Dzīves 105.diena, 3.septembris, otrdiena
T.s. "Trīsmēnešu" potes diena!
No rīta ar ratiem dodamies uz Kleistu doktorātu, kur ārste izlemj, ka poti taisīt varam. Uztaisa parasto poti, ne atviegloto, ceram, ka izturēsim. Pēc potes dodamies mājup caur mežiņu, nostaigājam apmēram pusotru stundu. Mājās esam ~13:30. Līdz pat 15:00 puika ir jautrs, runīgs, es jau sāku klusībā cerēt, ka pote paies bez redzamām sekām.
Ap 15:00 puika paliek niķīgs un sāk brēkt. Pabaroju puiku un šis iemieg un noguļ līdz pl.17:00.
Ar to arī prieki ir beigušies.
Pl.17:00 puika pamostas ar lielu brēcienu, mēģinu rokās viņu nomierināt visādi šūpojot. Tā pa rokām puika ir līdz pl.17:30, tad man spēki sāk aptrūkties un es šausmīgi gribu gulēt, tāpēc kaut kā apguļos gultā līdz ar puiku, sanāca baigi neērta poza, bet baidos pakustēties, jo citādi puika atkal sāktu brēkt. Visu laiku viņam mutē ir pups. Tā mēs pa pusei guļot, pa pusei ēdot un pa pusei brēcot abi pa gultu sabūnam līdz pl.19:00.
Pl. 19:00 puika beidzot aizmidzis, arī pupu vairs nezīž, un es riskēju viņu ielikt gultiņā. Esmu ļoti laimīga, kad 10 minūtes viņš tiešām tajā gultiņā arī noguļ. Pēc tam atkal atskan brēciens un puika pamostas. Tad es viņu ņemu un sēžos pie kompja un tur arī viņu baroju. Tā mēs pie kompja arī nosēžam visu laiku barojoties līdz pat pl.23:00.
Protams, ka es pati ne par kādu ēšanu nevaru i sapņot, jo puiku palaist, pat citā pozā pārlikt neriskēju. Viņš ir pārlieku jūtīgs un katru izmaiņu pavada ar grūti nomierināmu brēcienu.
Plkst. 23:00, man sēžot pie datora, pēkšņi puika ņem un uzsmaida! Esmu gatava gandrīz vai apraudāties no laimes, jo tad jau viņam ir labāk! Steigšus izmantoju izdevību un nomainu puikam pamperi. Kādu laiku puika ir mierīgs, bet tad atkal atskan brēciens. Un šo brēcienu vairs nav tik viegli apklusināt, - pupu Dzintars tagad neņem. Tad nu mokamies līdz 0:30, līdz beidzot puika tiek pielauzts - paņem pupu un līdz 1:00 ēd. Un pēc ēšanas aizmieg :).
Ar to lielākās mocības, kas saistītas ar poti, arī ir beigušās.