Dzīves 318.diena, 4.aprīlis, piektdiena
Šo dienu varētu nosaukt par tādu kā pagrieziena punktu, sākumu kaut kam savādākam pierastajā ikdienā.
Nakts vēl bija kā parasti, baroju vienu reizi nakts vidū, pēc ēšanas gulēt noliku relatīvi viegli.
Esmu pieradusi katru ēdienreizi, kas nav pups, svērt, cik ir apēsts. Šodien puika kviešu putru ar žāvētu plūmju un banānu biezeni ēd labi, nolemju nesvērt. Šai dienā tas tiešām izdodas.
Ārā smuka saulīte, zilas debesis, silts. Nolemju iet pastaigā uz mežu, kur ļaut puikam pastaigāt pašam. Ļoti jau gribas, lai viņš dabūtu pastaigāt arī dabiskākā vidē, ne tikai pa māju. Turklāt turpmākās dienas sola sniega vētru, tad nu nekāda staigāšana droši vien nesanāks.
12:30 izejam no mājas un dodamies uz mežu. Tuvojoties vietai, kur paredzēts puiku "izlaist laukā", šis ņem un aizmieg! Še tev nu bija!
Tomēr es esmu stingri nolēmusi šodien puiku "pastaidzināt". Kopš dzimšanas puika nekad nav ilgi gulējis stāvošos ratos, drīz atmostas. Vēl pavisam nesen gribēju mazliet atpūsties meža vidū, bet kolīdz biju iekārtojusies, tā puika jau bija augšā. Tad nu šodien nolemju izmantot šo faktu, lai, puisi speciāli nemodinot, tomēr liktu viņam drīz atmosties.
Nolieku ratus, pati nosēžos uz zemes līdzās. Līdzi paņemts jaunākais "Mans Mazais" numurs, ķeros pie tā lasīšanas. Lasu lasu lasu lasu .... Jau sāk apnikt, puika kā nemostas, tā nemostas.
Nu jau žurnāls teju vai izlasīts. Palicis viens raksts, ko gribētu lasīt, bet jūtos nogurusi tik daudz lasot, nolemju vairs nelasīt. Puisis joprojām guļ.
Arī es noliekos slīpi un pasnauduļoju. Puisis joprojām guļ.
Saulīte jau aizlīdusi aiz mākoņiem, nav vairs arī tik silts. Varbūt doties mājup? Bet tik ilgi gaidīts! Un vēl solītā sniega vētra turpmākās dienās... Nolemju nepadoties un turpināt gaidīt, kad puisis pamodīsies.
Ja reiz stāvēšana uz vietas nepamodina, nolemju pabraukāt ar ratiem apkārt, turklāt tā, lai pakrata, varbūt tas palīdzēs. Atceros, ka blakus ir smilšaina kalna nogāze. No vienas citas smilšainas kalna nogāzes es jau esmu braukusi lejā ar ratiem un bija baigi forši! Tad nu braucu uz tepat esošo nogāzi, īpaši nerūpējoties par ratu līganu kustību. Vairākas reizes pa nogāzi nobraucu lejā. Sajūtas fantastiskas! Smiltis bremzē ratus, lai tie neaizskrietu man pa priekšu, bet virzība lejup liek tomēr ratiem viegli tikt uz priekšu - pietiek uzspiesties virsū. Nu ļoti patika tāda braukšana! Rati gan dabū pakratīties, līdzena tāda braukšana nav, bet to es šobrīd arī nemaz nekāroju. Tomēr puisis guļ, nepamostas.
Aizdodos atpakaļ uz iepriekšējo vietu, mazliet jau bezcerīgi gaidot, kad nu puisis tomēr pamodīsies. Drusku tā kā kustinu ratus... Paliek taču jau vēss, ilgi gaidīt vairs negribas..
Beidzot! Beidzot kāda kustība, kāda acs veras vaļā.. Neļauju netraucēti atmosties kārtīgi, baidos, ja neko nedarīšu, aizmigs atkal. Tāpēc tūlīt pat dodos pie puiša un priecīgi saucu - "malacis, izgulējies" utml.
Pirms vēl puisis sāk kaut ko saprast, kājās jau tiek vilkti adītie zābaciņi, ar kuriem paredzēta staigāšana. Šī ir pirmā reize, kad puisis nestaigās vienās zeķēs, bet šajos zābaciņos.
Kad puisis saģērbts, lieku to zemē. Sākumā apmulsis sēž. Tad nu es visādi cenšos pierunāt staigāt. Ceļas un staigā tā negribīgi (nav jau īsti atmodies, bet mammai gaidīt vairs negribas ;P). Visbeidzot aizlienu aiz maza uzkalniņa, tā, lai puisis redz, kur esmu aizlīdusi. Tas puisim liekas smieklīgi, un viņš dodas taisnā līnijā pie manis. Ceļš gan pilns ar grubuļiem, "kalniņiem" un "ielejām", sausiem zāles stiebriem un smilgām. Puisis tomēr kaut klupdams un krizdams pie manis atnāk. Es atkal skrienu citur. Tā mēs kādu brīdi izklaidējamies. Vienubrīd paņemu Dzintaru rokās un kopā griežamies riņķī. Dzintars priecīgi spiedz. Taču man noreibst galva un mēs abi nogāžamies zemē. Nu bet bez sliktām sekām:). Vēl drusku pastaigājam un tad dodamies mājup. Mājās esam 16:15 - tātad ārā esam bijuši gandrīz 4 stundas!
Šī pastaiga nesusi vērtīgu atziņu, ka puika nu var gulēt arī stāvošos ratos, to es turpmāk ne reizi vien izmantoju, lai skaistā laikā ilgi varētu dzīvoties pa āru un nepārgurtu visu laiku staigājot.
Mājās devu kolrābju-kāpostu-kartupeļu sautējumu. Pirmo reizi puika ēda gabaliņus ar rokām, biezeņa veidā ēst negribēja.
Jau labu laiku mocījāmies ar dīvainiem izsitumiem uz vēdera. It kā jau skaidrs, ka alerģiski, tomēr savādāki nekā citi, šķiet, ne uz kādām pārtikas maiņām "nereaģē". Šodien pēkšņi nāk apskaidrība - visu laiku izsitumi ir koši uz vēdera, bet uz kājām te ir, te nav. Tai pat laikā krekliņi, kas tiek vilkti, un viens rāpulītis ir vienreiz vai divreiz mazgāti ar bērnu veļas pulveri. Un cits rāpulītis ar veļas pulveri nav mazgāts. Tad nu varbūt tie izsitumi ir dēļ veļas pulvera??? Tad nu no šīs dienas mēģinu iztikt tikai ar tām drēbītēm, kas ne reizi nav mazgātas ar veļas pulveri, varbūt te visa problēma?
Re, viena diena, un veseli divi ļoti vērtīgi atklājumi!
