Dzīves 44.diena, 4.jūlijs, ceturtdiena
Diena, kā parasti šajā vasarā, karsta. Šajā dienā pat īpaši karsta - 31 grāds, lai arī saule nav pat redzama! Visas debesis mākoņos. Tas ir pat labi! Tātad, ejot pastaigā, saule nespīdēs acīs.
Jau sen gribēju mēģināt puiku nolikt uz zemes, paskatīties, kā viņš reaģēs, bet vai nu bija pārāk spoža saule vai arī lija lietus, tā arī nepamēģināju. Tad nu šī diena būtu īstā ko tādu mēģināt!
Devāmies tuvējā mežiņa virzienā. Tam blakus ir neliela pakalnīte, ko esmu iesaukusi par Dzintara kalniņu, jo tur es bieži gulēju grūtniecības beigu posmā. Tad nu devāmies tieši uz Dzintara kalniņu.
Puika pa ceļam ratos bija jau aizmidzis, taču mana vēlme viņu nolikt uz zemes bija tik liela, ka ņēmu no ratiem aizmigušu un liku uz sedziņas, ko noklāju uz un starp puķītēm un zālītēm. Sākumā puika bija neapmierināts un pat sāka raudāt, bet tad sāka ieinteresēts skatīties apkārt, kur tad šo nolikuši. Kādu laiku puika pagulēja, tad palika nemierīgāks un es viņu turpat uz zemes arī pabaroju.
Kamēr baroju, ievēroju, ka strauji nomācās, t.i., palika tumšākas debesis, iestājās draudīgs klusums. Palika šķērmi ap dūšu, lai arī vēl ne lija, ne vējš pūta, - sajūta bija tieši tāda - klusums pirms vētras.
Bailes pārņēma mani un es izrāvu pupu bērnam no mutes, ieliku bērnu ratos (viņš droši vien apmulsa par notikumu straujo pavērsienu, tomēr pat neieraudājās) un metos no kalniņa lejā. Lai arī lietus vēl nelija, sāku likt lietus pārvalciņu, nu un beidzamā brīdī, jo sākās tāds vējš, ka līdz galam pārvalciņu piesaitēt pat nepaguvu, nācās pieturēt ar roku. Sacēlās milzīga vētra un sagrieza apkārtējās smiltis lielā virpulī un ar joni grūda uz ratiem, lietus pārvalciņš izliecās gluži līdz pašai Dzintariņa sejai. Tikai pārvalciņš glāba, ka bērns netika viscaur nobērts ar smiltīm. Sākās arī lietus un negaiss ar zibeņiem.
100m no vietas, kur mēs atradāmies, bija autobusu galapunkts, kurā, kā par brīnumu, stāvēja autobuss. Lai arī bija spēcīgs pretvējš, kas turklāt turpināja bārstīt sejā un ratos slapjās smiltis, metos "skriet" autobusu galapunkta virzienā.
Par laimi, autobuss nekur nesteidzās un mums izdevās turp aizkļūt sveikiem un veseliem. Pēc tam jau no autobusa iekšienes vēroju lietus un zibeņus ārpusē. Laimīgi aizkļuvām mājās, taču tur man vēl ilgi pēc tam trīcēja rokas, iedomājoties vien, kas ar mums varēja notikt.
Laime, ka šajā vētrā, kurā, kā vēlāk izrādījās, bija 2 cilvēki gājuši bojā, mēs tikām cauri vien ar izbailēm un mērenu smilšu kārtiņu ratos. Puika līdz nokļūšanai mājās pat neieraudājās, laikam nesaprata, kādas briesmas viņam draudējušas :)
