Dzīves 291.diena, 8.marts, sestdiena

Diena sākās saulaini. Tā vien prasījās aiziet kaut kur pastaigāt. Pastaigas maršrutu kā vienmēr domāja Atis, es pat nejautāju, lai interesantāk.

No rīta izgulējāmies, paēdām, un tad ap pusvieniem devāmies ceļā.

Ceļš starp mazdārziņu paliekām veda uz Bolderājas pusi, gar dzelzceļa sliedēm. Saulīte mirdzēt mirdzēja, puika ratiņos gulēja. Jāsaka - par laimi, jo viņam jau saule šķiet ienaidnieks numur 1, uz kura pusi pat paraudzīties nav pieklājīgi. Ja saule spīd pretim sēdošam Dzintaram, viņš galvu noliec līdz pašām kājām, lai tik ne stariņš uz sejas nenokļūtu. Nu bet tagad viņš gulēja.

Nokļuvām līdz Hapaka grāvim. Tur smilgas saules apmirdzētas pie ledus un sniega klāta ūdens izskatījās vienkārši pasakaini burvīgas! Man jau tāpat patīk zeltainās smilgas, bet uz balti (sniega) - zila (debesis) fona tās ir nepārspējamas savā skaistumā. Noteikti vēlāk ielikšu savās lapās arī kādu foto no šīs dienas.

Pārgājuši Hapaka grāvim, turpinājām iet gar sliedēm un smilgām līdz pat mežam. Neilgi pirms meža Dzintars atmodās. Mēģināju viņam parādīt smilgas, bet viņš tik grieza galvu prom. Nu kā lai viņam iestāsta, ka ir jāskatās manas plaukstas virzienā!? Nu nekas, dzīve gara, gan pagūsim.

Iegājām mežā cerot uz smukām taciņām, bet tur taciņas bija knapi manāmas ar pāris pēdu nospiedumiem. Par spīti tam, ka saulīte smuki spīdēja ne pirmo dienu, mežs vēl bija klāts gurkstošiem sniegiem. Atim nācās kārtīgi piepūlēties, lai ratus dabūtu uz priekšu. Mēs jau teju bijām izlēmuši, ka viens stums ratus, otrs nesīs bērnu rokās, kad jau izgājām uz iebraukta ceļa un ratu stumšana kļuva vieglāka.

Drīz mēs jau bijām uz liela braucama ceļa, pa kuru ejot apdomājām, vai tuvumā nevarētu būt kāds zīdaiņu saulesbriļļu veikaliņš, jo Dzintars ratos bija sēžus un tieši pretim mirdzēja saule. Vai tiešām tādas saulesbrilles vēl nav izdomātas? Nu bet vajadzētu, ļoti! Mēs tūlīt pat nopirktu, tikai nevienu nemanīja tirgojam :(.

Nonācām pie lielā Bolderājas dīķa, kas, kā bij redzams, bija kārtīgi uzsalis. Sākumā uz ledus devāmies ļoti bailīgi, bet tad samanījām tur ne vien iemītas kārtīgas gājēju taciņas, bet arī dažādu braucamo atstātas sliedes. Tālumā vienu mašīnu pat joprojām varēja redzēt uz ledus. Tad nu nolēmām izmantot izdevību un šķērsot lielo dīķi.

Dīķa vidū mūs pārsteidza dīvaini trokšņi, it kā šautu, it kā kaut ko mestu uz ledus (vienubrīd domāju, ka esmu nometusi fotoaparātu, tikai troksnis tam bija pārāk spēcīgs). Tad attapām - ledus plaisāja, turklāt kā ieplīsa vienā malā, tā krakšķēja pāri visam ledum līdz otrai malai, līdz plaisa bija visā garumā. Nekad nebija gadījies tādu troksni dzirdēt!

Varētu domāt, ka, ja jau ledus plaisā, tad bijām ļoti nedrošā vietā. Tomēr tā nebija. Vietumis ledus plaisas bija tik skaidri redzamas dziļumā, ka bija skaidrs, ka ledus ir vismaz pusmetru biezs. Nekur arī nemanīja klaju ūdeni, viscaur bija tikai ledus, kas vietumis saplaisājis.

Tais dažās vietās, kur ledus bija ļoti dzidrs caurskatāms, varēja diezgan dziļi redzēt visādus ledus rakstus. Pasakaini! Nekad nebiju neko tādu redzējusi. Man par brīnumu, kaut ko no tā visa spēja uztvert pat parastais fotoaparāts.

Pastaiga bija izvērtusies interesantāka nekā bija domāts.

Tālāk aiz dīķa devāmies pa ceļu līdz pat Buļļupei. Upe pārsteidza ar milzīgo skaitu ļaužu, kas uz tās atradās. Vairums gan bļitkotāji, bet ne tikai. Redzējām pa upi braukājam arī pāris mašīnas.

Tas mūs iedrošināja, ka laikam taču ledus ir biezs, ja reiz pat mašīnas droši braukā.

Uzgājām uz ledus. Pirmoreiz tuvplānā redzēju bļitkotāju izurbtos āliņģus. Visi āliņģi, kas bija pamesti, bija aizsaluši. Klaju ūdeni nekur nemanīja.

Redzot tik daudz cilvēku, mašīnas un manot, ka ledus ir nesatricināms, nolēmām doties pa Buļļupi uz priekšu, - kad vēl citreiz būs tāda izdevība! No upes izkāpām jau otrā pusē - Daugavgrīvā.

Visu pastaigu puika priecīgi vēroja apkārtni un ne reizi neprasīja ēst vai kā citādi neizrādīja, ka būtu ar ko neapmierināts.

Pēc pastaigas un mājupbrauciena autobusā mēs vēl iepirkāmies lielveikalā. Es jau baiļojos, ka tūlīt tūlīt Dzintars sāks pieprasīt savu tiesu, bet nē, sēdēja mierīgi ratos.

Nonācām mājās ap 18:10, ķēros pie puikas barošanas (pupošanas) - viņš nebija ēdis teju vai 6 stundas! Tomēr laikam jau saule kaut kādā veidā remdē izsalkumu, ja jau Dzintaram pret to nebija nekas pretim. Nebija jau domāts, ka tik ilgi nostaigāsim, ka pastaiga izvērtīsies tik negaidītā virzienā.

Pabaroju puiku un jau bij klāt mans tētis, kas veda Dzintaram ēdamkrēsliņa sagatavi. Turpat koridorī viņš ķērās pie galdiņkrēsliņa sastiprināšanas. Dzintars nosēdās uz grīdas un uzmanīgi vēroja mana tēta darbu.

Kā galdiņš bij salikts, tūlīt to arī iemēģinājām putras ēšanai. Tā tiešām bija daudz vieglāk pabarot!

Tā diena arī pagāja - ar jauku saulainu pastaigu un jaunu krēsliņu Dzintaram.