Dzīves 169.diena, 6.novembris, trešdiena

NeDiena jau tā drīzāk ir man, bet zināmas neērtības tamdēļ nākas piedzīvot arī puikam ..

Visu dienu jūtu sliktu dūšu, paliek arvien sliktāk un sliktāk. Nevaru pievērst puikam pienācīgu uzmanību, viņam nākas vairāk spēlēties vienam pašam.

Plkst.18:00 man paliek pavisam slikti - vemju. Mēģinu puikam iestāstīt, ka mammai ir slikti, tāpēc viņš ir mūsu gultā un es ar viņu daudz nespēlējos - kad puika sāk palikt niķīgāks - iedodu rokās citu mantiņu, brīžiem uz viņu pat nepaskatīdamās. Līdz pat pusnaktij ik pa 15 minūtēm skrienu pie izlietnes, pamezdama puisi likteņa varā. Bet puisis labs, varonīgi visu pacieš un ir samērā mierīgs.

Ap pusnakti nolemju likt viņu gulēt uz nakti, tad ir arī Atis mājās, viņš var aiznest puiku uz viņa gultiņu. Viena lieta ir mums izlemt, otra lieta - iestāstīt puikam, ka viņam jāguļ. Parasti puika uz nakti varēja viens gultiņā spēlēties visai ilgi. Šī nakts nav tas gadījums. Laikam jau pa dienu uzmanības pietrūcis, tāpēc puika naktī to pieprasa divtik - skaļi raudādams. Bet man spēlēties ar puiku nav spēka. Žurnālā "Mans Mazais" izlasu, ka brēcināt zīdainīti varot ne ilgāk kā 20 minūtes, tad nu mēs uzņemam laiku. Kad 20 min. pagājušas, Atis nes puiku pie manis. Puiku neizdodas piespiest ēst pupu - biju cerējusi, ka paēdīs un aizmigs - nekā. Rādu TV, lai skatās, jo pašai izklaidēt nav spēka. Puika migt negrib, man sāk aptrūkties spēka. Beidzot puika pierunājas ēst pupu un turpat pie pupa arī iemieg. Lieku Atim, lai viņš nes mazo uz gultiņu. Pa ceļam uz gultiņu puika atmostas un gultiņā taisa trobeli. Man spēka nav, tāpēc atkal uzņemam laiku - 20 minūtes. Pa to laiku es iemiegu. Pamostos precīzi pēc tām 20 minūtēm - puika par laimi izrādās pa to laiku jau aizmidzis. Beidzot arī es varu riktīgi gulēt. Ir ~pl.2:30 naktī.

Labi vismaz, ka tik traki vemt nācās man, nevis puikam, arī pieniņš no tā nepazuda:)