Dzīves 354.diena, 11.maijs, svētdiena
Tā kā no rīta paredzēts agri celties, tad naktī ap 4:00, kad puisis bieži barots un nemaz negrib migt, raud, eju uz viņa istabu un guļam abi divi kopā lielajā gultā. Dzintaram laime pilnībā - sēžas, ceļas kājās, spēlējas gar gultas redelēm (viņa gultiņa ir blakus lielajai gultai), bet es tik lieku viņu atkal un atkal guļus. Tā mēs ilgi ņēmāmies, galu galā abi [bez raudāšanām] aizmigām un 8:00 jau cēlāmies.
9:20 bija buss uz centru, 10:17 vilciens uz Inčukalnu, kur bijām pirms 11:00. Tālāk devāmies kājām un ar ratiem. Pastaigas kilometrāža bija smieklīgi maza - no Inčukalna līdz Sēnītei apm. 7km. Taču toties vietas, kur bijām un pastaigas ilgums (~9,5h svaigā gaisā, neskaitot transportus) gan bija īpašs.
Pastaiga sākās, ejot cauri Inčukalnam. Puika, vilcienā aizmidzis, sākumā ratos gulēja arī ārā. Mani sajūsmināja koki - šogad palaimējās redzēt vairākus kokus lapu plaukšanas stadijā - kastaņi mazām lapiņām, lapegle mazām zaļām skujiņām - nu ļoti burvīgi skati! Ziedoši pūpoli ar daudziem tauriņiem vienuviet. Inčupīte ar interesantu ūdenskritumu. Pie upītes atmodās arī Dzintars.
Vēlāk ceļš veda cauri skaistam egļu mežam pie ūdenskrātuves(?). Uz šī ceļa palaidu Dzintaru, lai skrien basām. Viņš neizrādīja pienācīgu sajūsmu, tāpēc drīz apāvu kājas. Pastaigājām visi trīs gar ūdeni. Turpat arī pabaroju Dzintaru (~13:00). Skaistas vietas, skaisti skati (skat. attēlu) :).
Tālāk devāmies Gaujas virzienā. Kādu laiku staigājis kājām, spārdījis bumbu, kādu laiku braucis ratos, Dzintars atkal iemiga. Lai tiktu līdz Gaujai, nācās iet pāri Gaujas atzariem - brikšņainiem ūdeņiem. Tālāk gar Gauju ceļš nebij labāks. Tūristu taciņa, kur nu vēl braucējiem ar ratiem, te nebija izveidota;). Kādu laiku gājuši, atdūrāmies pret Gaujas atzaru, kuru vajadzēja šķērsot, lai varētu turpināt ceļu. Bet tas atzars bija pāris metrus plats un pāris metrus dziļš... Un tam pāri tikai viens baļķis.. Likās pārāk riskanti, tāpēc gājām atpakaļvirzienā gar atzaru, meklējot labāku pārejas vietu. Te to atradām (sk. attēlu). Vispirms Atis pārnesa visu mantu maisu, tad nesa ratus un es ar Dzintaru rokās devos nopakaļus. Veiksmīgi tikām otrā pusē, bet ceļš tur nepavisam ne normāli izbraucams. Vienojāmies, ka Atis stumj ratus, es eju ar Dzintaru. Lielus ceļa posmus Dzintars gāja pats kājām, citviet viņu pārvietoju, paceļot un noliekot gabaliņu tālāk (un tā vairākkārt), citur nesu rokās. Tā nu mēs kūlāmies. Ātri tas nebija, bet interesanti;). Uz viena akmens mēs ar Dzintaru arī nofotografējāmies. Redzējām dažādkrāsu vizbulītes un citas puķītes. Turpat Gaujmalā arī ieturējām maltīti (~16:00). Ceļošana gar Gauju beidzās līdz ar Patiltes alu, pie kuras tikko uzbūvēts smuks koka tiltiņš.
Tālāk devāmies pa ceļu, kas sākumā mazu posmu bij asfaltēts. Pa to Dzintaru palaidām paiet kājām, bet viņu "vilka" tikai uz netālu stāvošo mašīnu;). Tad nu likām ratos. Kad bijām tikuši līdz nākamjai alai - Inčukalna Velnalai - Dzintars bija jau aizmidzis. Pie alas bija stāva klints ar trepītēm. Trepītes tādas, ka pa tām pabailīgi kāpt arī vienam pašam. Taču augšā gaidīja labs meža ceļš, tāpēc nolēmām augšup doties ar visiem ratiem un bērnu. Vispirms uzkāpu es ar bērnu rokās (Dzintars pat nepamodās), tad kāpa Atis ar ratiem. Veiksmīgi uzkāpām, neviens no mums nenokrita;).
Un tālāk jau labs ceļš līdz pat Sēnītei un no turienes ar autobusu līdz Rīgai.
Mājās bijām pēc 23:00 vakarā. Sajūtas fantastiskas!!! Kā man patika! Izbaudījām pavasari un atmiņas par vecajiem labajiem laikiem, kad droši varējām staigāt pa visādiem brikšņiem un neceļiem. Kā izrādās, visu var arī ar ratiem, vajag tikai gribēt! ;)
