Dzīves 224.diena, 31.decembris, otrdiena
Vecā gada pēdējā diena, sākās netradicionāli.
No rīta izlemju doties uz bāzi, varbūt vēl būs vaļā, jānopērk pamperi, citādi jauno gadu būs jāsagaida pliku dibenu.
Puikas istabā iedzēšu gaismu - un še tev, gaisma nodziest, vēl vairāk, tiek izsisti korķi visā dzīvoklī. Labs dienas iesākums.
Atis izlemj izmantot situāciju un salabot kontaktus, lai gaisma neraustītos.
Ārā -10 grādi, sniega kaudzes, vējš, pat putenis, laiks nav pateicīgs pastaigām, tomēr izlemju līdz bāzei "aizriteņot". Tā nu mēs ar Dzintaru dodamies ārā, Atis paliek labot elektrības kontaktus.
Ārā tiešām ir nelaiks, stumjamies ar ratiem pa sniegotajām ietvēm(?), un galā izrādās, ka bāzē, lai arī tā ir vaļā, bērnu preču sadaļas visas ciet. Nu neko, stumjamies atpakaļ.
Mājās līdz ar Ata ķeršanos pie darbiem, arī man uznāk kārtībā savešanas garastāvoklis. Uz grīdas esošo sētiņu pārtaisu tā, lai tā ietvertu lielāku teritoriju, ietu līdz pat logam, novācot visu, kas tam traucē. Sanāk riktīgi kārtošanas darbi, tāds darbīgs, pat pacilāts noskaņojums.
Puika uz grīdas, savukārt, iemanījies celt paklājiņu - ja jau var to izdarīt, kāpēc nedarīt;)
Pats lielākais mans prieks, ka šajā dienā puika iemācījies kārtīgi, ka skan, sist plaukstiņas pats.
Tuvojas gadu mija. Puika vislaik grib pa rokām. Eglītē iededzam visas 10 svecītes, citu gaismu nededzam. Jauka noskaņa. Sagaidam pusnakti, ejam pie loga skatīties vietējos salūtus. Puika ar interesi skatās uz tām gaismiņām, kas tur parādās un pazūd. Mums vēl pēc vecām tradīcijām Jaungadā, pusnaktī, ir arī dāvaniņu meklēšana zem eglītes. Dzintariņam tas ir pirmais Jaungads. Tomēr jaunās dāvaniņas viņu īpaši neinteresē :(.
Puika visu laiku ir ar mums, arī tad, kad ēdam svētku maltīti, - ja jau svētki, tad svētki visiem. Tas gan atspēlējas ar to, ka puika vairs pēc tam negrib gultiņā palikt viens, grib visu laiku ar mums, arī tad, kad man jau nāk miegs, un gribu gulēt.
Lai nu kā, svētku noskaņa bija. Varbūt arī Dzintariņam būs kas aizķēries atmiņā no eglītes ar svecītēm, salūta?
