Dzīves 17.diena, 7.jūnijs, piektdiena
Mēs dodamies no slimnīcas mājās! 17 mūsu ģimenei ir laimīgais skaitlis - 17.datumā sākām dzīvot kopā, 17.datumā apprecējāmies un 17. savas dzīves dienā mūsu puika pirmoreiz devās uz savām mājām!
Rīts sākās kā parasti slimnīcā, tikvien kā visi brīvie brīži tika izmantoti, lai saliktu kopā visas mantas, sakrāmētu somas, gatavotos doties mājup. Bija teikts, ka ap 12:00 varēs mums braukt pakaļ. Ka tik uz to laiku puika būtu paēdis un nebrēkātu! Vēl gribēju pagūt aiziet arī uz pusdienām, kurām bezmaksas talons vēl man bija. Tuvojoties liktenīgajai pusdienai, sazvanīju māsu, vai viņa nevēlas mūs sagaidīt, būtu, kas nofotografē mūsu iznācienu! Lāsma ir ar mieru. Nu tad gaidīti tiek gan Atis, gan Lāsma.
Izdodas bērnu piebarot tiktāl, ka viņš aizmieg, un es varu doties uz pusdienām. Kad atgriežos, vēl neviens no gaidītajiem nav ieradies. Es vēl steidzu sapakot pēdējās lietiņas, sagatavoju drēbītes, ko vilksim, ejot prom. Puisis ir pamodies. Beidzot ierodas Lāsma, pasaku viņai, ka mēs vēl kādu brīdi barosimies, lai pēc tam būtu miers, un ja parādās Atis, lai gaida. Kad esam paēduši un puika aizmidzis, ir ieradies arī Atis. Satinu puiku sedziņā, un mēs dodamies prom. Ir tik jocīga sajūta. Puika piedzimis jau pirms 17 dienām, bet mēs visi kopā līdz šim brīdim vēl nebijām bijuši - slimnīcā pie bērna laida tikai māti, tēvs un citi bērnu varēja redzēt tikai īsu brīdi. Esmu kā parasti nogurusi un neizgulējusies, bet laimīga. Puika saldi čuč un neuzmostas, kad dodamies projām. Lāsma mūs pie slimnīcas nofotografē. Braucam visi mūsu mašīnā, pirmā pieturvieta ir pie Buļļu bāzes. Kamēr es bāzē iepērku pamperus un citas vajadzīgas lietas, tikmēr Lāsma fotografē Ati un bērnu pie stūres.
Beidzot mājā! Puika parāda sevi kā apbrīnojami mierīgu būtni. Kurš gan man vairs ticēs, ka viņš ēd gandrīz vienā laidā! Tiek iekārtota puiša mazā gultiņa, ko es ieraugu pirmo reizi - mans tētis to ir uztaisījis un tā atgādāta uz mājām, kamēr mēs bijām slimnīcā. Spontāni rodas ideja pārtinamajam galdiņam - uz kušetes tiek uzlikta saliekamā krēsla atzveltne, pārklāta ar plēvi un autiņu, - vienkārši ideāli!
Pēc fotosesijas beigām, kad nofotografēts arī mazais visādās pozās, arī guļam gultiņā, Lāsma dodas prom.
Kad esmu mājās, tā gribas iemēģināt visu uzreiz! Kamēr puisis guļ, sagatavoju ratiņus - dosimies pastaigā! Kad es slimnīcā prasīju, cik ilgi mēs varam būt ārā pirmajā dienā, mums teica, ka ierobežojumu nav, nu tad tā arī darām.
Kad Dzintariņš pabarots, liekam viņu ratos un visi trijatā dodamies ārā. Mazliet iemēģinu ratu stumšanu un tad uzticu to darīt Atim.
Izrādās, ka pa tuvējo mežiņu vasaras laikā mēs neesam staigājuši! Ejam pa it kā pazīstamām vietām, bet tās ir tik aizaugušas! Tik daudz saaugušas zāles, ka ar ratiem nemaz nevar izbraukt! Bet tā kā esam jau tālu nostūmušies, tad atpakaļ iet negribas, tāpēc biezākajās vietās Atis ņem ratus un nes paceltajās rokās pāŗi zālēm. Beidzot tiekam no zālēm laukā. Atis prasa, vai nevajag barot bērnu. Nolemju, kamēr puika mierīgi guļ un neko neprasa, ar ēšanu neuzbāzīšos. Varbūt iztur visu pastaigu! Un izrādās, ka iztur arī! Esam nostaigājuši kādas 3 stundas un puika visu to laiku ir nogulējis.
Mājās izmantoju izdevību, ka Atis nav aizgājis uz darbu un ēst arī var istabā, nav jāiet uz virtuvi (kā bija slimnīcā), tad nu komandēju, lai Atis atnes to un padod šito.
Tāda ir mūsu pirmā diena mājās, noteikti laimīgākā diena pirmajā mēnesī. Vairs es pulksteņos neskatos, bērnu nesveru un baroju kad vien viņš prasa. Ka tik nu ietu labumā!
