DZIEDAVA.lv

Dabas vērojumi: stāstījumi un foto Latvijas Daba: foto un apraksti Latvijas Daba: foto un apraksti Ceļojumu apraksti un foto Pārdomas jeb situāciju analīze Mūzika manā dzīvē Domas bez apdomas CV, biogrāfija, bildes Paldies jums visiem!:) Citāti no grāmatām Manu bērnu dienasgrāmatas Suņu kolekcijas Dziedava.lv

Mūzika manā dzīvē

Bobija Makferina uzstāšanās Rīgā, 13.07.2005.


Uz LNO skatuves uzkāpa dalailamisks miers un gaišums, kas pārliecinoši demonstrēja atbildi uz manām bērnības dienu pārdomām par to, vai viens cilvēks spēj vienlaikus dziedāt divbalsīgi.
Mana ideja bija tāda, ka, ja ātri pāriet no vienas balss uz otru, tad to saraustītību var nemaz nepamanīt - vienkārši likties, ka dzied divbalsīgi. Pašai gan nekas no tā īsti nesanāca.
Tomēr pasaulē ir vismaz viens cilvēks, kas to un ne tikai to spēj. Un viņš bija Latvijā, un es viņu varēju redzēt un dzirdēt. Tā bija tāāāda nerealitātes sajūta...
TO cilvēku savulaik, pirms gadiem 15 vai pat vairāk, gluži nejauši izdzirdēju pa radio, sadziedoties starp sevi un sevi. Tas skanēja tik pārsteidzoši, ka iekrita sirdī uz mūžu. Tai laikā pat kasetes bija retums, kur nu vēl ar tādu nepazīstamu ģēniju. Kopā ar māsu ķērām momentus radio, kad atskanēja kāds Viņa skaņdarbs, lai steigšus ierakstītu to savā kasetē. Bezgala pateicīgas bijām kādam radioraidījumam, kurā varēja pasūtīt dziesmu (vadīja, ja nemaldos, Ēriks Loks). Lai cik neticami nebūtu, mans lūgums tika izpildīts un manai māsai tika veltīta brīnišķīga mums iepriekš nezināma dziesma, iepriekš apspēlējot komentāru no manas vēstules: "Don't worry, be happy" noteikti nē, to nē.:) Cik neticami likās vēlāk kļūt par Bobby McFerrina oriģinālierakstu kasetēs un pat diskos īpašnieku. Nemaz nerunājot par neesošām ilūzijām šo ģēniju redzēt dzīvajā, tepat Rīgā.
Pirms pāris gadiem LIMLā bija diskusija par to, cik naudas kurš ziedotu, lai pabūtu kāda mākslinieka koncertā. Kā šodien atceros, ka rakstīju, - lai redzētu Bobiju Makferinu, būtu ar mieru ziedot 100Ls. Tobrīd ne sapņos nerādījās, ka nepaies nemaz tik ilgs laiks, kad būs iespēja to realizēt pat par mazāku summu - manis minētās summas robežās nopērkot pat 2 biļetes gana labās vietās.
Šī diena pienāca un aizgāja tikpat nereāla, kāda tā likās pirms gadiem. It kā biju, redzēju, bet tā pirmreizīguma efekta, kā pirmoreiz viņu izdzirdot pa radio, tomēr nebija. Atmiņā iespiedušies vien pāris fragmenti no Makferina uzstāšanās, kas tiešām aizkustināja līdz sirds dziļumiem. Kāda dziesma, kuras beigās tika iedziedāta it kā atbalss paša dziedājumam, diemžēl ļoti īsais fragments no Rimska-Korsakova "Kamenes lidojuma", "Baby", kas atsauca atmiņā seno veltījuma koncertu pa radio (toreiz tieši šī dziesma bija raidījuma veidotāju izvēlēta; koncertā skanēja savādāk - labāk, interesantāk apdarināta:)). Kaut kā likās, pārlieku maz koncertā tiek atklāts Makferina talants. Viņš vairāk tā kā piedomāja nevis par sevis atklāšanu, bet gan klausītāju izklaidēšanu - sarežģītākos skaņdarbus vienu pēc otra klausoties mazāk ieinteresētām ausīm tiešām var iestāties garlaicība, tāpēc tā vietā auditorija tika izklaidēta dažādām metodēm.
Viena no tām bija - sadziedāties ar publiku. Pirmā tāda sadziedāšanās nāca kā pārsteigums, kad Makferins paziņoja - viņš tagad dziedāšot J.S.Baha prelūdiju, kamēr publika - "Ave Maria". Sākumā paziņojums izraisīja smieklus, bet par pārsteigumu izrādās, to tiešām bija iespējams realizēt, kaut arī publika varēja būt bijusi zinošāka. Kaut gan ko var prasīt no "parasta, nesagatavota klausītāja" - arī labi, ka vismaz meldiņu varēja tīri braši noturēt līdz pat dziesmas beigām. Citureiz Makferins dalīja auditoriju 2 daļās, liekot pusei dziedāt vienu, otrai pusei - ko citu. Tādu sadziedāšanos mīnuss - sliktāk tiek dzirdēts un uztverts pats Makferins. Jo īpaši būtu gribējies dzirdēt J.S.Baha prelūdiju, kas pati par sevi ir viena no manām mūžīgajām vērtībām, taču, pašai dziedot, Makferina dziedājums pagāja garām. Varbūt nevajadzēja dziedāt?
Citādi jau tāda sadarbība skatuvei ar publiku bija visai jautra, jo sevišķi, Makferinam lēkājot "pa notīm", kuras, savukārt, bija jāizdzied auditorijai. Gaidīju jau, ka lielais dziedonis veiks arī kādu meistarlēcienu, sarežģījot publikas izdziedāšanu, bet nu tik traki gluži nebija.
Interesanta doma bija uz skatuves paaicināt brīvprātīgos dejotājus - kopdarbība (viens dejo, Makferins muzikāli "pavada") izrādījās pārsteidzoši veiksmīga. Brīžiem pat šķita, ka tā ir iepriekš samēģināta.
Interesanta bija arī Makferina doma par improvizēšanu ar auditorijas "pasviestām" melodijām, kā arī "jautājumu un atbilžu vakars", kur zālē sēdošie varētu jautāt viņam visu, ko vēlas. Diemžēl latvju tautas mazatsaucības dēļ šie pasākumi nebija tik krāšņi, kā varētu būt varējuši izvērsties. Nedomāju, ka no klausītājiem te būtu obligāti nepieciešama spēcīga balss un diža melodija, ar ko izrādīties - lieti būtu noderējusi arī vienkārša latviešu šūpuļdziesma (kādu, šķiet, ierosināja arī pats Makferins), pavisam vienkāršā izpildījumā, - ka tik Makferins būtu radis iespēju tai izveidot interesantu improvizāciju. Diemžēl tik vienkārši nesanāca. Tauta kautrējās un mikrofonu tik padeva tālāk un tālāk. "Bēdu manu lielu bēdu" diemžēl arī nepadevās improvizēšanai. Tie profesionālie dziedātāji, kas tomēr saņēmās sadziedāt ar Meistaru, protams, arī skanēja labi un sadarbība izdevās, bet ne sliktāka būtu bijusi sadarbība arī ar "parastiem" klausītājiem, kas vien spēj noturēt meldiņu. To pierādot, Makferins pat uzsāka melodisku dialogu "piespiedu kārtā" ar kādu meiteni, saņemot izdziedātas atbildes uz jautājumiem "kā Tevi sauc", "cik Tev gadu", "vai blakus ir Tava mamma" utml. - bija gana uzjautrinoši. Tas it kā ievadīja "jautājumu - atbilžu vakaru", kur nu varēja jautājumus uzdot pašam Makferinam, tomēr tautu iekustināt bija grūti, jautājumi tika uzdoti maz, ar lielām pauzēm. Arī es nebiju sagatavojusies tādai iespējai un jautājumu izdomāju tikai tad, kad to uzdošana tika jau pārtraukta.:(
Lai būtu iespēja arī kaut cik profesionālai sadarbībai starp dziedoņiem, uz skatuves tika aicināti pašmāju Cosmos, kas, manuprāt, bija par skaļu (pretstatā smalkumam, dziedājuma vieglumam) un par vāju pretim Makferinam. Nezinot tuvāk Cosmos dalībniekus, vairāk biju cerējusi uz saspēli starp grupu un Makferinu, kur atklātos gan grupas - kā daudzu dalībnieku - spēks, gan Makferina ģēnijs. Taču pirmo dziesmu Cosmos izvēlējās tādu, kuru Makferinam atlika tikai klausīties, improvizācijām vieta netika atvēlēta. Arī otrajā "kopdziesmā" Makferins iedziedājās tikai nedaudz, kaut ar katru skaņu bija sajūtams viņa balss pārspēks, īpašais toņa smalkums un vieglums. Trešā bija izvēlēta visiem zināmā "Don't worry, be happy", kur Makferinam vairāk bij atvēlēta solista nekā improvizētāja vieta. Nu žēl, tiešām gribējās kaut ko vairāk no tādas sadarbības. Mazliet gan atspēlējās pats Makferins, uzaicinot grupu uz savu improvizācijas spēli. Te nu atklājās Cosmos dalībnieku un - īpaši uzkrītoši - solista vājums - kontrasts ar Makferinu bija pārāk liels. Tomēr šķiet, ka Latvijā vajadzētu būt arī daudz spēcīgākiem mūziķiem, kas varētu godam stāties pretim arī tādam ģēnijam un sagādāt publikai ievērojami lielāku mūzikālu baudījumu.
Kopumā koncerts atstāja iespaidu "varēja būt, bet nebija". Gan tāpēc, ka pirmo iespaidu (pirms tiem daudzajiem gadiem) grūti pārspēt. Gan tāpēc, ka latvieši savā būtībā ir kautrīgi un grūti iekustināmi, līdz ar to neļaujot Makferina iecerētajam scenārijam izpausties tik plaši, kā būtu iespējams.
Bet galvenais jau palika - iespēja Viņu redzēt un dzirdēt dzīvajā. Un iespaids ir pārliecinošs - balss vieglums un tīrums un dvēseles miers un gaišums, lai kas nenotiktu, lai kā neuzņemtu. Un pateicība Dievam par to visu.

(c) Julita, 2008.- 2024.    

dziedava.lv DZIEDAVA.lv