Dzīves 206.diena, 13.decembris, piektdiena

Tādu riktīgu nedienu šajā mēnesī nav bijis. Tikvien, kā reizēm šādi tādi ikdienišķi sīkumiņi, nedieniņas.

13.decembris varēja uztaisīt riktīgu melno piektdienu, bet tik traki tomēr nebija.

Naktī puika divas reizes modās ar skaļu brēcienu, un viņu bija grūti nomierināt. Pirmajā reizē, ap pl.2:30, puika noraudāja kādas 10 minūtes manās rokās, pupu ņemt negribēja. Līdz beidzot viņu pierunāju un, minūtes piecas pazīdis, puika beidzot aizmiga. Pēc tam puisis modās pl.3:45 un atkal ilgi raudāja, ka nevarēju nomierināt, minūtes 10 paēdis, puika turpināja rokās raudāt, līdz iemiga. Nez vai redzēja sliktu sapnīti, vai varbūt vēderiņš sāpēja?

Tā kā vakarā bija gaidāms ciemos mans tētis, tad steidzāmies paveikt visus darbiņus un iziet pastaigā vēl līdz tam. Pēc pastaigas uzliku vārīties kāpostiņus puisim. Īsi pirms tēta ierašanās attapos, ka kāpostiņi vairs nevārās, bet jau cepas:(. Virtuve bija dūmos, pusdienas pagalam un istaba smaržo kā kūpināta. Knapi paguvu katliņā ieliet ūdeni, pabarot bērnu ar pieniņu, kad jau tētis bij klāt.

Bija interesanti vērot viņu satikšanos - puika savam vectētiņam vispirms sniedza roku un tad strauji kautrīgi aizgriezās un pieglauda galviņu mammas plecam. Un tā vairākas reizes pēc kārtas:)

Pēc tam, kad jau tētis bij prom, izdevās kāpostiņu uzvārīt otrreiz, nepiededzinot.

Kakas joprojām nebija, varbūt tiešām tā (t.i., tās nenākšana) bija iemesls nakts raudām?

Šodien arī pa gariem laikiem atkal samanīju košākus izsitumus uz puiša krūtiņas un vaigiem. Nez, no kā tad atkal?

Pamanīju arī punu puiša galviņā. Laikam viens spēlējoties būs kaut kur uzsitis. Nu bet tāda ir dzīve..

Tā nu melnā piektdiena pagāja, apmierinoties ar sīkām nebūšanām.