Dzīves 242.diena, 18.janvāris, sestdiena

Jau otro mēnesi pēc kārtas, kad prātoju, kura tad bijusi tā NeDiena, izrādās, neviena šim apgalvojumam tā pilnībā neatbilst. Ir daudzas dienas, ko varētu aprakstīt kā īpašas, bet riktīgas NeDienas nav.. Nu bet no kā tad tās depresijas man rodas? No ikdienas sīkumiem?
Nu labi, te būs viena diena, kas kaut cik atbilst NeDienai..

Naktī puisis aizmiga pēc pl.2:00 pats, sagūlies virsū uz pakaviņa. Kad esmu visus darbus apdarījusi, ap pl.3:00 aizmiegu arī es. Bet jau pl.4:00 Dzintars mostas, ēst gribot. Pabaroju. Aizeju gulēt. 4:30 pamostos, jo brēc atkal. Eju atkal barot, pabaroju, ielieku gultiņā, bet puisis nevar un nevar iekārtoties, trin galviņu. Bet nu nebrēc. Es eju gulēt. Kas to deva! Pl.5:15 puisis bļauj atkal. Miegs man nāk tik neatvairāmi, ka esmu nikna uz bļaustekli. Izrādās, puisis ēst nemaz negrib. Pietiek man viņu paņemt rokās, kad viņš ir nomierinājies un guļ. Lieku gultiņā un ceru beidzot pagulēt. 2 stundas man tas arī tiek ļauts. Pl.7:30 Dzintars atkal ir augšā un lūdzu, mamma, vari atkal celties un barot. Pabaroju. Beidzot varu pagulēt veselas.. 2,5 stundas :D. Tad nu pl.10:00 Dzintars mostas tā riktīgi, sak, esam izgulējušies, tagad, mamma, spēlēsimies ;P. A mamma grib gulēt, nu ļooooti grib gulēt.

Turklāt izrādās, ka man piemetušās aukstumpumpas, laikam jau organismam imunitāte nav no stiprajām pusēm. Jūtos arī tā ne īpaši.

Par spīti tam, ārā izejam veselas divas reizes. Pirmoreiz vēl pa dienas gaismu, kopā ar Ati izmaļamies cauri mežam, sen tur nav būts, jo neriskēju "iesprūst" sniegos un netikt atpakaļ. Otrreiz uz veikalu jau pa vakara melnumu.

Barošana šai dienā pagalam nevedās. Citudien kivi+banānu kopā ar putru puika ēda vai laizīdamies, tagad neko negrib. Dodu vienreiz, neēd. Pēc pāris stundām otrreiz, neēd. Trešajā reizē bišķīt apēda, bet īsti "ieskaitīt" tādu ēšanu nevar. Vakarā devu ķirbi+kartupeli. Vispār jau negribēja to arī. Iedevu grauzt baranku. Nu grauzt bez zobiem laikam nevar, bet sūkāt sūkāja. Tad nu pa starpām, kad baranka nebij mutē, iemānīju arī kādu bišķi biezeņa. Nu varbūt 80g apēda. Bet vispār puika gribēja tikai pupu, nu ko mamma ar tiem biezeņiem uzbāžas!!??

Pa dienu puika viens negribēja spēlēties ne pa kam, bet mamma atkal pa kam gribēja pagulēt. Beigās atradām kompromisu - paņēmu segu un nogūlos uz grīdas blakus puikam, kurš tur tika nolikts spēlēties. Tā nu viņam mamma bija blakām. Tas nekas, ka uz vienu brīdi pat aizmigusi;).

Arī naktij tuvojoties puika bija bļaustīgs un gribēja visu laiku rokās, tā ka mieru un atelpu nedeva ne brīdi. Vienīgais, ka uz nakti aizmiga necerēti ātri, jau 23:00. Tas jau nekas, ka pēcāk atkal pa nakti trobelēja, bet tas jau ir cits stāsts.:)