2006./2007.gads - skaistākās dienas, ievērojamākie notikumi ar 2 bērniem, 2-3; 4-5 g.v.

[ 2g. 3 mēn.; 4g. 1 mēn.] [ 2g. 6 mēn.; 4g. 4 mēn.] [ 2g. 9 mēn.; 4g. 7 mēn.]

[ 2g.; 3g. 10 mēn.]
* 8.aprīlis. Pirmoreiz pēc ziemas bērni spēlējas smiltiņās - mūsu iemīļotajā nokalnītē pie mežiņa. Juliata pamanās uz zemes arī pagulēt.

* 16.aprīlis. No rīta bērni meklē Lieldienu zaķa pa visu dzīvokli paslēptās olas.
Tad seko kārtīga pastaiga ap Beberbeķu ezeru. Mēs visi četri un ritenis. Ceļš pa mežu ritenim nav nekāda medusmaize, tāpēc tikai brīžiem brauc Dzintars, citiem brīžiem atkal uz riteņa tiek stumta Juliata (nav no vieglākajiem pasākumiem) vai ritens stumts viens pats. Citreiz caur mežu ar riteni nebrauksim, tā smagā stumšanās neattaisnojas.

Beberbeķu ezers vēl daudz klāts ar ledu, kas jau iemelnējis, skati līdz ar atspīdumu ūdenī interesanti.
Vakarā uztaisām fotosesiju - bērni un krāsotās Lieldienu olas.:)

* 22.aprīlis. Pastaiga cauri tuvējam mežiņam, gar Lāčupīti. Skatām pirmās vizbulītes.
[ 2g. 1 mēn.; 3g. 11 mēn.]

* 30.aprīlis. Brauciens uz bērnu vecvecmammas kapa vietu Neretā. Izstaigājam ne vien kapus, bet arī Neretu, gar upīti, pie estrādes utml. Garšīgi paēdam (resp. - es, mamma, garšīgi apēdu 3 porcijas, bērnu porcijas ieskaitot - viņiem laikam ēst nevajag;)) un dodamies atpakaļ. Pa ceļam vēl redzam brīnumskaistu saulrietu virs Daugavas, kā arī no avotiņa sasmeļam vairākas 5-litrenes ar ūdeni.

* 4.maijs. Ikšķilē svinam bērnu vectēva dzimšanas dienu. Pirms tam piebraucam pie Daugavas paskatīt. Dzintaram gan no iepriekšējās dienas vēl ir astmas lēkme, elpot mazliet grūti, bet nu jau ir krietni labāk, turas braši. Izejam pat pastaigāt pa Ikšķili, līdz šūpolēm un smilšukastei. Diena supersilta.

* 5.maijs. Pirmoreiz šogad bērni basām kājām pa smiltīm, tuvējā piekalnītē. Basām kājām rāpjas pa koku saknēm, kas izcēlušās diezgan augstu vēl virs zemes.

* 6.maijs. Kārtīga pastaiga 3,5h garumā cauri mežiem, gar ūdeņiem. Viss sazaļojis, atspulgi ūdeņos - skaisti! Taisām tikko plaukušo kļavziedu un kļavlapu fotosesiju. Bērni braši staigā kājām, tikai vietumis pa galīgiem brikšņiem mazliet tiek panesti / pārnesti.

* 7.maijs. Braucam lasīt māllēpes. Bērni mašīnā aizmieg. Tā nu sanāk, ka mēs lasām, kamēr bērni guļ. Vēlāk Juliata pievienojas lasīšanā, itin čakli lasot t.s. "naulēpītes" (tik mīļi skan!;)), bet Dzintars labprātāk izvēlas tusēt mašīnā. Mājupceļā es ar bērniem tieku izlaista pie Nordeķu parka, kur ar bērniem vēl patusējam smilšukastē. Pēc tam kājām dodamies uz 1,5km attālajām mājām, pa ceļam vēl nopētot jaunceļamo māju.

* 13.maijs. Brauciens uz laukiem, Enguri. Izstaigājam jūrmalu, skatām plaukstošos kokus, puķes. Braucienā ar mašīnu ieraugām mazus teliņus gluži ceļa malā! Mašīna piestāj, ar fotoaparātu izdodas piekļūt fotografējamā attālumā, bet tikko no mašīnas izlaisti arī bērni, tā teliņi metas pa lauku prom, bērniem izdodas teliņus apskatīt vien pa gabalu. Pēcāk kopā lasām purenes.

* 14., 20.maijs. Aizsākam gandrīz vai tradīciju 1,5h-2h garām vakara (pl.19-21) brīvdienu pastaigām (ar vai bez riteņa) pa Rīgu, nelieliem celiņiem māju apkārtnē. Pa ceļam redzam tik daudz ziedošu koku - ievas, ābeles, kastaņi, pat ceriņi plaukst! Vakara saule piedod apkārtnei īpašu krāsu un noskaņu. Nemaz nav tālu jābrauc, lai skaistumu baudītu. Bērnus, savukārt, sajūsmina staigāšana pa peļķēm ar gumijniekiem un iepēja pastāvēt un pastaigāt pa lielām trubām, redzot tālu apkārtni.
[ 2g. 2 mēn.; 4g.]
* 27.maijs.

Dodamies kārtējā vakara pastaigā, kurā mūs negaidot pārsteidz sīks lietutiņš ar sekojošu krāšņu varavīksni. Tālāk pastaiga mūs ved pa aizaugušo veco dzelzceļu. Dzintars uzrīko kašķēšanos par visu pēc kārtas - nekas nav labi. Beigās mājupceļā nonākam pie milzu peļķes - tā gan abiem bērniem patīk ļoti; es arī ļauju izbradāties cerībā, ka pāri gumijniekiem ūdens netiks (bet tās allaž ir veltas cerības;)).

* 3.jūnijs. Vecāsmātes bēres. Pirms bērēm bērniem visu mierīgi izstāstīju, ka aprok zemē kapos utml. Bērēs viņiem vairs nebija nekādu pārsteigumu - izskatījās viss tā, kā stāstīts, bērni nebrīnījās un neko daudz nejautāja.
Pie bēru galda gan bērni brīžiem bija pārāk jautri, bet nevar jau viņus piesiet un aizbāzt mutes uz 5 stundām. Es tik vienbrīd gandrīz apraudājos, ka vienas bēru runas laikā bērni bija par daudz skaļi, ka knapi varēja dzirdēt runātāju. Bet visumā tā visi bija labvēlīgi noskaņoti.
* 8.jūnijs. Jaunās mūzikas studijas (studijas Orff) izlaidums Juliatai. Visiem dalībniekiem beigās izdalīja diplomus. Tā kā vairākās nodarbībās līdz ar Juliatu piedalījās arī Dzintars, viņš bija apmulsis, ka diplomu deva tikai māsai - viņam ne.

* 10.jūnijs.

Brauciens uz Enguri. Lai arī bija pavēss (es staigāju ar jaku), turklāt Dzintars pa ceļam naski klepoja, bērniem atļāvu paspēlēties jūrmalas smiltiņās. Bet bērnus uz jūru vien velk. Atļāvu pabradāt pa jūru ar gumijniekiem. Bet cik tad ar gumijniekiem bridīsi! Vispirms Juliata novilka zābakus, tad arī Dzintars. Es padevos - lai jau izpriecājas, ka tik pašiem labi. Vismaz stundu - pusotru bērni basām ņēmās pa jūrmalu. Un zin, Dzintara klepus strauji mitējās! Un man par jūru radās iespaids kā par ārstniecības līdzekli.:)

* 13.jūnijs. Drausmīgs karstums (ap 30 grādiem). Ejam pastaigā netālu no mājas. Bērni izģērbjas līdz šortiem, vēderi pliki, cepuri ar galvā grūti noturēt. Ejam pa asfaltu, kurpes nevar pierunāt uzvilkt, pat vietā, kur asfalts pilns sadauzītiem stikliem - kurpes nevilkšot. Ceļmalas pilnas pārziedējušām pienenēm - pasakaini skaisti, gluži neticas, ka tas tepat Rīgā, pie mājām.

* 14.jūnijs. Dodamies ikgadējā pastaigā uz Botānisko dārzu. Šoreiz bez tēta. Bērniem

ziedoši rododendri un citi krāšņi koki, krūmi un puķes ne tuvu nestāv līdzi vienīgajai atrastajai peļķes paliekai, pa kuru "pabradājot", pēc tam var pēdot redzamas pēdas visapkārt. Tāpat sajūsmu izraisa paaugsta atkritumu urna, uz kuras augšas kā pa bungām tiek izspēlētas pašsacerētas dziesmiņas (sk. attēlus).
Vēl šogad netālu no Botāniskā dārza ieejas uzstādīts slidkalniņš, kas arī izraisīja palielu interesi, man vienīgi nepatika fakts, ka slidkalniņš bija ļooooti elektrizēts - pēc nobrauciena vienbrīd puikam pilnīgi visi mati bija sacēlušies gaisā; žēl, ka nepaspēju nobildēt.;) Arī strūklakas (puķu laistīšanai) bija gana interesanti objekti vērošanai.
[ 2g. 3 mēn.; 4g. 1 mēn.]
*

Jāņi. Šogad mums izdevās netradicionāli Jāņi - ne tik daudz svinēšanas ziņā, cik datumā - izvēlējāmies izdevīgākos svinēšanas laikapstākļus - dienu vēlāk, līdz ar to viss pasākums - jāņošanas vietas meklēšana, braucot ar mašīnu uz labu laimi, telts celšana, jāņzāļu lasīšana, vainagu pīšana, ugunskura kurināšana, saullēkta gaidīšana, pastaigas pa ziedošajiem klajumiem, mājupceļš mums bija 24./25.jūnijā.

Šogad izcili skaistas bija tās vietas, kurās pabijām, kurām braucām garām - tik ziedošas pļavas, magoņu, zvaniņu plantācijas; netrūka ne margrietiņu, ne rudzupuķu, ne āboliņa, ne citu jāņzāļu. Pasaka!!!
Apmetāmies blakus ceļam, kur ceļa otrā pusē bija varžu dīķis. Cerējām, ka skaļās kurkstētājas apēdīs visus odus, bet kāds bariņš tomēr tika arī mūsu pusē.;)
Bērnu priekiem pie telts bija arī kārtīgi kurmju rakumi, kuros bērni nākamā rītā spēlējās kā smiltiņās ar savām līdzpaņemtajām mantām.
Telti bērni gan šogad izbrāķēja (pagājušogad tajā bija uz urrā), aizmiga mašīnā, tad nesu uz telti. Un kā Juliata no rīta pamodās, tā pirmie vārdi bija "negribu teltī, gribu ārā!"
Jāņošanas pasākuma otrā daļa bija pasakaini skaistais mājupceļš, pa ceļam iegriežoties arī pie Karaļu avotiem, savācot visus (?) dažādos karaļūdeņu veidus.
Vēl pa ceļam iegriezāmies arī pamestās dzirnavās.
Brauciens izdevās patiesi ārkārtīgi skaists.

* 1.jūlijs. Jau otro gadu Juliatas vienaudžu vidū tiek svinēta Emīla vārdadiena Garkalnē. Tā kā ir karsta diena, tad bērni tusē (arī plunčājas pa āra baseinu) pa pliko - sanāk riktīgs plikuču tuss. Ārā, saulē, pavadīts ap 4h laika.

* 7.jūlijs. Ciemojamies pie Dzintara vienaudža - arī vārdā Dzintara (arī pie viņa māsas - Juliatas vienaudzes - un mammas). Pirmo reizi mūžā bērni dabū kārtīgi izdzīvoties pa ūdeni - Bābelīša ezerā. Sabijām tur 6h, no kurām, domāju, lielāko daļu bērni (sevišķi Dzintars) pavadīja ūdenī. Vēl 21:00 vakarā bērni pa ūdeni dzīvoja, šļakstīja smiltis utml. Laiks jau arī bija atbilstošs - tik ļoti karsts, ka pat vēl vakarā bija ļoti silti.

* 18.jūlijs.

Man šī vasara ir pirmā, kad uz vismaz 2 diennaktīm esmu bērnubrīva (bērni pie maniem vecākiem Ikšķilē). Pirmās 2,5 diennaktis mana mamma izturēja, tikai kļuva ļooti saprotoša, ka es gribu atpūsties. Tagad otrā tūre - šodien 3.diena, mamma pa telefonu jau asarām acīs runā, ka lai braucot pakaļ ja ne rīt, tad parīt no rīta noteikti. Nevarot vakarā nolikt gulēt (vecvecāki pieraduši gulēt iet krietni agrāk nekā viņu mazbērni). Bērni arī plēšoties savā starpā utml. Bet nu galvenais, ka Juliata tomēr tik ļoti ilgojoties pēc mājām, ka tiešām ilgāka bezbērnu atpūta pagaidām nespīd nekādi.
Sakarā ar pagaidu bezbērnu statusu uz darbu un no darba varu iet kājām (turklāt basām, jo kurpes bij noberzušas, lai ar tām vairs nevarētu). Ceļš vienā virzienā >5km. Tāpat varam veikt vakarā kopā ar vīru sen nestaigātas "saulrieta pastaigas" - saulrieta laikā no Akmens tilta līdz mājām (6km). Pēdas gan pēc tā visa drusku sāp.;)
[ 2g. 4 mēn.; 4g. 2 mēn.]

* 27.jūlijs. Šajā vasarā atklājām, ka mūsu pašu ielas gandrīz vai malā ir superburvīgs kalns, kas lielā mērā ir smilšu kalns, bet apaudzis ar lielām priedēm, maziem pīlādzīšiem un vēl citiem augiem, līdz ar to ir koku nosegts - var spēlēties smiltiņās aizvējā kalna galā, pie tam vēl vērojot, kā laika gaitā mainās pīlādzīši, kam zari līdz pat zemei. :)
Šī diena bija īpaši karsta un izmantojām arī faktu, ka smilšu kalnā var izrakt visai dziļu bedri. Tad nu izrakām arī tik dziļu, ka Juliatai bija smiltis līdz pat kaklam. Bedrē sākumā ielīda abi bērni, un bedri aizrakām ciet, lai ir pavisam riktīgi ierakti. Bērni bija sajūsmā. Dzintars izlīda ātrāk, bet Juliata līdz kaklam smiltīs nostāvēja vēl krietnu laiku.
Te sīkāks šīs dienas apraksts.

* 30.jūlijs. Ļoti jauki nosvinēta Juliatas vārda diena apvienojumā ar drauga dzimšanas dienu. Devāmies uz Bastejkalnu. Vispirms nogājām gar strūklakām, papriecājāmies un devāmies tālāk uz svinību vietu - rotaļlaukumu. Tur laukumā malā, var teikt, uz apmalītes klājām svinību galdu. Bērni varēja gan izšūpoties, gan izrāpelēties, gan izspēlēties smilšu kastē. Sevišķi bērniem patika mašīna uz atsperēm. Juliata izrādīja apbrīnojamu prasmi rāpties pa rāpelējamo sienu (kājas liekot atvēlētajos caurumiņos). Turpat netālu arī tualete, kas gan, atšķirībā no citām vietām, bērniem nebija par brīvu.

Programmas turpinājumā kopā devāmies apskatīt Bastejkalnu. Gan kāpām kalnā, gan vērojām ūdenskritumus, gan barojām baložus un pīlītes. Bastejkalns - patiešām laba vieta svinībām, jaukai noskaņai, skaistiem skatiem vasarā.
Kad izgājām cauri līdz laukumam ap Brīvības pieminekli, tad ievērojām kādu ielas muzikanti. Bērnus viņas spēlējums (kaut tas bija visai klasisks) tik ļoti aizrāva, ka visi 4 bērni rindiņā stāvēja atplestām mutītēm un skatījās. Droši vien no malas skats bija interesants.;) Nu tik ilgi klausījās, ka iedevām naudiņas, ko ielikt kastītē. Tad nu spēlmane varēja iekšēji smaidīt, vērojot, kā bērni īsti nesaprata, ko ar to naudiņu darīt, uzdeva visādus interesantus jautājumus, līdz nolika, kur vajag. Kad nu beidzot bērni bija izklausījušies un devāmies prom, tad arī spēlmane uzreiz aizdevās - laikam jau bija nācies pieprasījuma dēļ spēlēt ilgāk, nekā bija plānots.
Te mēs atvadījāmies no saviem draugiem un tālāk devāmies trijatā (es un bērni) līdz strūklakai pie Operas - arī tā bērniem šķita interesanta. Tad mēs no Operas tiltiņa vērojām katamarānus. Visbeidzot kājām bija jāaiziet tik līdz autobusam, lai var braukt mājās. Viegli gan nebija, jo bērni bija jau noguruši - pusdienlaiku negulējuši, svaigā gaisā aktīvi pavadījuši 4,5-5h.
Bet svinības atstāja labi un skaisti pavadītas dienas iespaidu.:)

* 1.augusts. Iepriekš aprakstītās labi pavadītās dienas iespaidā radās ideja doties braucienā ar kuģīti pa Daugavu. To arī izdarījām. Diena gan bija nomākusies un diezgan vējaina, bet tomēr lietus nelija un arī nenosalām. Bērniem (ne tikai mūsējiem), šķiet, visinteresantākais bija caur lodziņu vērot kuģīša darbības mehānismu. Interesanti bija arī iekštelpās iemēģināt dažādus krēslus pie galdiņiem. Un pat vairākkārt iet uz kuģīša tualeti. Nu un vērot kuģīša sakultās ūdens sliedes pa upi un ainavas gan jau arī bija interesanti, ja pat pēc nepilna gada Dzintars varēja konkrētā vietā pateikt, ka šeit garām esam braukuši ar kuģīti.

* 2.augusts. 4,5km gara pastaiga kopā ar bērniem, savā ziņā saucama par "tiltu pastaigu". Tās sākumā pēc nelielas "iesildīšanās", ejot vienkārši uz priekšu, tika baudīts tilts pāri dzelzceļam pie Rēznas ielas (kuram gan nepatīk skati no augšas!). Tā kā pēc tilta pāriešanas un garāmbraucoša vilciena vērošanas debesis kļuva pavisam draudošas, tad pēc daudzo kāda pagalma kaķu iztramdīšanas, aši devāmies tuvējā veikalbodītē nopirkt ko uzkožamu, kamēr pārskrien lielais lietus. Turpinājām iet pa nelielu lietu, smidzekli vai vienkārši mitru gaisu. Interesants bija kaut kas līdzīgs tiltam (patiesībā - jumts) pārejā starp daudzstāvu mājām - laba vieta, kur slēpties no lietus (nav īsti skaidrs, kam vispār tāds domāts). Nu jau mēs bijām nonākuši vietā, kur izveidoti pirmie balsti jaunceļamajam Dienvidu tiltam. Tālāk gājām gar tilta būvniecības vietu līdz pat Daugavai, kur iemūžinājām bērnus uz tilta karkasa fona (sk. attēlu). Tālāk vēl tik bij jātiek līdz tramvajam, lai turpinātu ar mājupceļu. Vēsturiski interesanta pastaiga.

* 11./12.augusts. Esam Engurē, kur vakaros dodamies uz mūzikas festivālu "Laba Daba", bērniem ieeja par brīvu. Uz divām skatuvēm uzstājas daudz labu grupu, nākas staigāt no vienas pie otras. Vakaros ceļu izgaismo ceļmalās saspraustas gaismiņas. Pie jautrākām grupām bērni

skatuves priekšā arī labi izdejojas, citkārt sēžam uz soliņa vai zemē. Otrajā vakarā sēdējām arī pie liela uzkurta ugunskura un kāru muti tiesājām pieticīgo, bet dārgo desiņu ar piedevām.
Bērni īpašas problēmas nerada. Taču katrā koncertvakarā skatīšanos turpinām līdz pat dziļai naktij (kādiem pl. 3:00), - tik ilgi bērni, saprotams, negulēt nevar. Tad nu pēdējās uzstāšanās tiek pavadītas ar aizmigušiem bērniem dažbrīd klēpī, dažbrīd uz zemes. Jāsaka, bērni bija paraugbērni, jo neniķojās ne laikā, kad skatījāmies uzstāšanās, ne īpaši daudz niķojās tad, kad jau nāca miegs - gulēja tur, kur bija iespēja, gultu neprasīja.;) Katrā ziņā iemidzināt nebija problēmu - aizmiga paši.;) Pusdienlaiku gan ar mēģināju midzināt, tas gan neizdevās.
Vispār pasākums bija lielisks un ceram, ka tas kļūs ikgadējs.
Bija gan arī neliels starpgadījums, kad Juliata uz brīdi tika atstāta skatuves priekšā, bet kad atgriezos, lielajā cilvēku pūlī viņu vairs nevarēju atrast. Tomēr starpgadījums atrisinājās ātri - sveši cilvēki jau meklēja noklīdušai raudošai meitenei mammu. Biju par šo gadījumu jau aizmirsusi, bet, pēc nepilna gada skatoties bildes, Juliata pati uzreiz ieminējās, ka te bija pazudusi mamma un sveši cilvēki atveda viņu pie mammas - tātad patiesi spilgts pārdzīvojums bijis, kaut ildzis vien dažas minūtes.

* 15.augusts. Augustā pavadītās dienas Engurē raksturojas ar uzceltajām "pilsdrupām" bērnu augumā no jūrmalas smilšu un māla sajaukuma (mālu arī izrokam turpat krastmalā), kā arī kārtīgas "upītes" izrakšanu no jūras līdz šīm pilsdrupām. 15.augusts iezīmīgs ar faktu, ka taisījāmies doties uz Rīgu, tāpēc nolēmām uzcelto krāšņumu padarīt stiprāku ar uguns palīdzību (mālus taču apdedzina!) Mūsu plāni māla-smilts maisījumam nebija veiksmīgi, resp., pilij no tā ugunskura ne silts, ne auksts, bet skats gan bija skaists un sajūta arī.:)

* 19.augusts.

Diena visnotaļ ievērojama. No rīta bērni kopā ar saviem draugiem cītīgi nodarbojās ar jaunizveidotās upes paplašināšanu un pat vēl alas izveidošanu upes stāvajā krastā.
Pēc tam devāmies ceļojumā ar mašīnu. Viens no pirmajie apskates objektiem bija Kaives dižozols. Juliata gan mašīnā bija aizmigusi, viņa arī koku neredzēja, bet Dzintars pat izskaitīja, cik soļu ir jāapiet apkārt kokam.
Tad Dzintaram interesants fakts bija vietas norāde "Dzintars". Izbraucām Dzintaram cauri ;) un nofotografēju Dzintaru arī pie otras puses vietas norādes.
Beidzot mēs ierodamies galamērķī - Imulās pie Plostakroga, kur atrodas Pasaku mežs. Vispirms iegādājamies biļetes (ģimenes biļete 3Ls). Tālāk meklējām vietu, kur sākt startu http://www.imulas.lv/?p=mezs izlasītajai bumbiņspēlei. Izrādās, līdz sākumam vēl gabaliņš jānoiet kājām. Sākumā mums iedod bumbiņas un uz lapas aprakstītus noteikumus. Un iesaka sākt no beigām, jo no sākuma tikko aizgājuši kāzinieki, tāpēc sanāktu ilgi gaidīt. Tā arī darām, ejam no beigām.

Katra no 10 vietām ir veidota no koka figūriņām, mājiņām utml. atbilstoši pasakai (Trīs siventiņi, Vinnijs Pūks, Buratīno, Kaķīša dzirnaviņas, Zaķīšu pirtiņa u.c.), turpat arī jāveic kāds uzdevums ar bumbām - dažādos veidos jāripina un jāmet, par izpildījumu saņemot attiecīgu skaitu punktu, kas tiek pierakstīts katram dalībniekam atsevišķi uz sākumā iedotās lapiņas. Uzdevumi visnotaļ interesanti, ka pat tētis, kas sākotnēji nebija ieinteresēts piedalīties, laika gaitā izpildīja tos uzdevumus, kas Juliatai bija par sarežģītu.

Pasaku ceļa nobeigumā (tātad pēc definīcijas tas ir sākums) ir burvīgas zaru, salmu un kārtīga koka baļķu māja - pasakai par 3 siventiņiem. Turpat arī ideālas šūpoles diviem dažāda svara bērniem.;)
Kad esam visu izgājuši, pie paša Plostakroga (vietai, kur pirkām biļetes) skatām skaistas koka figūriņas, koka soliņus, izšūpojamies treju veidu foršās lielās šūpolēs, un Dzintars vēl padarbojas koka mājiņā ar lieliem koka klučiem.
Imulās esam pavadījuši ~2,5h.
Nu jau paliek tumšs, tāpēc dodamies atpakaļ uz Enguri. Pa ceļam vēl pabaudam tālos dabasskatus no ceļamalas kalnājiem.
Patiešām izdevusies diena!
[ 2g. 5 mēn.; 4g. 3 mēn.]
* 25.augusts.
Atkal skaists vienas dienas brauciens no Engures. Izbraucam ap 14:00. Dodoties uz Dundagas pusi, nejauši (pateicoties norādei) uzejam Kr.Baronam veltītu milzīgu Valpenes piramīdu no lieliem laukakmeņiem.

Tālāk, apm. 10km no Dundagas, tāpat pateicoties attiecīgai norādei, nejauši uzejam superīgas Liepniekvalka alas - vesels alu labirints, kuru vietumis var iziet tikai rāpus vai līšus un arī ne kurš katrs. Brīnišķīga vieta, tikai jāpaņem noteikti kāda sava gaismiņa līdzi, citādi dažviet manīju, ka alā līšus vēl krietni varētu tikt uz priekšu, bet melna tumsa. Alas nav lielas - vairāk tiešām bērniem, bet sazarotas un interesantas noteikti! Abi bērni izstaigājās un izrāpojās.

Braucam tālāk. Aiz Rojas tek Pilsupīte, kuras krastā ir Baltā kāpa, kurā tagad ir izveidota taka (ceļš "apkārt" Pilsupītei pa krauju un pa upes pretējo pusi; sākas un beidzas pie ceļa, kura malā izveidota stāvvieta), koka celiņš, no kura nedrīkstot nokāpt. Lai arī koka līstītes ir atstatu viena no otras un maziem bērniem (un ne tikai), ātri skrienot, var iesprūst kāja, mēs - vecāki - saviem bērniem līdzi netikām. Viņiem laikam ļoti patika skraidīt pa šo koka taciņu. Vienbrīd, pati esot kāpā, pat varēju nofotografēt bērnus (kas gan bildē izskatās kā krāsaini punktiņi) uz diezgan jau attālā tiltiņa pāri Pilsupītei - tik tālu vieni bija aizskrējuši pat par spīti vienviet diezgan garajām un stāvajām trepēm. Mums gan gribējās vairāk pabaudīt apkārtni, kur savulaik (pirmsbērnu laikā, kad takas arī vēl nebij) esam pat nakšņojuši teltī.
Visu taku pieveicām apm. 1h laikā, pa vidam arī mazliet atpūšoties speciālā vietā ar soliņiem.
Kamēr aizbraucam uz Enguri, ir jau pl.21:00 - viss brauciens kopā aizņēmis 7h.
Uzgājām arī lapu www.alas.lv, tur arī par alām var šo to uzzināt. Skaidrs, ka Talsu raj. gribēsies braukt atkal, jo skati tur pasakaini (gan Dundagas pusē, gan uz Sabili) , fotografēt var vienā laidā, un pa ceļam arī visādas norādes. Tā arī tās Liepniekvalka alas un akmeņu krāvumu atradām tikai dēļ norādes, iepriekš par to eksistenci nezinājām.

* 10.septembris.

Ikgadējā Dzintara vārdadienas svinēšana Zoodārzā. Šoreiz svinībās piedalās 5 mammas, 8 bērni (2-4g.v.) un 1 tētis. Interesi izraisīja pastaigas sākumā redzētā begemotu barošana. Citus dzīvnieciņus, kas atradās tuvu apmeklētājiem, bērni mēģināja papaijāt.
Ezera malā blakus kāpelējamām koka konstrukcijām uz zemes klājam "galdu". Šogad izrādās neticami daudz lapseņu! Tās lien gan maisos, gan salāttraukos, gan krūzēs. Juliata pēkšņi paziņo, ka viņai lapsenes negaršo - kad izspļauj to, kas viņai ir mutē, tad tā tiešām izrādās pussakošļāta lapsene.. Acīmredzot, neiekoda, jo nekādu seku nebija. Bērni gan vairāk rāpelējās pa koka konstrukcijām, ar ēdieniem bija jāskraida viņiem pakaļ, jo tie nebija aktualitāšu augšgalā.
Pēc tam diezgan ilgu laiku paņēma lāču skatīšanās un Tropu māja, kur mūsu pulciņš pazaudējās. Tomēr beigās izdevās visiem atrasties un kopā nofotografēties.
Atpakaļceļu veicām individuāli pa ģimenēm, katra savā ātrumā.
[ 2g. 6 mēn.; 4g. 4 mēn.]

* 30.septembris. Pirmo krāsaino rudens lapu meklējumos dodamies uz Voleru, Krēmeru pusi. Tur kājām nostaigājam >2h, taču visskaistāko kļavu ieraugām tikai jau atbraukuši pie mājām tuvākā lielveikala.;) Smiltsērkšķu ogas gan bija lielas un skaistas. Bērniem arī patika uz zemes guļošs liels zars, kas nekavējoties tika izmantots par airulaivu. Interesi saistošs bija arī lielais skaidu kalns. Gar Daugavu vērojām daudzo celtņu darbību. Uz ceļa pie mums mīļoties nāca kāds melns kucēns.

* 21.oktobris. Pēcpusdienas - vakara brauciens uz Krimuldu. Kad esam aizbraukuši un mašīnu nolikuši, pastaiga kājām sākas ap 15:20. Mana doma bija nedaudz pastaigāt, pabaudīt rudeni, bet tā, lai pārlieku nenogurtu. Sākumā mierīgi ejam un čabināmies pa rudens lapām. Mērķis ir tikt līdz Gaujai. Bet ceļš izrādās garāks un lēnāks nekā domāts. Jau sākam domāt, vai nedoties atpakaļ, jo precīzi zināma attāluma mums nav. Tad tomēr saņemamies un izrādās, ka nemaz tik tālu nav palicis. Pie Gaujas esam nonākuši pēc 1h 20min. gājiena.
Sasniegtais mērķis ir to vērts, jo skati no stāvās klints ir skaisti. Bērni gan it nemaz necenšas, lai bildēs ar skaisto ainavu fonā izskatītos pieklājīgi - te viens, te otrs rāda mēli un citādi muļķojas. Turklāt jau vairs nav tik gaišs, tāpēc bildes neiznāk tik asas. Ar skatu uz Gauju sabūnam gandrīz pusstundu, ir jau pāri pieciem, bet mums vēl jāiet viss ceļš atpakaļ līdz mašīnai.

Atpakaļceļu veicam pa citurieni, nekā uz priekšu. Krēslo. Bērni lasa zarus, lapas, dzied un dejo. Viņiem laikam pienācis vakara aktivitāšu laiks. Un labi, ka tā, jo ceļš vēl tāls. Pareizāk, mēs precīzi nezinām, cik tāls vēl ceļš ir.;) Atpakaļceļā ejam pa kalnu gar Gauju un redzam pāri izgaismotu Siguldas bobsleja trasi. Domājam par to, ka gaišā dienas laikā nevarētu redzēt visas tās gaismiņas, ir īpatnēja noskaņa. Rudenīgo koku krāšņums gan jau ir dikten filozofiska lieta.;)
Nonākam pie atpūtas vietas. Tajā ierīkota mājiņa ar lodziņiem (kas sākotnēji drīzāk nav tikuši paredzēti;)) un soliņiem. Atpūšamies. Mēģinām kaut ko fotografēt, bet nekas prātīgs nesanāk, jo ir jau riktīgi melna tumsa. Ir pusseptiņi. Bērni vēl ir visai braši, par ko liels prieks.
Ejot tālāk pa melno tumsu, konstatējam, ka nav drošas pārliecības, ka zinām, kur jāiet, lai tiktu līdz mašīnai.:D Mani sāk mākt nelielas bažas, jo bērni ilgas un garas pastaigas nez vai vēl izturēs.
Sākumā rodas ideja, ka vīrs viens ies pēc mašīnas (pa garāku, bet zināmu ceļu) un tad piebrauks mums klāt. Bet mani nesajūsmina doma palikt melnā tumsā vienai ar 2 maziem bērniem nepazīstamā vietā ar cerību, ka vīrs mūs varbūt atradīs, kad varbūt būs atradis mašīnu.;) Tā nu pie krustcelēm tomēr izlemjam tālāk iet kopā.
Par laimi izrādās, ka mašīna vairs nav tālu. To ieraugot, pārņem prieks un atvieglojums.:) Beidzot esam mašīnā un varam braukt mājās. Te nu bija īsā pastaigāšanās.
Secinājumi ir tādi, ka vakara pastaigām ir pavisam cita, arī interesanta noskaņa. Un lai arī braucām ar domu baudīt rudeni nelielā izgājienā, rezultātā sanākusī lielā un teju naksnīgā pastaiga (ar pavisam nedaudz jūtamiem rudens elementiem) arī sanāca burvīga. :)
[ 2g. 7 mēn.; 4g. 5 mēn.]

* 6.novembris. Rudenī uzsnidzis kārtīgs sniegs. Papildus skaistajiem dabasskatiem ar sniegu uz lapām un lapām uz sniega, ir iespēja arī uzcelt sniegavīru. Izrādās - gandrīz vai vienīgā iespēja, ieskaitot visu sekojošo ziemu. Par laimi, iespēja garām netiek laista un pēc bērnudārza sniegavīru uzceļam. Dzintars diezgan aktīvi palīdz, veļot bumbiņas un lipinot klāt sniegavīram rokas un kājas. Juliatai gan ātri apnīk un viņa prasās jau mājās. Rudenīgajam sniegavīram sanāk arī zāļu vainadziņš. Fotografēšanās laikā bērni kā parasti muļķojas izbāztām mēlēm.
[ 2g. 8 mēn.; 4g. 6 mēn.]
16.-22.decembris. Ziemassvētku pasākumu laiks - 7 dienās 5 pasākumi. LU pasākumā bērni pirmo gadu piedalās arī rotaļās. Skoliņā abu bērnu pasākumos piedalās abi bērni, Dzintara pasākumā gan Juliata piedalās fragmentāri. Bērnudārza pasākumus skatās un vēlāk arī piedalās arī otrs no bērniem.

Juliatas b/d grupiņas pasākumā pie Ziemsvētku vecīša abi bērni kopā dzied dziesmu "Vai priedīte, vai eglīte". Vispārējās atmosfēras skaļumā Dzintara balsi var dzirdēt, Juliatu tikai brīžiem.
Bērnudārza pasākumos bērni tiek ģērbti par putnu (dzeguzi). Dzintaram tāpēc, ka viņš pirmoreiz b/d dzied solo kopā ar 2 citiem puikām par putniem; Juliatai tāpēc, ka ērti paņemt jau gatavu tērpu, kas bērnam izraisa lielu interesi.;)
[ 2g. 9 mēn.; 4g. 7 mēn.]
Jaunaisgads 2006./2007.
* Šī gadu mija īpaša ar to, ka tieši pāris minūtes pirms pusnakts bērni pēkšņi pēc savas iniciatīvas uzsāk aizrautīgu dziedāšanu ar tikko sacerētiem vārdiem - katrs bērns dzied savu - riktīga kakofonija, bet no sirds.

Vēl salatētis zem eglītes nolicis interesantas dāvanas - kārtīgu sintezatoru, metalafonu un plastalīna komplektu ar visādām formītēm spiešanai. Taču, liekot dāvanas, vecītim sanāk gļuks un lielā egle ar visām svecītēm gāžas. Par laimi, nekāda lielā skāde no tā neceļas. Nokrīt kāda viena mantiņa, svecītēm nekas.:) Sintezators toties izraisa gaidīti lielo interesi. Dzintars spēlē to, kamēr Juliata cītīgi cep plastalīna kūkas. Vismaz traki nesakaujas dēļ jaunā instrumenta!
[ 2g. 11 mēn.; 4g. 9 mēn.]
* 11.marts. Beidzot kāda mazliet garāka pastaiga, ap 3h gara. Mežā vērojam pēdējās puskusušās sniegledus paliekas. Bērni ar kokiem un cimdiem maļas pa dubļiem (nevar vairs sagaidīt, kad beidzot tiks smiltiņās). Aizejam līdz Lāčupītei. Šajā laikā tā izrādās skaistiem atspulgiem pārplūdusi. Netālu no upes redzami arī mazītiņi balto vizbuļu asniņi. Vērojam kārtējos bebru veikumus - apgrauztos un pār upīti nogāztos kokus.