Dzīves 9.diena, 30.maijs, ceturtdiena

Joprojām slimnīca.

Nakts, rīts un diena noritēja kā parasti - vienā elpas vilcienā.

Plkst. tuvojas 16:30 - vakariņu laiks. Ēšana slimnīcā vakariņās ir no pl.16:30 - 17:15. Kopš pusdienām ~12:00 neesmu ēdusi, tāpēc gaidu šo brīdi, kad beidzot varēšu iestiprināties. Domāju, iet tūlīt vai vispirms pabarot puiku. Puika pamostas, tāpēc nav nekas jāizšķiras, ķeros pie barošanas. Puika ēd. Un ēd. Un ēd... Plkst. tuvojas 17:00, bet puiku gultiņā nevar ielikt - kā liek, tā šis brēc un visādi izrāda, ka grib ēst. Baroju. Plkst. 17:15. Vakariņu laiks beidzies. Joprojām baroju. Kaut kad nosveru - ir apēsti 55g - nav slikti! Bet puika joprojām grib ēst. Baroju.

...

Plkst. 18:00. Joprojām puika tiek barots, es nevaru aizdoties pat līdz virtuvei, lai iestiprinātos ar Ata atnestajiem produktiem. Istabiņā ēst nav atļauts, produkti te arī nestāv. Esmu ļoti nogurusi un šausmīgi gribu ēst, bet puiku joprojām nevar nolikt gulēt - gultiņā viņš bļauj un prasa ēst! Nu vismaz rokās!

Kad beidzot nosveru, izrādās, ka kopš pēdējās svēršanas puisis ir apēdis vēl 85g - nu pavisam labi! Ja tikai arī es varētu paēst..

...

Plkst. 20:30. Puika joprojām ir nomodā un mani ēd vai grib vienkārši rokās. Gultiņā vienu viņu atstāt nav iespējams, tad ir lielais brēciens. Tikai ap pl.21:00 puika "palaiž mani vaļā". Pēdējā svēršanā viņš pieēdis vēl 40g, tātad pavisam kopā 4,5h maratonā viņš ir apēdis 180g! Daudz! Arī es esmu daudz nomocīta. Beidzot tieku līdz virtuvei un kāri riju visu pēc kārtas, laimīga tikusi beidzot ēst.

Kad atgriežos istabiņā, puisis vēl guļ, taču drīz atkal mostas (ap 22:00) un atkal prasa savu tiesu. Šajā reizē viņš izēd tikai 20g un tad es beidzot varu atpūsties līdz apm. 1:00 naktī. Pavisam pa dienu ticis apēsts 395g - daudz! Vajadzētu it kā priecāties.. Maratons ir izturēts, puisis kārtīgi paēdis, bet cik reizes vēl ko tādu es būtu spējīga izturēt?