DZIEDAVA.lv

Dabas vērojumi: stāstījumi un foto Latvijas Daba: foto un apraksti Latvijas Daba: foto un apraksti Ceļojumu apraksti un foto Pārdomas jeb situāciju analīze Mūzika manā dzīvē Domas bez apdomas CV, biogrāfija, bildes Paldies jums visiem!:) Citāti no grāmatām Manu bērnu dienasgrāmatas Suņu kolekcijas Dziedava.lv

Par mani

Biogrāfija


(pēdējās korekcijas 13.01.2008.)
Kā jau katram cilvēkam, kurš dzīvo, dzīve sadalās vairākos periodos, kas, būdami it kā neatkarīgi, dziļākajā būtībā no personības psiholoģijas viedokļa nomaina cits citu tomēr ļoti pakāpeniski un nemanāmi - mazulībabērnudārzspamatskolavidusskolaaugstskoladarbsģimenebērni...
 
Taču kaut kas bija PAŠĀ SĀKUMĀ. Kas ar mani noticis Pirms piedzimšanas šajā saulē, šajā veidolā - nudien neatceros. Es neatceros pat to, kā ierados Šajā saulē ... Esot piedzimusi ačgārni un ar satinušos nabas saiti ap kaklu. Un pat bļaut neesot gribējusi. Tad arī nācās iepazīties ar dzīves skarbo īstenību - mani esot iepļaukājuši, līdz beidzot pratos un ieraudājos, ko no manis arī laipni gaidīja. :-)

Mazulība

Atceros - mamma, tētis pašaurā Rīgas centra komunālā dzīvoklītī, vecāmamma un vecaistēvs Ludzas raj. "Berezovkā"; Rīgā arī Macīte (Macīte ir manis izdomāts tēta mammas vārds - saīsinājums no "vecāmamma").
No ļoti agrajiem iespaidiem daudz nekas nav palicis prātā. Vienīgi LAUKI Berezovkā.
Šī vieta manās atmiņās vienmēr ir kaut kas īpašs. Tur es vasarās "ganījos" pa pļavām, priecājos par siena kaudzēm, peldējos upītē apzināti vai - kā reiz gadījās - uz laipiņas sēžot, kājas šūpodama atmuguriski (pret savu gribu) ievēlos upē; bēgu no īsta auniņa, kurš panāca, ka ilgu laiku nekustīgi gulēju pļavā starp auna kājām un tad metos bēgt pāri žogam (man izdevās!). Un vēl tur bija tāds mīļš auniņš ar melnu purniņu, kuram garšoja pat ērkšogas. Cik es biju sašutusi, ka tieši šo auniņu nokāva pirmo - un piedāvāja kotletēs.. - nu nē ... Vecāmamma un es
Un vēl tur bija šūpoles. Un es šūpojos augstu augstu, cik nu šūpoles atļāva - ar kājām biju virs šķūnīša jumta. Šūpoles bija augstas, un dažreiz citi baidījās, ka tik augstu šūpojas, bet man tā patīk šūpoties... Gadījās arī, ka nokritu, bet laikam biju mācīta, ka nevajag uzreiz celties kājās, jo var dabūt vēl pa galvu. Es piecēlos izdevīgā brīdī un tiku sveikā cauri tikai ar izbīli. Un laikam jau ar kaut kādiem nobrāzumiem. Par tiem es nekad īpaši neesmu uztraukusies un to ir bijis pietiekoši daudz. Vienmēr man paticis arī visur kur rāpties un ložņāt pa nezināmām vietām.
Atceros, ka reiz situ vecaimātei (mammas mātei) - nu pa jokam situ, spēlējos. Bet man mamma saka - nedrīkst sist. Arī pa jokam nedrīkst, sāp. Nezinkāpēc šis "notikums" spilgti palicis manās atmiņās..
Mammas vecāki - vecāmāte un vectēvs man bija ļoti mīļi. Varbūt tāpēc, ka pie viņiem Berezovkā vienmēr bija tik labi. Un mājai bija tāda ļoti īpaša smarža. Katru reizi, kad devos uz laukiem, es gaidīju šo smaržu. Un, kad sajutu to, jutos tik saviļņota. Kā ierodoties sapnī. Vecāmāte nomira, kad man bija 5 gadiņi ...

Bērnudārzs

2008.g. 103.bd
Man bija visforšākais bērnudārzs Latvijā!!! Varbūt kāds zina - bija tāds Juglā - 103.bērnudārzs. Pie paša Juglas ezera. Tagad tur tikai drupas palikušas (sk. att. 2008.g.) ..
Atceros, ka tur man ļoti patika. Mēs tur barojām vāverīti ar ciedru riekstiem, jo tur auga ciedru priede. Atceros, ka tur darīt darbu bija goda lieta - kad vajadzēja grābt koku lapas pagalmā, bija pat tā, ka atļāva to darīt tikai tam, kas vislabāk uzvedās. No tiem laikiem manī ir palikusi sajūta, ka grābt koku lapas ir kaut kas baigi foršs..
Vēl es nedaudz esmu pabijusi Rīgas 94.bērnudārzā, bet no tā gan nekas īpašs prātā nav palicis..

Pamatskola

Par savu varu saukt Rīgas 7.vidusskolu (tagad N.Draudziņas ģimnāzija). Pamatskolas laikā aizrāvos ar dažādiem konkursiem, kurus organizēja avīze "Pionieris". Man patika domāt, meklēt atbildes un, protams, patika gaidīt rezultātus.. Noturīgākais konkurss, kurā piedalījos kopš 4.klases līdz pat 9.klasei, bija Profesora Cipariņa klubs.
Bez konkursiem biju iesaistījusies dažādos pulciņos, lai izmēģinātu savas spējas dažādās jomās. Esmu nodarbojusies ar mākslas vingrošanu, dejojusi tautas deju ansamblī "Sokol", kā arī apmeklējusi šaha, batikošanas, keramikas, peldēšanas un foto pulciņu, dejojusi arī modernās dejas. Šaha pulciņa nodarbības laikā man pat bija gods spēlēt simultānspēlē ar Mihailu Tālu, un es pat nezaudēju pirmajos 10 gājienos;). Ļoti īsu brīdi esmu apmeklējusi arī dramatisko pulciņu, zīmēšanas pulciņu un vieglatlētikas treniņus. * Ansamblis Globuss
Gadu mājās pēc grāmatas mācījos spēlēt akordeonu. Vēlāk sanāca tā, ka sāku dziedāt kluba "Oktobris" ansamblī "Globuss", kur kādu laiku piespēlēju arī akordeonu. Ansamblī "Globuss" kādu laiku dziedāja arī Laura Ziemele, kura vēlāk muzicēja grupās "Sirke" un "Atdod zapti". Attēlā no kreisās puses: Ilze, Lāsma, Laura, Baiba, Velta, Margita, Ilzīte un es.
Attiecībā uz ceļojumiem pamatskolas laikā - manai 10 gadu jubilejai par godu tika organizēts ģimenes brauciens uz Maskavu. Tas man palicis prātā saistībā ar pirmajām izjūtām, braucot metro, prātā palicis Sarkanais laukums, .. bet vairāk arī neko neatceros. Bet tik un tā jauki:)
Vēlāk vairākas reizes kopā ar ģimeni (mammu, tēti un māsu Lāsmu) pabijām Ļeņingradā, kura man palikusi ļoti labās atmiņās. Tik daudz tika staigāts un redzēts. Uzbraucām arī Ostankino tornī, likās tik dīvaini, ka viss lejā tāds maziņš..
Taču arī pa Latviju tika daudz ceļots. Gan ar klasi, lielā mērā pateicoties Gintastētim - aktierim Jurim Pļaviņam, gan tāpat ar mammu, tēti un Lāsmu gan pa vecāku dzimtajām vietām, gan vēl šur tur.

Vidusskola

Diriģente un, uzklikšķinot, kora bilde
Vidusskolas laiki saistās pirmkārt un otrkārt ar matemātikas pasākumiem (konkursiem, NMS, MMU un olimpiādēm) un skolas kori. Spilgti palikuši atmiņā Dziesmu Svētki un dziesmu kari. Mūsu diriģente Baiba Tomiņa (tag. Mangule) atstāja uz mani (un, domājams, ne mani vien) ļoti spēcīgu un paliekošu iespaidu. Koru skates bija ārkārtīgi spilgti pārdzīvojumi. Rezultātā pēc skolas beigšanas korī nodziedāju vēl ilgāk nekā skolas laikā - kopumā ar kori esmu pavadījusi 10 gadus.
Bildē redzama diriģente uz Dziesmu Svētku skatuves, kad tiek apsveikta sakarā ar kora iegūto godpilno vietu dziesmu karos.
Skolas laikā apmeklēju arī somu valodas pulciņu un kursus specialitātē "Personālo skaitļotāju programmētājs" (patiesībā tā bija vienkārši BASIC valodas apguve).
Spilgts piedzīvojums vidusskolas laikā bija ekskursija uz Jaltu - pirmo reizi uz ilgāku laiku prom no vecākiem:).
Pēc 11.klases pabiju "Alfā" (matemātiķu grupā), nometnē, kurā iepazinos ar vairākiem saviem nākošajiem kursabiedriem. Jauks pasākums un atkal - prom no mājām:).

Latvijas Universitāte

Kolhozā ar 1.kursu; es centrā
Pēc skolas beigšanas uzreiz bez eksāmeniem iestājos LU Fizikas un matemātikas fakultātes Datorikas nodaļā Lietišķajos matemātiķos, kas ātri vien pārtapa par Datorzinātnēm. 1995. gadā pabeidzu un kļuvu Datorzinātņu bakalaure.
Paralēli šīm lekcijām, kā arī pēc bakalaura grāda iegūšanas apmeklēju socioloģijas, sociālpsiholoģijas, psiholoģijas u.c. lekcijas Vēstures un Filozofijas fakultātes Socioloģijas katedras bakalaura programmā.
Esmu apmeklējusi zviedru valodas kursus.
Mani pirmie braucieni uz Ziemeļvalstīm - Somiju (Pori) un Zviedriju (Umea) - saistīti ar skolas kori, taču braucieni notika, kad jau mācījos LU.
Brauciens uz Zviedriju bija īpaši atmiņā paliekošs. Pirmkārt, lai tiktu uz Zviedriju, man, kopā ar divām citām meitenēm, nācās piedalīties izlozē - varēja braukt viena no trijām. Es izlozēju braukt. Atpakaļceļā no Somijas uz Igauniju mūsu kuģis "Tallink" dabūja sūci, uztriecoties kādai salai, kā rezultātā nācās visiem evakuēties no kuģa (pārdzīvojot visas baiļu sajūtas, kā kuģim grimstot) un ar laiviņām doties atpakaļ uz somu zemi, kur pārlaidām nakti pieczvaigžņu viesnīcā.
Braucieni pa Latviju sāka saistīties ar Ivaru Vīku. Viņa organizētajās ekskursijās mana ģimene piedalījusies vairākkārt, apbraukājot gan Kurzemi, Zemgali, gan pabūnot divu dienu ekskursijā pa Latgali; mazāk laikam pabūts Vidzemē. Redzētas interesantas vietas, akmeņi, ūdeņi.

Darbs

Pirmo nopietnāko darba pieredzi guvu, kad pēc 3.kursa pa vasaru vienu mēnesi nostrādāju "Aldarī". Darbs bija saistīts ar pavadzīmju sakārtošanu. Apguvu vērtīgu pieredzi papīru šķirstīšanā, lapu skaitīšanā, lapu kaudžu malu izlīdzināšanā. Varbūt tas šķiet smieklīgi, taču salīdzinājumā ar profesionālajām "Aldara" papīrniecēm jutos "melna un maziņa" - arī šādu darbu darīt ir jāapgūst, tas nenāk tik vienkārši. Pēc tam šī noderīgā pieredze palīdzēja sekojošajā darbā.
Vēl "Aldara" laiks saistās ar riteņbraukšanu, jo uz darbu un atpakaļ braucu ar riteni. Pirms un pēc tam ar riteni braukāts ir krietni mazāk, lai arī šāds pārvietošanās veids man šķistu visērtākais, ja vien Rīgā tam būtu nodrošināti kaut cik dzīvībai droši apstākļi..
Pēc "Aldara" vasaras sāku strādāt LU pie Agņa Andžāna A.Liepas Neklātienes matemātikas skolā, kur nostrādāju 13 gadus. Skaitījos programmēšanas inženiere.
Šai sakarā esmu lasījusi lekcijas MMU (Mazā matemātikas universitāte), kā arī skolēnu vasaras nometnēs matemātikā. LU NMS pieskatīju datorus. Patīk arī reizēm šo to paprogrammēt, lai neaizmirstu studijās gūtās iemaņas.
Kādu laiku esmu strādājusi arī pie pasniedzēja Viļņa Detlova par inženieri - programmētāju. Vadīju datorā mūzikas kodus, kā arī vēlāk apstrādāju ievadīto informāciju, analizējot dažādus mūzikas materiālus. Tā rezultātā tapa arī mans kursa un bakalaura darbs - "Intervālu un pakāpju statistika" - programma un konkrētu mūzikas materiālu analīze.
Šajā laikā esmu vēl trīs reizes bijusi Zviedrijā - pirmoreiz Vesterosā kā Latvijas izlases vadītāja vietniece skolēnu matemātikas olimpiādē "Baltijas ceļš'95". Tur es iepazinos un jauki pavadīju laiku ar tolaik "matemātiskākajiem" Latvijas skolēniem - Zani, Slavu, Romualdu, Sašu un Juri. Otrreiz "darba komandējumā" kopā ar darba kolēģiem biju uz Zviedrijas pilsētu Eskilstunu.
1998.gada novembrī biju Polijā, kur Latvijas skolēni Zigmārs, Deniss, Ilze, Jānis un Aigars izcīnīja 1. vietu (!) komandu sacensībās matemātikā "Baltijas Ceļš '98" 11 valstu komandu konkurencē. A.Kronvalda prēmijas runa
1998.gadā es arī saņēmu savu pagaidām augstāko apbalvojumu - Ata Kronvalda prēmiju - par ieguldījumu darbā ar talantīgajiem skolēniem. Šīs prēmijas apbalvošanas ceremonijā es teicu savu nozīmīgāko runu valsts prezidenta Gunta Ulmaņa klātbūtnē - un vienlaikus tā bija manas psiholoģiskās sagatavotības galīgākā izgāšanās - visas runas laikā aiz lielā uztraukuma es tik tikko spēju valdīt raudas. :( Pēc medaļas saņemšanas
2000.gadā saņēmu Latvijas matemātikas olimpiāžu 50 gadu jubilejas medaļu par būtisku ieguldījumu matemātikas olimpiāžu kustībā Latvijā, konkrēti - par izveidoto skolēnu matemātikas olimpiāžu rezultātu datubāzi. Šobrīd šajā datubāzē ar manu darba kolēģu palīdzību ir savadīti dati par vairākiem desmitiem tūkstošu Latvijas skolēnu, kas pēdējos gados kaut reizi ir piedalījušies kādā atklātajā vai republikas matemātikas olimpiādē.
Attēlā esmu redzama drīz pēc medaļas saņemšanas.
2007.gada beigās pēc abpusējas vienošanās es aizeju no darba LU NMS.

Ģimene

Darbā, kā jau pienākas, mans darba priekšnieks A.Andžāns un "kāds cits" priekšnieks H.Bondars veica svarīgo savu darbinieku sapazīstināšanas misiju "darba jautājumos", kā rezultātā 1996. gada 17.augustā tika realizēts ne jau nu jauns darba projekts.
Par misijas nozīmīgumu spriediet paši - Gredzenus mijot
Mana vīra dzimšanas datums ir 12., mans dzimšanas datums ir 22. Kas ir pa vidu starp 12. un 22.? Pareizi - 17.
Mans dzimšanas mēnesis ir marts, mana vīra dzimšanas mēnesis ir janvāris. Kāds ir vidējais mēnesis, rēķinot no marta līdz janvārim? Nē, ne jau februāris! Es teicu rēķināt no marta līdz janvārim, nevis otrādi! Nu re, pareizi - augusts.
Visbeidzot - ar gadiem grūtāk dabūt "vidējo", tāpēc operācijas veiksim ar pēdējiem diviem cipariem. Mana vīra dzimšanas gada pēdējie divi cipari ir 68, to starpības modulis ir |6-8|=2. Mana dzimšanas gada pēdējie divi cipari ir 73, to starpības modulis ir |7-3|=4. Kas ir pa vidu starp 2 un 4? Pareizi, 3. Kā var dabūt 3, skatoties gada pēdējo divu ciparu starpības moduli? Piemēram, |8-5|. Bet 1985. gadā man bija tikai 12 gadiņi! Tālāk - |9-6|. 1996. gadā arī apprecējāmies. Laikam gaidīt līdz |0-3| jeb 2003. gadam negribējās.
Šīs sakritības tika atklātas jau pēc kāzu datuma noteikšanas, tā ka nevar teikt, ka mēs būtu speciāli izvēlējušies.
1999. gada vasarā mūsu ģimene pirmoreiz devās nopietnākā ceļojumā ārpus Latvijas - vienu nedēļu pavadījām Zviedrijā, iepazīstot jauko Stokholmu un pat tādu vietiņu kā Julita.:)

Bērni!!

es ar bērniem
Dzintariņš ieraudzīja šo pasauli 2002.gada 22.maijā, trešdienā, pl.9:04.
Viņam gan nācās pārciest gan Stradiņu intensīvās terapijas nodaļu, gan Bērnu slimnīcu, tomēr 17.dienā kopš dzimšanas mēs tikām beidzot mājās un drīz arī pirmajā pastaigā. :)
Juliata pirmoreiz pasauli skatīja uzreiz savās mājās:), un tas notika 2004.gada 27.martā, pl.17:13.

(c) Julita, 2008.- 2017.    

dziedava.lv DZIEDAVA.lv