Dzīves 152.diena, 20.oktobris, svētdiena

Vēl nav diena, ir nakts. Eju barot bērnu. Atis saka, ārā esot sniegs. Nu man miegs nāk un bērns jābaro, kur nu tādu sīkumu par kādu sniega kripatu atcerēšos. Pēc barošanas fiksi gultiņā un čučēt. Bet Atis pārjautā - sniegu redzēji? Ehh, nu patīk jau man tas sniegs, miegs gan nāk, bet nu apskatīšos to sniega kripatu. Aizeju pie loga, un ko redzu??? SNIEGS!!!!!! Tiešām! Daudz daudz sniega!!!!!!! Nākas ņemt fotoaparātu un bildēt, lai no rīta ticētu, ka naktī nemurgoju :).

Pienāk diena un sniegs ir joprojām :)

Grūti pateikt, cik šī diena īpaša pašam Dzintariņam, bet man tā noteikti ir īpaša - pirmais kārtīgais sniegs, turklāt vēl kamēr kokos lapas nav nobirušas! Tās pamazām birst virsū uz sniega..

Kad Atis izgulējies, jau pāri pusdienai, dodamies visi trīs pastaigā iepētīt dabas jaukumus.

Pirmoreiz sanāk doties pastaigā ar ratiem pa sniegu. Ratu riteņi ļoti labprāt veļ lielus sniegavīrus. Labi, ka tie jāstumj Atim, nevis man! Aizdodamies uz Dzegužkalnu. Tur puiku izņemu no ratiem un rādu, cik interesanta ir lapu noklātā sniegotā zeme! Tagad puikam būs radies priekšstats, ka lapas uz sniega ir gaužām parasta parādība, kā lai iestāsta viņam vēlāk, ka tas bijis kaut kas īpašs!

Izstaigājamies un izfotografējamies līdz tumsiņai.

Mājās uz priekiem izlemju skatīties filmu - tik sen vakarā televizors nav ticis slēgts iekšā! Tad nu skatos filmu, puika tai laikā ņemas man pa rokām, galu galā viņš daudz neprotestēja un filmu tiešām izdevās noskatīties. Tā nu arī diena pagāja.