[1g. - 1g.1mēn.]
 
4.jūnijs.

Dzintars iebāž tajā fotofilmiņu melnajā ķobītī kastani (diezgan stingri turas iekšā) un tad mēģina izkratīt laukā, kad izkrīt, tad parasti tā smuki "aizlido", ka Dzintaram lielās jautrības.:) Tā var atkārtot daudzas reizes :). Citreiz viņš to pašu procedūru veic ar papīra maisiņā liekamu klucīti.

Dzintars mājās ēd pupu, acis ciet, pa pusei aizmidzis. Pēkšņi aiz loga dzirdams, kā ierejas suns. Dzintaram acis vaļā, tiek pateikts "vau-vau", un atkal acis ciet un turpina ņammu. Vēl pēc brīža suns ierejas atkārtoti. Puikam atkal acis vaļā, pasaka "vau-vau" un tad guļ tālāk līdz iemieg pavisam. Tā nu secinu, ka puika suni pazīst ne tikai pēc attēla, bet arī pēc "dziesmiņas" :).

Dzintars pēta grāmatiņu ar attēliem. Ierauga suņa bildi un sajūsmā izsaucas: "mamma, mamma!!" un metas paijāt un bučot attēlu. ;-)))

Pagalmā Dzintars iepazīstas ar 5-6g.v. meitenīti. Šito bijību pret lielo jaunkundzi! (sk. attēlu)
8.jūnijs.
Vakarā Dzintars mani velk uz koridori pie manas somas, kura pakārta. Nesaprotu, ko viņš grib. Dodu somu Dzintaram, viņš neapmierināts, dod somu atpakaļ. Nu ko viņš grib? Ko darīt ar somu? Lieku sev uz pleca. To tik viņš gaidīja! Teciņiem vien un dauza pie durvīm, lai ietu ārā. Acīmredzot ir tāds ticējums - lai tiku ārā, jāpanāk, lai mamma uzliek plecā somu! ;-)
 
[1g.1mēn. - 1g.2mēn.]
 
26.jūnijs.
Mana māsa Lāsma ar Dzintaru divatā jūrmalā. Lāsma rāda Dzintaram uz augšu un saka: "Saulīte!". Dzintars skatās viņai tieši acīs un plati smaida :D, jo tā mīļi, par Saulīti, taču sauc viņu, Dzintaru! (Vismaz mamma;))
4.jūlijs.
Laižu Dzintaru spēlēties smilšu pilnā diezgan stāvā nogāzē. Kāpjot uz leju, puika pakrīt un nožaujas pilnā garumā, mute pilna ar smiltīm. Uzminiet, kāda ir viņa pirmā reakcija? ... Ar rokām momentā iegrābj pilnas saujas ar smiltīm un stūķē visu mutē!!! It kā tikko būtu atklājis, kādi kārumi kaudzēm mētājas visapkārt. ;)
5.jūlijs.
Kur divi (guļ), tur trešais (mamma) lieks. (Guli, kur gribi;P)
15.jūlijs.
Vakarā dzirdam, ka Dzintars savā istabā skaļi bļaustās. Ne ta raud, bet tieši bļaustās, taču pie mums nenāk. Atis iet skatīties, kas par lietu. Izrādās, Dzintaram izdevies uzrāpties uz naktskapīša, tad nu viņš lepni stāv un kladzina kā vista par izdētu olu ;))). No otras puses, lejā pats tikt viņš nemācēja, tā ka ar savu lepno kladzināšanu vienlaikus atsauca palīgus lejuptikšanai;).
 
[1g.2mēn. - 1g.3mēn.]
 
28.jūlijs.
Ejam ar Dzintaru ikdienišķā pastaigā uz tuvējo rotaļlaukumu. Pa ceļam, kā parasti, Dzintaram gadās pakrist un tūlīt pat piecelties, neizdvešot ne skaņu. Kādam garāmgājējam tas šķita ļoti interesanti - viņš atzīmēja, ka puika gan viegli krītot - "Upal budto sel na skameiku" :-) /"Nokrita tik viegli, it kā uz soliņa būtu apsēdies", tulk.piez./
Patiesībā tā ir patiesība :) Krīt viņš tiešām viegli un raud reti un īsi.
29.jūlijs.
Vakarā Dzintars palīdz mammai - slauka ar lupatu grīdu, ķebli un mazliet arī galdu. Tas, ka visu ar vienu lupatu, tas jau nekas;).
Pēcāk viņš palīdz, kamēr mamma vannasistabā kar drēbes, nesot viņai lielo veļasbļodu ar tikko izmazgātām zeķēm. Tiesa, pa ceļam zeķes gan izbirst, un atnesta tiek tukša bļoda (bet smaga taču tik un tā!). Taču pēc tam visas zeķes mazpamazītēm arī tiek uz vannasistabu atnestas - darbs netiek pamests pusdarīts:).
7.augusts.
Dzintars zina, kas ir miskaste, - vieta, kur met laukā nevajadzīgo. Kad iedodu puikam rudzu maizi, viņam tā negaršo. Un viņš steigšus aizskrien uz miskasti un izmet maizīti ārā, pirms es vēl pagūstu ko iebilst.;(
21.augusts.
Dzintars palicis ar manu mammu, viņa vecomammu. No gultiņas līdz skapim ir novilkts veļasstriķis, uz tā žāvējas zeķes. Uz tā paša striķa ir auklā piesieta liela bumba tīkliņā. Vecāmamma met bumbu Dzintaram, lai viņš mestu atpakaļ. Kā bija, kā ne, Dzintars sācis raustīt bumbu ar striķi, līdz ar to ticis kustināts veļasstriķis un zeķītes cita pēc citas jautri kritušas lejā. Dzintaram lielie smiekli. Naski uzlasa visas zeķītes un padod vecaimammai, lai liek tik atpakaļ augšā un atkal var raustīt striķi, lai var skatīties uz zeķu lietutiņu.
 
[1g.3mēn. - 1g.4mēn.]
 
22.augusts.
Ejot vannā, Dzintars ievērojis, ka mamma vienmēr (tiklīdz viņš mēģina paņemt) steidzas novākt švammes (savu, tēta un vevecāku), kā arī švamju turētāju. Turpmāk viņš pats - tikko ticis vannā, steigšus izlietnē samet visas švammes, turētāju un arī tādu ronīti, kas stāvējis vannas malā minēto objektu tuvumā. Lai arī ar to neviens viņam nav liedzis spēlēties, viņš tomēr izdomājis, ka tā nav viņa manta (ronītis tur stāv jau no iepriekšējām paaudzēm), tāpēc metams prom.;(
29.augusts.
Esam Engurē (laukos). Naktī lieku gulēt, dikti negrib, raud, bet man mežonīgi nāk miegs. Nolemju, galu galā man arī ir tiesības izgulēties, tāpēc atstāšu gultiņā bļaujam (tētis Rīgā, tāpēc citu midzinātāju nav). Tomēr bļaušana nevis rimstas, bet pastiprinās. Galu galā es palieku nikna, gribu teikt pāris biezus vārdus, ceļos no sava grīdas matrača pie puikas un ... izrādās, ka viņš mēģinājis tikt gultiņai pāri un palicis jāteniski karājoties uz gultiņas redelītēm - viena kāja vienā pusē, otra otrā, neviena neskar pamatu, nevar tikt ne uz priekšu, ne atpakaļ... Samanot šo bezpalīdzīgo situāciju arī manas dusmas pārgāja:). To gan es nebiju iedomājusies, ka lauku gultiņas redelītēm varētu tikt pāri (kaut pa pusei)...
1.septembris.
Esmu aizdevusies pie zobārsta, puika ar tēti paliek mājās. Kad atgriežos, prasu, kā viņiem gājis. Dzintars atbildei paglauda sev galviņu - viņš esot labs bijis ;-))).
3.septembris.
Kad vannasistabā Dzintars atkal izkrāmējis viņam aizliegto skapīti (kas vairākkārt neveiksmīgi mēģināts aizlīmēt - Dzintars visas līmlentas noplēš), es uz viņu nikni paskatos. Dzintars saprot, ka nu nav labi, ātri saliek visas mantas atpakaļ skapītī, aiztaisa skapīša durtiņas un noglauda sev galviņu ;-))).
19.septembris.
Esam Nordeķu smilšukastē. Dzintars spēlējas ar smiltiņām. Turpat arī kāds tētis ar savu dēlu Kristoferu. Mazliet iepazīstamies. Kādu laiciņu vēlāk dzirdu tālumā saucienus "Dzintar!". Izbrīnīti skatos - ar muguru pret mums stāv minētais Kristofera tētis un ... mēģina sasaukt savu dēlu.;) Pēc brītiņa gan viņš attapās un sāka viņu saukt pareizajā vārdā. Nez ko viņš domāja, saukdams mana dēla vārdā;).
 
[1g.4mēn. - 1g.5mēn.]
 
1.oktobris.
Rotaļu laukumā viena maza meitenīte nebij pārliecināma, ka es esmu Dzintaram mamma, jo man ir bize - ar bizēm mēdz būt tikai meitenes, tāpēc es esmu Dzintaram māsa! =;0
5.oktobris.
Dzintaram ir paradums visu darīt ar ārkārtīgu rūpību (nez, vai no vecmammas iedzimis?):

Lieku virtuvē nolikt priekšautiņu uz galda. Viņš aiziet un ilgi nenāk atpakaļ. Eju skatīties - puika nopūlas to visu kārtīgi dabūt virsū uz paaugstā galda. Te lencīte nokarājas, tā jāatliek atpakaļ, te kāda maliņa priekšautiņam noslīd pāri malai, tā jāaizstumj atpakaļ. Ņemas tik ilgi, līdz viss kārtīgi uzlikts uz galda;

Lieku ielikt atvilknē papīrīti. Ieliekas vertikāli, tāpēc, taisot atvilkni ciet, papīra mala paliek ārpusē. Tas nekam neder. Vispirms mēģina maliņu iestumt tāpat, nesanāk. Tad atvilkne tiek taisīta vaļā un papīrs tiek likts iekšā tik ilgi, līdz izdodas kārtīgi aiztaisīt atvilkni, ka ne maliņa ārā nespīd:);

Arī miskastē nekas netiek iemests pa roku galam. Pēc rūpīgas izpētes metamajam tiek atrasta vieta, nolikts tur un rūpīgi iestumts iekšā. Ja miskaste izrādās pilna un metamais nokrīt garām, tas, bez šaubām, tiek pacelts un likts no jauna. Pēc tam miskastes durtiņas tiek rūpīgi aiztaisītas.
8.oktobris.
Mums mājās tāds bērnu ksilofons ar 2 kociņiem. Izrādās, kociņa diametrs sakrīt ar tiem caurumiņiem, kuros bija ieskrūvēts atvilknes rokturis, kas, lai bērns atvilknei netiktu klāt, tapis noskrūvēts. Tad nu puika iebāza abus kociņus abos caurumiņos un attaisīja atvilkni .. Kad nu ienācu istabā, redzēju, kā no atvilknes lido nauda un disketes. Un kad kociņus atņēmu, tad izrādās, ka nemaz tos nevajag - var mierīgi atvilkni aptvert no malām un attaisīt vaļā... Tagad atvilknes nācās aizlīmēt ar līmlentu, bet līdz ar to arī pašai grūti tikt tajās iekšā ;)
14.oktobris.

Dzintars ievērojis, ka virtuvē, tikko viņš rāpjas uz virtuves galda, tiek steigšus naži nolikti tālāk. Tad nu tagad viņš pats, tikko ticis pie galda, uzreiz grābj nažus un stumj prom cik tālu vien var. Tomēr, ja sagrib maizīti, tad ķeksē nazi atkal atpakaļ rokā un dod mammai - jo maizīti taču jāgriež ar nazi.

Dzintaram uznākusi lielās tīrīšanas diena. Kaut kur atradis, manuprāt, pazudušu lupatu, ņemas slaucīt atvilkni, galdu, gultu.. Tad izdomā, ka ērtāk slaucīt ar palagu (mamma neļauj:(). Pēc kāda laiciņa jau berž atvilkni ar nez kur atrastu iepirkuma čeku ..:)
19.oktobris.
Dzintars sēž mammas klēpī un ēd prjaņiku. Drupačas sabirst mammai klēpī, tāpēc Dzintars tās veikli noslauka ar roku zemē. :)
21.oktobris.
Ejam staigāt ārā, es stumju ratus, Dzintars iet kājām blakus.
Nezin kāpēc viņš izdomā, ka no ratiem jāizņem lietuspārvalciņš, uz kura ir sabērti kastaņi, un tad tas viss jānes rokās. Nelīdz nekāda pierunāšana. Lietuspārvalks ar kastaņiem ir jānes rokās. Tā nu mēs spokojāmies citu acu priekšā, līdz kastaņi pabirst. Dzintars to tā nepamet. Piestāj, rūpīgi salasa kastaņus, tāpat saliek visus uz pārvalciņa un turpina nest rokās ;D.
 
[1g.6mēn. - 1g.7mēn.]
 
28.novembris.
Skatāmies grāmatiņu. Prasu parādīt zābakus. Dzintars parāda bildē un .. skrien prom uz koridori! Pēc brīža nāk atpakaļ, lepni turot rokās zābaciņus. Tāpat uz jautājumu "kur lācis?" tiek skriets uz otru istabu un no turienes atnests lācis. Pēc tam skatās gan uz attiecīgo bildi, gan atnesto lāci. Vajag taču salīdzināt bildi ar oriģinālu!
11.decembris.
Kompleksā pote. Daļu špricē rokā, otru daļu iepilina mutē. Paredzēts, ka iepotē, bērns bļauj, un kad mute vaļā - iepilina. Sākumā tā arī dara - iešpricē rokā. Bet Dzintars ne čiku, ne grabu, it kā vispār nekas nebūtu noticis. Par bļaušanu nerunājot. Mutīte cieši sakniebta, kaut ar knaiblēm plēs vaļā. Tad nu daktere dabūja nomocīties, kamēr "vieglāko" daļu varēja izpildīt, resp., iepilināt mutītē.;)
 
[1g.7mēn. - 1g.8mēn.]
 
9.janvāris.
Dzintaram patīk aizgrauzt tieši neiesāktas barankas. Kad aizgrauztā baranka stāv vienā istabas malā un jaunai barankai otrā istabas malā uz galda netiek klāt, viņš rāda uz mutīti un izmisīgi aizkustinoši smalkā balstiņā saka "aū..." (resp. "nabaga bērniņam nav ko ēst:(")
 
[1g.8mēn. - 1g.9mēn.]
 
22.janvāris.
Dzintars ticis pie maza maisiņa ar daudzām dažādām gumijām (apaļajām), spēlējas ar tām; es nepievēršu uzmanību, kā tieši spēlējas. Pēc kāda laika lieku visas savākt un salikt maisiņā. Puika tā arī dara, tikai pēdējo neieliek maisiņā, bet dodas ar to pie skapja durtiņām, ap kuru rokturiem mums jau pasen aplikta gumija, lai puika durvis netaisītu vaļā. Un tikai tad es ieraugu, ka ap šiem rokturiem nu jau puika aplicis savas 20 gumijas - viss notīts vienās gumijās. :DDD Kā puika rūpējas, lai pats netiktu skapī iekšā ;)))
8.februāris.
Dzintars zina, ka gultā turēt rokās un grauzt barankas nedrīkst. Tad nu viņš izdomājis viltību - baranku noliek uz gultas apmales (tā taču nav gulta!), pats noguļas gultā uz vēdera un grauž baranku, kožot to ar muti, rokas neizmantojot - tās ir gar sāniem. Un lai tik mamma pamēģina piesieties! ;)
13.februāris.
Tikko kā esam apguvuši vārdu "kakls", kas nu tiek rādīts bildē, sev un mammai.
Skatāmies grāmatiņu, tur attēlā redzams katls, kuru Dzintars vēl nepazīst. Viņš rāda uz to, tā prasot, kā sauc. Saku "katls". Puika uzreiz priecīgi rāda sev uz kaklu. Turpmākajās minūtēs varēju cik vien skaidri un izteiksmīgi izrunāt vārdus "katls" un "kakls", skaidrojot, ka viens ir ar "t", otrs, ar "k", bet tikko tiek parādīts/nosaukts katls, Dzintars uzreiz rāda uz kaklu un viss, neko nevar padarīt.
Vīrs saka, nav ko mācīt tagad katlu. Labi, nolemju to vairs vārdā nesaukt.
Nākamajā dienā Dzintars atkal grāmatā rāda katlu. Es izliekos, ka neko neredzu, neko nedzirdu. Tad Dzintars pats parāda sev uz kaklu. Uz katla bildi un tad uz kaklu. Un kā viņam iestāstīt, ka tas nav viens un tas pats!?!?
15.februāris.
Ticis pie "padsmit" pagarām skrūvēm un visu dienu ar tām aktīvi darbojas -

sabāž gan mazajai, gan lielajai gultiņai visos pieejamajos gultasdēļu caurumos;

saliek visos spēļu kubiņos, kuros katrā kāreiz ir pa caurumiņam;

sabāž atvilkņu caurumiņos (vietā, kur bijis rokturis un noskrūvēts);

ar skrūvi "skrūvē" vietās, kur nevar iebāzt, bet ir kaut kas tamlīdzīgs (cita skrūve jau ieskrūvēta);

ik pa laikam atkal kārtīgi saliek skrūves atpakaļ trauciņā, no kura tās izņemtas.
Smieklīgi izskatās, kad no visiem caurumiem ārā rēgojas skrūves :-)))
 
[1g.9mēn. - 1g.10mēn.]
 
Februāris/marts.

Uz īsu brīdi izeju virtuvē, pa to laiku ierodas mājās Atis. Puika pa tam viens pats istabā (pie datora). Nāku no virtuves un Atis man jautā - kas noticis datoram. Es neko nezinu. Bet datoram ekrāns melns, lai arī visas lampiņas mirgo un izskatās, ka ar datoru visam būtu jābūt kārtībā. Neko prātīgu izdomāt nevaram, gandrīz vienīgā palikusī cerība ir pārlādēt datoru un tad skatīties, kas būs ar ekrānu. Vispār jau Dzintaram patīk regulēt visādus ekrāna parametrus, tāpēc nospiežu to podziņu uz ekrāna, kas ļauj izvēlēties ekrāna regulējamo parametru. Konkrētais "aktuālais" parametrs ir uzstādīts tieši tā, kā tam jābūt, līdz ar to secinu, ka Dzintars tur neko nav mainījis. Tomēr pēdējā brīdī pirms datora pārlaišanas ienāk prātā nospiest arī to podziņu uz ekrāna, kas regulē tikai ekrāna kontrastu. Kā izrādās, šis parametrs ir uzstādīts sekojoši:
contrast=0%
:DDD. Līdz ar to arī ekrāns bija melns. Cik vienkārši izrādās tādam knēvelim apvest ap stūri it kā datorspeciālistus vecākus!

Jau kuro mēnesi ar izbrīnu sekoju un katrreiz pārliecinos par to, ka Dzintars perfekti zin, kuras ir ieejas durvis mājās. Jāsaka, mūsu mājām ir 6 "podjezdi" un mūsu ieejas durvis ir 3. no vienas puses un 4. - no otras puses rēķinot. Jāsaka, dzīvojot te vairākus gadus, pirms piedzima Dzintars, es pati allažiņ tiku skaitījusi, kuras durvis tad ir īstās. Ar Dzintaru sanāca staigāt mājās biežāk, tad nu pamazām ievēroju, ka pie mūsu durvīm ir mazāks krūmiņš, nekā pie citām. Bet nu attiecībā uz Dzintaru būtu jāsaka - ne viņš prot tik daudz skaitīt, ne viņš varētu būt ievērojis krūmiņu, kas visi priekš viņa ir gana lieli, lai kļūtu par atskaites punktu. Turklāt ievēroju, ka viņš nemaz nepēta apkārtni - uzmet acis durvīm un uzreiz skaidrs - ir riktīgās vai nav. Apbrīnojami! Esmu vedusi viņu speciāli gan no vienas puses mājai, gan no otras, gan no priekšas, gan vilinājusi prom ar kaķiem un suņiem. Viss velti. Dzintars uzmet acis tuvākajām durvīm, tūlīt noorientējas un dodas īsto durvju virzienā, piestāj pie tām un izteiksmīgi rāda, ka jāiet pa tām iekšā. Tagad, kad prot jau kaut cik runāt, pie savām durvīm viņš arī paziņo, ka tās ir mājas, sakot vārdu "bajs" ("mājas"). Nu kā viņš tās tik labi pazīst, nesaprotu.
 
[1g.10mēn. - 1g.11mēn.]
 
Marts/aprīlis.

Reiz, lēkājot pa gultu, Dzintars izkliedz savas dzīves lielākās vērtības - "bebi, mamma, ņaņņa, pū-tē" (māsiņa, mamma, tētis un pulkstens;)). Vēl nebūtu lieki pieminēt "acs" un "vak" (vāks, vāciņš) - tad būtu Dzintara dzīves pamatvērtību pilns komplekts - visbiežāk pieminētie vārdi un objekti, kam pievērš vislielāko uzmanību un interesi.
 
[1g.11mēn. - 1g.12mēn.]
 
24.aprīlis.
Kad es baroju (pupoju) Dzintara māsiņu, tad apsēžos un aplieku sev apkārt lielo pakaviņu, uz kura pēcāk uzlieku meitiņu. Tad nu šodien Dzintars iesēžas gultā, apliek sev apkārt pakaviņu un stiepj man pretim rociņas, gaidot, ka padošu viņam māsiņu;). Tā kā mamma nesaprot (nepadod), tad seko izmisīgs paskaidrojums - "bebi ņamm ņamm"! ;-)