nemaz arī nejutu.

Pamazām sāku satraukties par to, ka man tak vēl nemaz nav nogājuši ūdeņi, lai arī atvērums pilns. Bet nu tā kā vecmātes par to nesatraucās, tad es ar cerēju, ka tas nekas slikts nav.

Ar laiku sāpes kļuva arvien intensīvākas, parādījās arī vēlme spiest. To man arī atļāva darīt. Sākās dzemdību trakākais - sāpīgākais posms.

Es to izjutu tā - kontrakcijas laikā bija it kā iespēja izvēlēties starp divām sāpēm - starp kontrakcijas sāpi, kas nu jau bija ļoooti sāpīga, un spiešanu, - spiediena sajūta it kā nebija tik sāpīga kā kontrakcija, bet tai pat laikā no spiešanas baisi gribējās izvairīties, jo tas bija traki nepatīkami - likās, ka apakšā viss saplīsīs gabalu gabalos. Patiesībā izvēles jau nebija - ja es nespiedīšu, tad mocīšos nežēlīgās kontrakcijas sāpēs, bet process uz priekšu nevirzīsies. Atlika ļaut spiesties.

Sāka mākt bezceris - nu jau es mocījos nopietni, bet pat ūdeņi ta joprojām nebija nogājuši!

16:25 beidzot strauji izplūda ūdeņi brīdī, kad to nemaz negaidīju - nebija tādas priekšnojautas, ka nu tik būs. Jutu tik, ka izšļācas. Ūdeņi bija dzidri, lai arī man bija jau pilnas 42 nedēļas. Tas deva zināmu atvieglojumu - kaut kas tomēr iet uz priekšu! Vecmāte vēlāk stāstīja, ka ūdeņi nogājuši, kad galviņa jau esot noslīdējusi lejā, gatavojoties dzimšanai, nogājuši no galviņas spiediena.

Tomēr nebija tā, ka tūlīt arī piedzimtu bērns. Nācās vēl krietni pacīnīties.

Vīram nudien nebija viegli. Man sāka trūkt spēki, es vairs nevarēju noturēties viņam kaklā, viņam pašam bija jātur viss mans svars, lai es varētu max atbrīvoties spiediena laikā. Starplaiki starp sāpēm kļuva arvien lielāki, rezultātā gaidāmā sāpe likās jo šausmīgāka.. Kad nāca sāpe, es jau bailēs sarāvos, nu tik būs, centos tomēr apķerties vīram ap kaklu, cik nu spēka bij atlicis, un, mēģinot tikt galā ar sāpi, pat kodu sev rokā. Tai laikā katru sāpi pavadīja arī ļoti skaļa elpošana, tāda kā vaids. Sajūta tāda, ka tai brīdī pasaule brūk kopā un es to izbļauju caur elpu.

Vēl tāda nianse - svarīgi bija, lai man būtu taisna mugura, jo tad es riktīgi jutu spiedienu un notika bērna virzīšanās uz priekšu. Taču, atbrīvojoties karājoties vīram kaklā sanāca kaut kā atstiept dibenu - tas samazināja spiediena sajūtu un bremzēja arī procesu. Tikko es dibenu "pierauju", tā sanāk saprindzināties, kas atkal slikti, jo tai brīdī vajag akurāt atbrīvoties. Vajadzēja panākt, ka mani pilnībā tur vīrs, ka es tikai karājos, bet viņam taču arī sāka trūkt spēka, turklāt, tā atbrīvojoties, man dibens jau skāra grīdu un man bija bail, ka, ja nu bērns jau sācis līst laukā, es tā neiespiežu viņu atkal atpakaļ. Tā nu mēs tur "raustījāmies", mēģinot panākt vienlaikus taisno muguru ar neatstieptu dibenu un pilnīgu atbrīvošanos.

Kuru katru brīdi gaidīju, ka varētu dzimt bērns. Vienubrīd vīrs palūdza iespēju pārģērbties un nomazgāties - viņš viss jau bija slapjš no pārpūles. Arī es svīdu. Vīrs paguva nomazgāties, bērns pa tam vēl nepiedzima.

Kā man vēlāk stāstīja vecmāte - kad dzimusi galviņa, tā līdusi laukā pamazām, grozoties pa labi, pa kreisi. Man spiežot, tā iet uz leju, izelpojot slīd atpakaļ. Lēni izelpojot tā atpakaļ slīdēja mazāk; ja būtu elpots ātri, tad pie katras izelpas tā būtu daudz vairāk atgājusi atpakaļ. Teorētiski es to zināju, bet dzīvē man bija ļoti grūti atcerēties, kā bija jāelpo. Zināju, ka vai nu ātri vai lēni, un vai nu ieelpojot, vai izelpojot :D, bet kā tieši.. Es tajā brīdī pat nespēju atcerēties, kura no abām elpām bija ieelpa, kura izelpa;). Tad nu biju ļoti pateicīga vecmātēm, kas atgādināja, kā jāelpo, un galu galā elpoja līdzi. Tāda priekšāelpošana šādā situācijā bija visefektīvākā :).

Man jau liekas, ka man tā elpošana izklausījās dikti smieklīga - tādi aprauti "a-a-a", cenšoties to elpu (katram gadījumam - gan ieelpu, gan izelpu;)) padarīt lēnu.

Vēl bija interesanti, ka šai spiešanas procesā vienubrīd skanēja BPP dziesmiņa, kuras vārdiem vecmātes pievērsa uzmanību - "zeme zeme zeme, debess debess debess, es pa vidam klimstu, te uz zemes, te pie debess" ;-).

Vēl atceros, ka Dina atgādināja, ka es taču šai brīdī laižu pasaulē jaunu dzīvībiņu. Bet es nevarēju īsti izdomāt, kā šis fakts varētu darīt man vieglāku dzemdību procesu. Atšķirībā no pirmajām dzemdībām šajās es tiešām par bērniņu domāju, nebiju ieslīgusi tikai sāpēs. Kad jau spiedu un nevarēju bērniņu sagaidīt, vienubrīd pat skaļi viņu aicināju "nāc, bērniņ!"

Kad galviņai bija jau sataustāmi matiņi, man teica galviņu pataustīt. Es gan īsti nevarēju saprast, kas tur no visa ir tad tā galviņa. Cerēju, ka nu tad drīz arī bērns dzims, bet tik ātri nebija vis.

Beidzot esot piedzimusi visa galviņa, bet mani par to nemaz neinformēja, jo šādam paziņojumam varētu sekot neadekvātas kustības no manas puses, kas traucētu iegrozīties pleciņiem uz dzimšanu. Es tai laikā biju jau pārliecināta, ka mans bērniņš nemaz netaisās dzimt:(. Man likās, ka nekas nenotiek, nejutu, ka notiktu virzība uz leju. Dina pēcāk stāstīja, ka piedzimusī galviņa uzreiz esot izšķaudījusi sakrājušās gļotas, smieklīgi šķobījusi grimases un čāpstinājusi mutīti, sak, dodiet beidzot paēst;).

Pl. 17:13 beidzot piedzima bērniņš viss, tas bijis apm. 5 min. pēc galviņas piedzimšanas, veicot kādas 3 spiešanas reizes. To dzimšanas brīdi gan es labi atceros - bija tāds "pļurkt" un fiksi kaut kas liels no manis izskrēja laukā.

Tūlīt arī atskanēja raudas un bērniņš pakakājis.

Tikko bērniņš bija dzimis, mani pārņēma bezgalīga laimes sajūta. Bērniņš TOMĒR bija piedzimis!!!!!! Es ilgi ilgi ilgi raustījos raudās aiz prieka. Tādu pārlaimīgu sajūtu es nekad mūžā nebiju jutusi. Vecmātes pa tam mēģināja man iedot bērniņu. Es nekādi nevarēju saprast, kāpēc viņš man jādod pa apakšu starp kājām. Par tādu nabassaiti es galīgi neiedomājos;). Drīz vien bērniņš bija pie manis, es viņu spiedu sev klāt un raudāju raudāju raudāju ... Tikai pēc brīža tika mēģināts noskaidrot dzimumu. Tas mani interesēja un tai pat laikā arī nebija tik svarīgi, - galvenais, ka bērniņš bija :) Izrādījās - meitiņa! Vecmātes prasīja, vai esam izdomājuši vārdiņu. Es smējos, ka es esmu, tikai vīrs šo vārdiņu vēl nezin;).

Vēlāk (apm. pēc 7 min.) esot piedzimusi placenta, bet negribējušas atdalīties kaut kādas augļa plēves. Vecmātes par to jūtami satraucās, es to manīju, tomēr manu eiforiju tas nemazināja. To augļa plēvju dēļ vecmātes lika man kārtīgi spiest un Dina "gāja tām pakaļ" līdz dabūja visas veiksmīgi ārā. (Ja nedabūtu, tad man būtu 39 grādu temperatūra un kāds tur iekaisums.) Pēcāk vecmātes izgāja vannas istabā un pa gabaliņam esot likušas kopā un pētījušas, ir vai nav viss iznācis. Kad nu visa bilde salikta, tad nu varēja nomierināties, ka viss kārtībā.

Gultā kādu stundu vai vairāk tusēju ar meitiņu pie krūtīm, viņa uzreiz prata zīst, vēroja apkārtni. Jutu, ka starpene sūrst arī pēc šīm dzemdībām, taču šoreiz tas nebūt netraucēja manai laimes sajūtai. Piezvanīju arī saviem vecākiem.

Tad mani šuva (starpene mazliet bija ieplīsusi vecās šuves vietā, kur pirmajās dzemdībās tika veikta epiziotomija), pa tam meitiņu, silti satītu dvieļos, atstāja ar tēti otrā istabā, lai viņš izbauda, ko nozīmē būt mātei bez pupiem;).

Pāris stundas pēc dzemdībām meitiņu beidzot ņēma no siltajiem dvieļiem laukā, nosvēra, izmērīja (3,7kg un 56cm - priekš maniem apmēriem - milzene!!!!) un sāka ģērbt. Kā to pamanīju, tā uzreiz metos no gultas laukā, sakot, ka es pati gribot ģērbt;P. Saģērbu savu meitiņu pati, stāvot kājās pie galda. Pēkšņi bija atkal spēks visu darīt. Meitiņa taču tiiik mīļa! Ģērbu, raudāju un bučoju savu mīļo mīļo mīļo meitiņu :)

Pēc pl.23:00 vecmātes devās prom. Manī pēc dzemdībām bija iestājies pilnīgs miers, kāds nekad mūžā nebija bijis. Vienmēr bija gribējies kaut kur skriet, kaut ko darīt, kaut ko paspēt. Bet tagad vienkārši baudīju laimību:). Kā atcerējos dzemdības, tā gribējās raudāt:). Es arī nenocietos vēl tai pat vakarā "ielīst Cālī", lai izraudātu savu laimi.:) Vēl pēc tam dienas 4 es dzīvoju tādā kā eiforijā. Nekas nebija grūti, nebija svarīgi ne kārtīgi paēst, ne izgulēties; meitiņa mierīga un dikti vērojoša ar savām lielajām tumšajām acīm. Svarīgi bija arī tas, ka tētis paņēma savu 10 dienu atvaļinājumu, līdz ar to palīdzēdams mājas darbos; es varēju vairāk gremdēties savā priekā, baudīt.:) Jau no 3.dienas devāmies 1-2h garās pastaigās. Sākumā trijatā ar meitiņu, pēc tam visi četri - arī ar "lielo" puiku, kurš nu ļoti lepojās ar māsiņu, ka uz ratiem nemaz nepretendēja par spīti ilgajai staigāšanai:).

Vienīgais nepatīkamais bija t.s. "atsāpes", kas pēc otrajām dzemdībām bija gluži kā pašas kontrakciju sāpes, turklāt vai nu ar atslābināšanos tās nemazinās vai arī atslābināties nepratu, jo vairāk, ka tās īpaši spēcīgas bija zīdīšanas laikā. Tad nu zīdīšana kļuva pakārtota manām sāpēm - kad nespēju izturēt, liku meitiņu malā, lai paciešas kādu brīdi bez ēšanas. Brīžiem jau jokojos vīram - varbūt tūlīt mums vēl otrais piedzims, ja reiz tā sāp.;)

Savukārt attiecībā uz mājas dzemdībām - pēc tām bija vēl arī vairākas vecmāšu vizītes mājās. Runājāmies vairākas stundas par visu ko, sākot ar atmiņām par dzemdībām, par mājas dzemdībām vispār, manām tobrīdējām sajūtām, ko man ēst, dzert, darīt/nedarīt pēc dzemdībām, un beidzot ar bērniņa zīdīšanu, kopšanu, potēm utml. u.c. Sarunās nereti iesaistījās arī vīrs, kurš vispār ne uz kādām lekcijām ne par kādu naudu nav pierunājams doties. Te lekcijas nāca mājās pašas;). Neviena oficiāla dzemdību iestāde nespētu nodrošināt tādu pēcdzemdību aprūpi - gluži vienkārši nebūtu tam tik daudz laika!

Salīdzinot ar pirmajām dzemdībām, šajās viss bija pavisam savādāk. Pirmajās man ūdeņus pārdūra uzreiz un kontrakciju laikā mocījos neciešamās sāpēs, nespēdama atslābināties. Otrajās kontrakciju periods bija vienkārši skaists laiks. Atceros to ar smaidu:). Pirmajās jutos "melna un maziņa" aiz sāpēm, otrajās jutu milzīgu mīlestību sev apkārt. Pirmajās izstumšana bija salīdzinoši viegls pasākums bez tik lielām sāpēm, otrajās tas bija pats grūtākais un nepatīkamākais posms (otrais bērns jau arī bija 1kg un 5cm lielāks par pirmo!). Pēc pirmajām dzemdībām jutos nelaimīga un skumīga, pēc otrajām - pārlaimīga. Vārdu sakot - divas dzemdības un divas pilnīgi atšķirīgas pieredzes!

Paldies Rudītei un Dinai, ka viņas deva šādu iespēju pilnībā izbaudīt dabiskās dzemdības! (Dina vēlāk stāstīja, ka izstumšanas periodā viņas situšas viena otrai pa pirkstiem, lai tikai nemēģinātu kaut ko no savas puses "lietas labā darīt", resp., lai dzemdības tiešām no viena gala līdz otram būtu cik iespējams dabiskas.)

Starp citu - par mūziku. Diezgan daudz laika pirms dzemdībām tiku veltījusi, lai izveidotu mūzikas listi no jaukām + mierīgām dziesmām (kopumā >8h garumā), kas iederētos dzemdībās. Grūti pateikt, cik ļoti tā mūzika palīdzēja vai nepalīdzēja. Noteikti tā radīja jauku fonu. Bet galvenais - es to listi izmantoju gan pirms, gan arī pēc dzemdībām - kā fonu gulētiešanai vai vienkārši atpūtai. Burvīgi, ka ir tāda liste! Ja nebūtu taisījusi dzemdībām, citādi nekad nebūtu saņēmusies ko tādu izveidot:)

Atļaušos te pievienot arī dažus jautājumus par manām dzemdībām un manas atbildes no www.calis.lv konferencēm:

J: nezinu, vai to var saukt par drosmi

A: Zin, es ar to nesauktu par drosmi, bet gan par izmantotu iespēju. Drosme būtu tad, ja es pati to būtu izdomājusi un panākusi, ka tas tiek realizēts. Kamēr lasīju, kā notikušas mājas dzemdības citiem (t.sk. žurnālā Mans Mazais ir bijuši tādi raksti), es nekad to neattiecināju uz sevi un tāpat domāju, ka viņas gan bijušas drosmīgas.

Manā gadījumā vienkārši tā iespēja pati atnāca pie manis. Varbūt nekad mūžā vairs man tas netiktu piedāvāts, un varbūt es to pēc tam nožēlotu, ka neizmantoju šo iespēju. Un vēl es ticu, ka šai dzīvē nekas nenotiek nejauši. Un kamdēļ man bija jāsatiek Dinu? Kamdēļ tieši man šo iespēju piedāvāja?

Par risku runājot - vecmāte, kas oficiāli pieņem mājas dzemdības, tiek daudzkārt kritiskāk vērtēta nekā dzemdību iestādē strādājoša. Nedod, Dievs, ja kaut kas noietu greizi. Tad nu gan būtu kritika visos līmeņos, un pie visa tiktu vainots tieši fakts, ka tās bijušas mājas dzemdības. Pie mazākās kļūdas taču viņai varētu atņemt licenci pieņemt tādas mājas dzemdības. Viņa ļoti jau riskētu uzņemties dzemdināt cilvēku, par kuru nevarētu būt cik iespējams droša, ka nekas tik kritisks nedraud.

Tieši tāpēc viņa ļoti rūpīgi studēja manu iepriekšējo pieredzi un pašreizējās grūtniecības norisi, turklāt visu izrunāja vēl ar otru vecmāti. Nudien viņas neuzņemtos tādu risku, iepriekš neesot pārliecinātas par pozitīvu rezultātu.

Runājot par steidzamiem pasākumiem, kas nevarētu gaidīt ne 10min., kamēr aizbrauktu līdz Stradiņiem, - mājas dzemdības atšķiras ar to, ka vecmātes visu laiku rūpīgi var atļauties sekot situācijai, viņām tai brīdī nav nekādi citi iespējamie pacienti vai pienākumi. Turklāt viņas bija divas - ja nu viena kaut ko nepamana, kas notiek ne tā. Un viņas apgalvo, ka dzemdībās nekas nenotiek tik pēkšņi, parasti ir priekšvēstneši, kurus tikai atliek laicīgi pamanīt. Slimnīcās tā uzmanība nav tik nepārtraukta, tāpēc var arī laikus kaut ko nepamanīt, kamdēļ pēc tam viss notiek lielā steigā.

Cita starpā nebija tā, ka es uzreiz būtu bijusi pārliecināta, ka man viss būs labi. Biju gana trobelējusi vecmātes, prasot - bet vai tiešām neatkārtosies iepriekšējā sliktā pieredze, un kāpēc viņa(s) domā, ka neatkārtosies, kā to var pamatot utml.

Un, protams, būtiski bija tas, ka es jutu, ka abām vecmātēm var uzticēties, ka viņas darīs visu, lai dzemdības noritētu lieliski

Tā nebija gluži drosme, bet uzticēšanās un ticība tam, ka nekas dzīvē nenotiek tāpat vien, lai kas tas arī nebūtu

J: atceros, ka tu prasīji, vai vīram būs ko darīt dzemdībās, kad veselas 2 gab. vecmātes piedalās.

visiem 3 bija ko ņemties un nemaz nevari iedomāties, ka viņi visi tur nebūtu, vai ne?!

A: Nu vispār jau jā - darbs visiem bija, turklāt - fiziski ļoti smags. Patiesībā apbrīnoju Dinas fizisko spēku - man likās, ka mans vīrs tik stabili mani nevarēja noturēt, cik Dina. Varbūt, ja būtu kādas krutas ierīces, tad to varētu atvieglot, bet mūsu slimnīcās jau ar tādu, šķiet, nav, kas dzīvu cilvēku varētu aizvietot.

J: nu un visa tā praktiskā puse (vecmāšu barošana u.tml), par ko uztruacies, arī bija sīkums tajā brīdī, ne?

A: Patiesībā jau mani tas tomēr uztrauca ("diemžēl" visu laiku biju pie pilnas apziņas, līdz ar to spēju par to domāt). Vislabākais jau būtu, ja iepriekš piestādītu sarakstiņu - vajag to un to tik un tik.

Neteikšu, ka praktiskā puse būtu bijusi sīkums, bet nu kaut kā jau tikām galā.

J: pirms iesaki un pārliecini citus, par to, ka tas ir labākais variants, varbūt tomēr der atcerēties, ka viena pozitīva pieredze negarantē 100% līdzīgu rezultātu citos gadījumos

A: Un kurā vietā Tev šķiet, ka es iesaku un pārliecinu citus? Es tikai izklāstu savu pieredzi un pamatoju savu izvēli. Man nav ne vēlmes, ne vajadzības kādu pārliecināt. Un es Tev 100% piekrītu, ka katra grūtniecība un dzemdības, tai skaitā vienai sievietei, ir dažādas. Un tāpēc ir arī tāda lieta kā intuīcija. Ja kādai liekas, ka tas nav priekš viņas, tad nav nekādas vajadzības to darīt! Pie vislabākajām prognozēm var visādi gadīties, protams! Un varu vēlreiz atkārtot - es paļāvos uz to, ka mana intuīcija teica - tas man ir jāizdzīvo, es nevaru laist šo iespēju garām. Un ja šī iespēja būtu ar smagām sekām - acīmredzot, tas man būtu bijis jāizdzīvo. Tāpat esmu pārliecināta, ka man bija nepieciešama arī pirmo dzemdību pieredze tāda, kāda tā bija, lai arī cik smagi tobrīd nebija.

J: riskētāji esat

A: Tas arī diskutējams jautājums - vai es vairāk riskēju esot mājās un dzemdējot dabiski, vai slimnīcā, kur mani sastimulē un rezultātā tieši stimulācijas dēļ rodas kādi negatīvi blakusefekti (neviens man nav zvērējis, ka daļa no mana pirmā bērniņa problēmām nav bijusi tamdēļ, ka par ātru pārdurti augļūdeņi un paātrināto dzemdību dēļ bērniņš samocījies tajās dzemdībās).

J: Es jūtos labi savā dzīvoklī, bet kad padomāju, ka visur apkārt tik tuvu man ir citi cilvēki, jūtos kaut kā neomulīgi.

A: Kad es par mājas dzemdībām domāju ne attiecībā uz sevi, tad domāju akurāt tāpat. Bet tikko tas pēkšņi attiecās uz mani, tā kļuva tiiiik mazsvarīgi... Nudien man bija vienalga, ko un vai vispār apkārt kāds padomās. Un vispār, mans "lielais" puika regulāri ap pusnaktīm saceļ daudz lielāku trobeli (lēkādams un spiegdams pa dīvānu) nekā es ar saviem pāris vaidiem dienas vidū

J: vai Tevi nesatrauca ikdienishkjie siikumi - kur dzemdeesi (gulta, galds), vai kas taads?

A: Protams, ka par to domāju. Tāpēc arī bija svarīgi iepriekš aprunāties ar Zelteni, kas mani iedrošināja, ka nekādi dižie krutumi tam nav vajadzīgi. Vecmāte jau arī iepriekš redzēja dzīvokli un ieteica, kā labāk lai ir iekārtots, ko vajag papildus iegādāties (neko daudz).

J: taas beigas ar plisumu un atsaapeem

A: Kā Dina apgalvoja, ja ir veikta epiziotomija (nevis dabiski pats plīsis), tad atkārtoti plīstot pa veco šuvi 99% gadījumu (nezinu, cik tur daudz pateisības). Turklāt man bija liela meita, un viņa to šuvi uzplēsusi ar pleciņu. Toties man nesaplīsa visa šuves vieta, tikai mazliet ieplīsa, un arī citur nesaplīsa (es gan pirms tam lietoju arī starpenes masāžas eļļu, bez tās gan jau ka būtu vēl trakāk).

Cita starpā, kad es spiedu, tad manā galvā figurēja arī tāda doma "Lai plīst tur viss, ka tik ātrāk piedzimst!" Tā ka, kas zin, es varbūt tā arī veicināju to saplīšanu

Un atsāpēm droši vien ir pilnīgi vienalga - vai mājas vai slimnīcas dzemdības;). Mierinājums vienīgi, ka trakākās sāpes beidzās pēc kādām 3-4 dienām. Un neba visiem pēc otrā bērna tās esot tik trakas (kaut kur dzemdību konferencē lasīju par atsāpēm pēc nākamiem bērniem).

J: par bērniņa reģistrēšanu - vai ar to nebija problēmu?

A: Vispirms jāsaka - izziņa, ko par bērna piedzimšanu izsniedza vecmāte Rudīte, ir tikpat oficiāla kā tās, ko dod slimnīcās.

Kad vīrs bija pēc dzimšanas apliecības, nekādu problēmu ar bērna reģistrēšanu neesot bijis, tur bijuši tikai 2 nelieli satraukumi - 1) vai to izziņu atzīt par derīgu, ja tajā nav ārsta paraksta (ir tikai vecmātes paraksts) un 2) kas tad bijusi dzemdību vieta (te ierakstīts "Rudītes Brūveres vecmātes prakse" ).

Galu galā viss ir ok:)

J: vecmaateem pakluseeshu, nez kaadeelj neviena no vinjaam neafisheejas, jociigi, ne? baidaas?

A: nesapratu Kā Tu domā to afišēšanos? Piem., vecmāte Rudīte Brūvere, kas man pieņēma dzemdības, visnotaļ atbalstīja manu domu likt cālī šo dzemdību stāstu, kā arī esmu dzirdējusi viņu par mājas dzemdībām kā tādām stāstot pa Latvijas Radio, turklāt publiski dodot savu mob.telefonu. Nu viņa nebaidās vis.

J: Un kaa tad taa vecmaate nogaadaa to dzemdeetaaju slimniicaa? Paar plecu paarmetusi, vai?

A: Pie mūsu mājas dzemdību laikā stāvēja viņas personīgā mašīna, gatava braukt, kad vien vajadzēs. Pat abu divu vecmāšu mašīnas un vēl mūsu personīgā mašīna netālu garāžā ar bija pieejama. Vai ar to visu būtu par maz? un kā mašīnas šoferis varētu būt jebkura no vecmātēm vai mans vīrs. Manuprāt, bažas nepamatotas.

J: Runa ir par normālu grūtniecības norisi normālajās robežās 36-40 nedēļas.

A: Man gan savulaik teica, ka mājās varēšu dzemdēt tikai tad, ja dzemdības sāksies ne ātrāk kā pilnās 38 nedēļās. Pati dzemdēju pilnās 42 nedēļās. Bet ja dabīgi vēl nebūtu sācies, tad vecmātei bija padomā savas stimulēšanas metodes, ko gan nedabūju izmēģināt.

J: A kas tev mājās to visu izskaidros

A: nu pirmās dienas katru dienu vecmātes nāca uz mājām vizītēs, kur vairākas stundas(!!) mēs runājāmies par visu ko, arī par bērnu, protams . Nu tik daudz izsmeļošas info slimnīcā nedabūt vis - nav tur laika stundām ar katru ņemties, stāstīt un skaidrot.

J: Vecmāte nav bērnu ārsts. Un es gāju tad kad man vajadzēja(kaut vai 2 naktī) , nevis kādā norunātā laikā.

A: Nu tad izstāstīšu precīzāk. Vecmātes sabija pie mums mājās vēl 6h pēc dzemdībām, līdz 23:00. Ja nu būtu kas akūts bijis, gan jau pamanītu. Nākamā dienā jau no rīta ieradās bērnu ārste, kas oficiāli aizpildīja papīrus. (par viņas vizīti gan tika maksāts atsevišķi.) Pēcpusdienā atkal ieradās vecmāte uz vairākām stundām. Arī nākamās dienas vecmātes ieradās mūsu izvēlētos laikos. Jebkurā laikā, arī naktī, es varētu zvanīt uz mobilo. Ja būtu nepieciešams, gan jau ierastos arī uz mājām. Nebija tādas nepieciešamības, visu krustām šķērsām izrunājām uz vietas. Nu galīgi nejutos informācijas apdalīta. Protams, tas viss attiecas uz manu konkrēto gadījumu ar vecmāti Rudīti, kas pati 8 bērnu mamma un visnotaļ zinoša ne tikai pašā dzemdību procesā. Mājas dzemdībās tiešām rūpīgi jāpārdomā, cik zinoša ir vecmāte un vai vajadzīgi citi papildus speciālisti.

J: pastāsti arī par to cik tas tev izmaksāja un vai tu domā ka daudzas var to atļauties?

A: Ja godīgi, tad viens no papildus argumentiem kāpēc izvēlējos dzemdēt mājās, bija tas, ka līgums LĢC man izmaksātu _dārgāk_(!), nekā varēja dzemdēt mājās. Es arī negribēju svaidīties ar naudu tikai nez kādu ekstru dēļ. Par naudu vispār man tika pateikts - maksāt tik, cik varu atļauties. Maksāju 100Ls vienai vecmātei, un par to vēl dabūju čeku, tā ka reāli, atvelkot nodokļus, vecmāte dabūja mazāk, nekā es būtu gribējusi. Nebiju rēķinājusies, ka tas viss ir TIK likumīgi. Par vizītēm mājās nekas papildus nebija jāmaksā, tā ka nedomāju, ka būtu šausmīgi izšķērdējusies. Es gan nezinu, vai līdz ar oficiālo atzīšanu nenoteiks arī oficiālas cenas.

J: To manuprāt var atļauties tie, kam ir vismaz 4 istabas vai māja. Savā laulības gultā dzemdēt ... Pārbīdīt mēbeles, lai gultai var tikt no visām pusēm klāt - nav vietas. (..)negribētu uz sava paklāja kādu nejaušu asins pleķi

A: Man nebija jāpārbīda it neviena mēbele. Istabas mums tikai 2, no kurām dzemdībām tāpat tikai viena tika izmantota. Gultai tā normāli varēja tikt klāt tikai no vienas puses, bet tāpat gulēju es tur jau tikai pēc dzemdībām. Dzemdēju ne laulības gultā, bet pie gultas. Uz grīdas, gultas un kur vien vēlas var izklāt šķidrumnecaurlaidīgu materiālu, kādu man vecmāte ieteica, - maksāja pārdesmit santīmus. Vārdu sakot, nevajag meklēt problēmas tur, kur to nav;)

A: Gribu oponēt (vismaz savā gadījumā) attiecībā par to, ka mājas dzemdētājas par bērnu nedomā. Un kā vēl domāju. Dzemdības bērnam ir ļoti svarīgs dzīves notikums, kas iespaido visu viņa turpmāko dzīvi. Ne tikai fiziskā nozīmē. Dzemdības ietekmē arī raksturu, likteni. It kā jau cilvēks savas dzemdības neatceras, bet tās paliek viņa sajūtās, un tas ir jau daudz spēcīgāks pamats nekā atmiņas, jo nav tik viegli kontrolējams. Tu vienkārši nesaproti, kāpēc jūties tieši tā, kāpēc tev uzbrūk tieši tādas problēmas, kam it kā nav nekāda loģiska pamatojuma. Bet pamatojums var izrādīties slēpjas tai senajā piedzimšanā, kura tika stimulēta, kuras laikā tev neļāva mierīgi izbaudīt pasaulē ienākšanas prieku, bet dzina ātrāk ātrāk laukā, tu juti, ka ar tevi, ar tavām vajadzībām neviens nerēķinās, nejuti, ka ārā tevi gaida mīlestība, nejuti tāpēc, ka tava mamma mocījās stimulācijas dēļ īpaši nežēlīgās sāpēs un nespēja tai laikā domāt par mīlestību, tāpēc, ka med.personālam nebija laika tevi, dzimstošo bērniņu, īpaši mīlēt, jo gaidīja vēl citi bērniņi. Tu piedzimi skumjš un nomocīts steigā dzemdināts. Lūk, es nenovēlu savam bērniņam šādas dzemdības. Es gribu, lai dzemdības viņam dod gaišu un stabilu pamatu visai turpmākai dzīvei. Es esmu par dzemdībām stacionārā, jo tāpat kā daudzas mammas vēlos papildu drošību. Stacionārs arī atvieglo praktisko pusi, par ko tur nav jādomā. Tomēr, ja jāizvēlas, vai dzemdēt stacionārā, kas nespēj nodrošināt pilnīgi dabiskas dzemdības mana bērniņa un manis noteiktā ritmā un tempā, arī ja dzemdībās nav komplikāciju, vai dzemdēt mājās, kur to nodrošina, es tomēr izvēlos dzemdēt mājās, jo kā man grūti sev piedot to, ka esmu sačakarējusi visu bērniņa dzīvi tikai varbūtēja riska dēļ. Turklāt, ja ar mani un bērniņu viss kārtībā, tad riska nav vispār nekāda. Bet ja tomēr notiek kas abolūti neprognozēti traģisks, tad es tomēr ticu, ka daba nav pilnīga muļķe un gan jau ka vaina slēpjas pašā manī, nevis izvēlētajā dzemdību vietā.

J: Kāpēc jūs uzskatāt, ka , ja slimnīca, tad neviens neko neļauju izbaudīt????? Man bija brīnišķīgas dzemdības. Pilnībā izbaudīju visu procesu, bez ārā dzīšanas u.t.t. Un bērns arī izbaudīja. Piedzima skaisti rozā. Ar manām vajadzībām rēķinājās, gan vecmāte, gan viss pārējais personāls.

A: Super! kaut vairāk būtu šādas pieredzes! Es tikai par to! Tikai nez kāpēc, palasot cāļa dzemdību stāstus, vienas vienīgas stimulācijas, - ūdeņu pārduršana, tabletītes - kā pats par sevi saprotams. Varētu padomāt, ka lielākā daļa dzemdētāju pašas ir galīgi nespējīgas normāli piedzemdēt.

J: Tās pašas vecmātes, kas pieņem dzemdības mājās , to dara arī slimnīcā.

A: Tās vecmātes, pie kurām es dzemdēju, šobrīd slimnīcā nepieņem. Vai citādi viņas varētu 100% garantēt ierašanos uz manām mājas dzemdībām? Kā arī, protams, slimnīcā slimnīcas likumi - galvenais noteicējs ir ārsts + obligāti noteikumi, kā kurā situācijā ir jārīkojas, neņemot vērā konkrēto dzemdētāju (piem., ka obligāti jāstimulē cik tur stundas pēc ierašanās slimnīcā, ja ir nogājuši ūdeņi). Bez tam slimnīcā nevar garantēt, ka mana izvēlētā vecmāte tiešām 100% varēs pievērsties tikai man, nebūs jāaprūpē arī citas dzemdētājas. To visu ņemot vērā - var slimnīcā paveikties gan ar vecmātēm, gan dzemdībām (kas neiziet ārpus noteiktiem rāmjiem, aiz kuriem sākas obligātās stimulēšanas), gan uzmanības pietiekamību. Bet var arī nepaveikties. Kaut nu vairāk būtu to, kam paveicas!