Par otro gadiņu kopumā.

Varētu teikt, šis gadiņš pagājis "māsiņu gaidot un sagaidot" noskaņās. Sākumā Dzintaram jāizbauda mammas nespēja pār sevi valdīt sliktās dūšas un miegainības dēļ. Vēlāk viņš iesaistās vēdera glaudīšanā un rādīšanā, ka tur ir "bebi". Bet visvairāk mani pārsteidza fakts, cik perfekti viņš bija sapratis, ka gaidāms bērniņš! Ja grūtniecības pēdējos mēnešos vairākas reizes dienā pēc paša iniciatīvas Dzintars rādīja uz manu vēderu, sakot "bebi", tad kopš māsiņas piedzimšanas to nav darījis ne reizi! Arī fakts, ka nu mazajā gultiņā gulēja mazs bērniņš, viņu arī pirmajā reizē it nemaz neizbrīnīja. Noteica "bebi" un gāja tālāk savās gaitās. Visu visu bija sapratis! Jebšu sākšu ticēt, ka mazi bērni spēj redzēt vairāk nekā pieaugušie - tad gan nebūtu brīnums, ja viņš būtu redzējis bebi vēderā un pēc tam to pašu bebi gultiņā.
Nākošais pārsteigums bija, kā Dzintars pieņēma un samierinājās, ka māsiņa tagad aizņēmusi viņa ratus. Nu kas zin, varbūt arī to viņš jau no iepriekš stāstītā bija labi sapratis. Tik pārliecinājās, ka ratos tiešām māsiņa ir, un sparīgi staigāja kājām daudzkārt lielākus gabalus, nekā jebkad iepriekš.
Jāatzīst, līdz ar māsiņas piedzimšanu Dzintars ļoti izmainījās, pēkšņi kļuva gluži kā pieaudzis - nopietns, atbildīgs (pēkšņi nav vairs nekādu problēmu Dzintaru atstāt ar kādu citu cilvēku, pat uz pāris dienām, gulēt iet pats bez ierunām), kā arī ... dzīves noguris un skumjš. Nespēju izturēt tās viņa skumjās acis, kad viņš kārtējo reizi par kaut ko tiek sarāts, kaut vai par to, ka uzgūlies māsiņai vai parāk aktīvi uzgrūž viņai grabulīti. Nevis maza bērna - divgadnieka - kašķi, bet lielas skumjas, izteiktas raudās. Bet varbūt tas tā liekas tikai manas sakāpinātās uztveres dēļ?
Vēl prātā pirmā diena pēc meitiņas piedzimšanas. Dzintars vēl bija pie saviem vecvecākiem, es viņiem piezvanīju, pie telefona piesauca Dzintaru. Mans tētis viņu mudina kaut ko pateikt. Klusums. Mans tētis: "Nu pastāsti, ka tu redzēji kaķīti". Dzintars: "kaķ". Mans tētis: "Pastāsti, ka redzēji sunīti". Dzintars aizlauztā balstiņā "vau". Nu to nevar izstāstīt, kā viņš to pateica, bet man asaras saskrēja acīs.
Vispār jocīgi, neilgi pirms dzemdībām man bija gaužām žēl Dzintara, tā, it kā kaut kas nelabojams grasītos notikt, it kā Dzintaru man taisītos atņemt. Es viņu mīļoju mīļoju un raudāju. Un tagad, kad Dzintaram māsiņa jau piedzimusi, man atkal klāt ir tā sajūta - ka Dzintars man JAU ir atņemts vai arī viņam kaut kas atņemts.. No vienas puses es taču redzu, ka viņš lepojas ar māsiņu un ļoti ļoti mīl viņu. Bet tās viņa skumjās kā nogurušās acis.......

Otrā gadiņa pirmajā pusē Dzintars bija ļoti aktīvs, visu gribēja redzēt, ko mamma dara, visu gribēja atdarināt un darboties pats. Ar laiku viņa aktivitātes vai nu kļuva mazāk traucējošas, vai arī pie tā tiku pieradusi. Otrā gadiņa otrajā pusē raksturīgi, ka viņš ļoti daudz darbojās pats, knibinājās ar visādiem sīkumiem, pētīja dažādus mehānismus, jauca, ko vien var izjaukt un tad vēl salikt. Un vēl viņam raksturīgas tās trakās lēkāšanas pa dīvānu un rāpšanās kur vien var uzrāpties. Gaidot otro bērniņu, tika iegādāta arī divstāvu gulta, līdz ar to palielinājās iespējamais rāpšanās augstums. Labi, ka es parasti neredzēju, kādiem paņēmieniem bērns tiek augšā un lejā no otrā stāva (gultai, kam trepes turklāt netika pieliktas), citādi sirma būtu garantēti. Apbrīnojami, ka visā šajā trakajā rāpšanās procesā nav gūtas kaut cik ievērojamas traumas. To gan jāatzīst, ka jo sevišķi roku spēks Dzintaram ir liels.

Kopumā otrā gada laikā Dzintars daudz darbojies un attīstījies fiziski un daudz pētījis un iegaumējis likumsakarības, toties runāšana joprojām ir tikai pašos pamatos. Saka jau - jo vēlāk sāk runāt, jo labāk izzina pasauli caur sajūtām. Un tas nemaz neesot tik slikti.:)