Dzīves 313.diena, 30.marts, svētdiena

Nu ko var gribēt - 13.diena [pēc 300.-tās], nav brīnums, ka iznāk drūma diena.

Ap 00:30 aizmidzis (es, attiecīgi, vēl vēlāk), ap 7:00 puisis sāka naktsēšanu un negribēja vien beigt. Kā paēd un lieku gultā, tā atmostas un raud atkal. Līdz 8:00 tā barojāmies, līdz man apnika un es ļoti gribēju vēl pagulēt, tāpēc atstāju viņu gultiņā raudam. Raudāja diezgan ilgi, bet šā vai tā, galā tomēr aizmiga, - perpendikulāri gultai. Lai puisis neuzmostos, tā arī atstāju, tik vien kā apsedzu. Pēc tam visi pāris stundiņas pagulējām mierīgi.

Bija brīvdiena, tāpēc gribējās visiem trijiem tādu garāku pastaigu, lai nav ikdienišķa. Tomēr ārā laiks izskatījās pagalam nemīlīgs. Vajadzēja iet kā minimums uz veikalu, tad nu nolēmām iet "ar mazu līkumu", to "līkumu" atstājot Ata pārziņā. Viņš mūs aizveda līdz pat Dzegužkalnam un tā apkārtnei. Ārā bija samērā liels vējš un apmācies, tāpēc par spīti it kā +15 grādiem, bija auksts. Saģērbušies tomēr bijām tā, it kā būtu tie +15, t.i., paplāni. Kopumā ar ratiem nostaigājām vairāk nekā 2 stundas. Jāsaka godīgi, es nosalu:(. Atim bija iesnas. Tā ka nekāds dižais prieks par pastaigu nesanāca.:(

Drūmā dienas noskaņa vēl pastiprinājās, kad, pārģērbjot Dzintaru, rūpīgāk papētīju viņa ādiņu - sarkani bija ne tikai vaigi, arī viss vēders un mugura bija mazos sārtos pleķīšos, un to bija daudz.. Arī uz pleciņiem, kakliņa un rociņām pošu vietās - uz vienas mazs, uz otras - liels sarkans pleķis. Bet mēs taču cenšamies ēst tik godīgi! Vienīgais neatļautais produkts bija sarkanie kāposti. Lai arī parastos kāpostus drīkstam, varbūt sarkanos nedrīkst?

Vakarā ap 22:00 puisis bija palicis pagalam niķīgs. Mēs ar Ati tai laikā ēdām vakariņas, nu nevarējām paēst, nelika mūs mierā! Tad nu es jau tik agri nolēmu pārģērbt nakts drēbēs (parasti gulēt gāja ap 1:00) - knapi pārģērbu, puisis visu laiku raudāja un meklēja pupu, tad liku pie pupa un jau 22:30 puisis gulēja saldā miedziņā.

Varētu domāt, ar to beidzot mājās bij miers, bet nē, tā bija tikai līdz 2:00 naktī, jo tad puisis cēlās augšā. Līdz 3:00 mēģināju piebarot ar pupu un nolikt gulēt; kad tas nu nekādi neizdevās, nācās ļaut skraidīt pa grīdu nakts vidū. Kad man apnika gaidīt, kad puisim apniks, liku šo gultiņā. Arī tur viņš vēl ilgi ņēmās un negulēja. Pāris reizes iemiga un atkal pamodās. Tā mēs ņēmāmies līdz pat 4:30, kad arī es beidzot varēju doties pie miera. Nu baigā naksniņa! ;)

Lai vai kā, nekas traģisks jau nenotika, tikai šai dienā/naktī garastāvoklis tāds drūms un nosalis bija.