Dzīves 280.diena, 25.februāris, otrdiena

Gulējām mēs, pēc veciem standartiem ņemot, labi (modās tikai vienu reizi), pēc jaunajiem standartiem - slikti (ap 7:00 nācās diezgan ilgi - varbūt pusstundu - barot), turklāt aizmiguši arī bijām relatīvi vēlu - tuvu 2:00, lai arī parasti pēdējā laikā migām jau ap 1:00.

Pēc pamošanās (pa daļai uzmodināts) ~10:00 uzreiz devāmies uz poliklīniku. Nebūtu jau tas nekas ļauns, jo nebijām ne slimi, ne kādas citas problēmas - ikmēneša mērīšanās un svēršanās, bet tieši tur jau tā sāls.

Uzlika puiku uz svariem, saka, 7,100kg. Es saku, - nevar būt, tikpat svēra arī 5 nedēļas atpakaļ.. Tomēr tā esot. Es tā sanervozējos, jau pirms tam pa mēnesi mēs tik 100g bijām pieņēmušies, un tagad - pavisam nemaz.. Kā puika pamanīja satraukumu manā balsī, tā tūlīt ieraudājās. Nabadziņš padomāja, ka viņš slikts, ja mammai par viņu jāuztraucas.:(.

Ārste gan mierināja, ka puika kustīgs, redz, staigā, tad jau var tā būt, labi, ka svars nekrītas (tā tik vēl trūka!) un puika neslimo, bet kas nu man tas par mierinājumu... Visu mēnesi biju cerējusi, ka būsim labi ēduši un ņēmušies svarā, galu galā, dikti jau maziņi esam.. Un izrādās, ka nekā.. Man pat galva sasāpējās.

Puikam vēl iztaisīja poti, un tad devāmies mājup. Aiz sirdēstiem nespēju pat līdz galam izbaudīt skaisto dabu ar sarmas klātiem kokiem. Saulīte arī bij izlēmusi mūs pakaitināt - kamēr bijām ārā, viņa nebij manāma, bet kad jau bijām mājās, tā spīguļoja visā savā spožībā.

Mājās puika visu laiku bija niķīgs, vienīgais ko viņš bij ar mieru - darboties uz grīdas, ja mamma aktīvi darbojas līdzi. Tas, ka mammai jātaisa niķīgajam bērnam ēst un pašai arī kuņģis raujas čokurā, netika respektēts. Bet varbūt tā bija pote, kas niķināja puisi.

Galu galā pēc vairākkārtējām pupošanām (pārkāpjot visus iesāktos režīmus), kā arī putras, plūmju biezeņa un vēlāk arī dārzeņu biezeņa notiesāšanas, vēl pēc mazas pupošanās puika beidzot aizmiga jau pl.17:00 - stundu pirms parastā dārzeņu ēšanas laika. Laikam jau tā pote bij ar pie vainas.

Man savukārt, mazliet sāpēja galva un acis, turklāt krūtis tādas patukšas, laikam no satraukumiem vēl piens aptrūkās.

Vakarā puika uzvedās visai labi - lika piramīdu, deva man mantiņas un prata nostaigāt jau pāris desmitus solīšu neturoties.:) Tomēr rīta satraukumu dēļ galva nepārstāja sāpēt visu dienu - nu bija skaidrs, ka visi jaunuzsāktie režīmi atkal būs jāmaina, viss atkal jāsāk no gala, domājot, kad, cik daudz un ko dot bērnam ēst, lai tak viņš pieņemtos svarā...