3.mēnesī joprojām staigājām ārā katru dienu, parasti 2-3 stundas, pāris reižu arī 3,5 stundas (pat bez barošanas pa vidu!) un vienreiz bija pat 5 stundu pastaiga. Nu jau puika pastaigās ne tikai gulēja, bet arī vēroja apkārtni.
Mēneša sākumā mums bija divas raudzību dienas, kad pie mums nāca ciemiņi. Lai arī no vienas puses it kā gribējās, ka atnāk ciemiņi, tomēr pēc abām dienām uznāca depresija, galu galā es biju spējīga koncentrēties tikai puikam, viņš bija bieži jābaro, un tā es lielākoties biju otrā istabā barodama puiku, nevis ar ciemiņiem. Tāds stress bija. Laikam priekš manis 2 mēnešu vecums ir par agru, kad aicināt ciemiņus. Vienīgais labums, tikām pie daudzām jaunām rotaļlietām un citām labām lietām. :)
Pāris dienas šajā mēnesī padzīvojāmies laukos jūras malā, dabūjām drusku vairāk svaiga gaisa (viendien ārā ratos nogulēja pat ~3,5 stundas), bet tā īsti izdzīvoties (paspēlēties) pa āru nesanāca - puika bija nemierīgs un vieglāk tikt galā ar viņu bija iekšā.
Atklāju jaunu izklaidēšanas veidu - dzert Zilonīša jogurtu pie bērna gultiņas :D. Puikam Zilonīša paka allaž šķita tik interesanta, ka es pat vienai pakai izgriezu zīmējumu un ieliku gultiņā, lai puika var apskatīt biežāk. Iemēģināju vēl citus variantus, kā izklaidēt puiku, pašai sevi pārāk neapgrūtinot. Viens variants bija - pašai iesēsties gultā saliektām kājām un puika man klēpī - tāpat kā es vai ar skatu pret mani. Tā es varēju arī palasīt avīzi, kamēr puika avīzē skatīja to, kas likās uzmanību piesaistošs viņam.
Mēneša sākumā bija jādodas uz atkārtoto galviņas neirosonogrāfiju. Nez kas bija uznācis vīra mašīnai, bet pirms braukšanas uz Vienības gatvi atteica visa elektronika, līdz ar to puika jau šajā vecumā izmēģināja braukšanu ar autobusu un taksīti. Uzvedās labi :)
Kad puikam bija ~2,5 mēneši, man pirmoreiz izveidojās piena vadu nosprostojums, citiem vārdiem, kunkulis krūtī. Krūts piebrieda pilna pilna un es biju diezgan nobijusies. Pa nakti mēģināju atslaukt, labāk nepalika. Pa dienu aizbraucu pie ārstes, viņa "nomierināja", ka vajag tik maigi masēt, likt kāpostu, biezpiena kompreses un nedēļas laikā puika izzīdīšot. Patiesībā pietika atklāt, ka puika nereti nepaņem mutītē visu brūnumu, līdz ar to viena maliņa tiek saspiesta, tur tad arī piena vadiņš bija nobloķējies. Kārtīgi masējot to nosprosto vietu laikā, kad puika zīda (bāzu pirkstu mutītē, jo citādi tur klāt netiktu), divās barošanās viss nosprostojums bija izgājis :)
Šajā mēnesī mums izrādījās, ka ir puikam ir zems hemoglobīns (10), tāpēc nācās dzert zāles tot'hema - tās mums abiem bija mocības! Nolauzām 11 dienas, līdz beigās es jau mocīju zāles un raudāju reizē, domādama par to, ka laiku, ko varētu veltīt kopējām rotaļām, mums nākas abpusēji mocīties un galā visas pūles izvemt. Ārste atļāva vairāk nedzert, nemocīties (kaut sākumā ieteica 20 dienas). Tomēr mūsu pūles nebija veltas, - kad mēnesi pēc iepriekšējās reizes taisījām asins analīzi, hemoglobīns jau bija normā (12,7) :).
Tikai 3.mēnesī beidzot iepazinu, kas tas ir - gāzītes. Nez kāpēc agrāk tās mūs lika mierā. Tagad puika pa vakariem mēdza dīkt un locīties līdz kārtējā purkšķa iznākšanai.
Kopumā šis mēnesis priekš manis jau bija ievērojami vieglāks - puika gulēja labāk (no pusnakts līdz ~9:00, ar vienu vai divām ēšanām pa vidu), kādu laiciņu spēja "pakavēt sev laiku" pats, līdz ar to es labāk izgulējos un varēju vairāk laika veltīt sev, kā arī pilnvērtīgāk - puikam. Pat uznāca dziedamā kāre un reizēm puikam dziedāju.
