Manu vecvectēvu un vectēvu sauca Juris. Manu tēti arī sauc Juris, bet viņam ģimenē mēs esam tikai meitas. Tad nu vecāki, savā ziņā paturpinot un vienlaikus papildinot tradīciju, manu vārdu izveidoja no abiem saviem vārdiem kopā - tētis JUris + mamma LIdija + galotne "TA", sanāca Julita (bijis variants arī Lijuta, bet, acīmredzot, neguva pietiekamu atbalstu).
Man arī gribējās tradīciju paturpināt saviem bērniem, jo pati ar savu vārdiņu ļoooti lepojos.
Vienu dienu, kad vēl pat pirmo bērnu negaidīju, ejot pa Centrāltirgu, pamanīju pārsteidzošu firmas nosaukumu - Juliata! Apbrīnojami, kāda sakritība! Tā kā mans vīrs ir Atis, tad, apvienjot mūsu vārdus Julita+Atis, Juliata kā bērna vārds būtu visnotaļ jauks risinājums!
Bet pirmais bērns bija puika, tāpēc vārdiņš gaidīja tālāk līdz piedzima meitiņa. Ja tā vispārīgi padomā, tad meitiņai vārdiņš ir darināts no manu vecāku (viņas vecvecāku) un tēta vārda kopā (Ju+Li+At), turklāt "Ju" tiek nests nu jau 5.paaudzē pēc kārtas. Un man šķiet, ka vārdiņš ir grezns, un priecājos, ka būs rets, īpašs.
Arī bez vārdadienas meitiņa nepaliks - internetā kādā kalendārā šo vārdiņu atradu, tāpēc datums ir noteikts - svinēsim 15.jūlijā.
Vēl interesanti, ka mēnesi pēc piedzimšanas meitiņai radās it kā otrs vārdiņš. Jutu, ka viņai piestāv violetais. Galvā skanēja vārdiņi Viola, Vijolīte, Violeta.. Un te paskatījos kalendārā - bija 4.maijs un vārdadienas Vizbulītēm, Violām, Vijolītēm. Atkal sakritība! Oficiāli otra vārdiņa meitiņai nav (Juliata Vijolīte diezin kā neskanētu), bet klusībā viņa ir arī maza mīļa Vijolīte.:)