DZIEDAVA.lv

Dabas vērojumi: stāstījumi un foto Latvijas Daba: foto un apraksti Latvijas Daba: foto un apraksti Ceļojumu apraksti un foto Pārdomas jeb situāciju analīze Mūzika manā dzīvē Domas bez apdomas CV, biogrāfija, bildes Paldies jums visiem!:) Citāti no grāmatām Manu bērnu dienasgrāmatas Suņu kolekcijas Dziedava.lv

Man nozīmīga literatūra

 

Vladimirs Megre "Skanošais ciedrs. Anastasija."

(Rīga, 1998., "Vieda").
Grāmatu vajag izlasīt katram pašam! Tā ir ļoti jauka, ļoti sirsnīga. Izklausās ļoti patiesa, bet neticama gan;). Te būs tikai divi citāti par dziedināšanu ar paša audzētiem augiem un par bērnu audzināšanu, konkrēti, par to, kā tika audzināta pati Anastasija.
  • (71.lpp.->) Sēkliņa - dziedniece
    Anastasija apgalvoja:
    -Katrā ziņā jūsu iesētajā sēkliņā ir ļoti daudz kosmiskās informācijas. Tās apjoms nav salīdzināms ar cilvēka iegūtās informācijas apjomu. Ar šīs informācijas palīdzību sēkliņa precīzi - līdz sekundes simtdaļai - zina laiku, kad tai jāatdzīvojas, jādzen asni, kādas vielas jāuzņem no augsnes, kā jāizmanto kosmisko ķermeņu - Saules, Mēness un zvaigžņu izstarojumi, kādi augļi jānobriedina. Augļi paredzēti cilvēka dzīvotspējas uzturēšanai. Tie var efektīvāk, iedarbīgāk nekā jebkuras citas cilvēka tagad un arī nākotnē radītās zāles cīnīties pret jebkuru cilvēka organisma saslimšanu. Taču par šīm slimībām jāzina jau sēkliņai, lai nobriešanas procesā varētu piesātināt augli ar nepieciešamajām vielām pareizā proporcijā tieši konkrētā cilvēka ārstēšanai, viņa konkrētajai slimībai vai vairākām slimībām, ja tādas ir vai cilvēkam ir nosliece uz tām.
    Lai gurķa, tomāta vai jebkura cita ģimenes dārziņa izaudzēta auga sēkliņa ietvertu sevī šādu informāciju, pirms sēšanas attiecīgā sēkliņa vai sēkliņas, tās iepriekš nemērcējot, jāpatur mutē nemazāk kā deviņas minūtes. Pēc tam - pirms pašas sējas - sēkliņa 30 sekundes jāpatur starp kopā saliktām plaukstām. To darot, jāstāv uz zemes ar basām kājām tajā vietā, kur tiks paredzēts sēt. Pēc 30 sekundēm plaukstas paver vaļā un uzpūš sēkliņām elpu, cenšoties izelpot visu gaisu, kas ir plaušās. Vēl 30 sekundes sēkliņas jāpatur pavērtās plaukstās tā, lai uz tām kristu saules stari. Tad jāsēj. Nekādā gadījumā sējumu nedrīkst tūlīt laistīt. To drīkst darīt tikai pēc trim diennaktīm. Sēja jāveic katram attiecīgajam augam labvēlīgā laikā (to cilvēki jau zina pēc Mēness kalendāra). Agra sēja bez laistīšanas ir mazāk bīstama nekā vēla. Šādi iesēto augu dobēs nevajag izravēt pilnīgi visas nezāles, jāatstāj vismaz no katras sugas pa vienai. Šīs nezāles var nepieciešamības gadījumā apgriezt.
    Pēc Anastasijas vārdiem, sēkliņa šādā veidā uzņem sevī visu nepieciešamo informāciju par attiecīgo cilvēku un augļu audzēšanas periodā no Kosmosa un Zemes maksimāli uzņem tieši konkrētajam cilvēkam nepieciešamo enerģiju. Visas nezāles nedrīkst izravēt tādēļ, ka arī tām šajā procesā ir savs uzdevums. Vienas pasargā kultūraugus no saslimšanas, citas - sniedz papildu informāciju. Augšanas periodā ar augiem jākontaktējas - vismaz vienu reizi augšanas laikā pilnmēness periodā pie tiem jāpieiet un jāpieskaras.
    Anastasija apgalvoja, ka šādā veidā no sēkliņām izaudzētie augļi savu audzētāju spēj izdziedēt no absolūti visām slimībām, spēj jūtami palēnināt organisma novecošanos, palīdz atbrīvoties no kaitīgiem ieradumiem, vairākkārt palielina intelektuālās spējas, sniedz dvēseles mieru. Visefektīvākā iedarbība ir tad, ja šos augļus lieto ne vēlāk kā trīs dienas pēc novākšanas.
    Augstākminētās darbības veicamas ar dažādu kultūraugu sēklām. Nav nepieciešams tādā veidā, iesēt visus gurķus, tomātus utt. Pilnīgi pietiks ar dažiem ceriem. Šādā veidā izaudzētā raža atšķirsies no pārējās ne tikai garšas ziņā. Ja izdarītu analīzes, būtu redzams, ka atšķirīgs ir arī ķīmiskais sastāvs.
    Dēstot stādus, zeme stādāmajā bedrītē katrā ziņā jāuzrušina ar rokām un basu kāju pirkstiem. Uz jautājumu, kāpēc ar kājām, Anastasija paskaidroja, ka kāju svīšanas procesā no cilvēka izdalās vielas (mūsu izpratnē tie droši vien ir toksīni), kas satur informāciju par organisma slimībām. Šo informāciju saņem stādi un noraida augļiem, kuri tādējādi būs spējīgi cīnīties ar kaitēm. Anastasija ieteica laiku pa laikam pastaigāt pa ģimenes dārziņu basām kājām.
    (..)
     
  • (89.lpp.->) Saki, Anastasija, vai vecāki tevi tieši tā audzināja?
    Viņa atbildēja man, ieturējusi nelielu pauzi, kuras laikā droši vien atcerējās savu bērnību: - Es gandrīz neatceros savus vecākus - tēti un māmiņu. Mani audzināja vectētiņš un vecvectētiņš - apmēram tā, kā es tev tikko stāstīju. Taču dabu un apkārtējo pasauli es pati it kā izjutu, varbūt ne līdz galam izprazdama tās mehānismu, taču tas vairs nav galvenais, kad jūti. Vectētiņš un vecvectētiņš ik pa laiciņam nāca pie manis, uzdeva jautājumus, prasīja atbildes uz tiem. Pie mums vecākā paaudze pret rnazuļiem un maziem bēmiem izturas kā pret dievību un pēc bērnu atbildēm spriež par savu skaidrību.
    Lūdzu Anastasiju atcerēties kādu konkrētu jautājumu un atbildi uz to. Viņa pasmaidīja un sāka stāstīt:
    - Reiz es rotaļājos ar čūskiņu. Pagriežos - viņi abi stāv un smaida. Es tūdaļ nopriecājos, ar viņiem ir interesanti. Tikai viņi spēj uzdot jautājumus, un viņu sirdis pukst tieši tādā pašā ritmā kā manējā. Dzīvniekiem ir cits ritms. Es pieskrēju viņiem klāt, vecvectētiņš man paklanījās, bet vectētiņš paņēma sev uz ceļiem. Klausījos, kā pukst viņa sirds, a bužināju, pētīju viņa bārdu. Klusējām visi trīs. Domājam, un bija tik labi... Pēc tam vectētiņš man jautā:
    Anastasija, kāpēc man te aug mati? - un rāda uz savu galvu un bārdu, - bet te neaug - un rada uz pieri un degunu.
    Es pataustīju viņa pieri, degunu, bet atbilde nerodas. Taču neapdomājusies atbildēt nevaru, viss pašai jāizprot. Kad viņi atnāca nākamreiz, vectētiņš atkal saka:
    - Visu laiku domāju un domāju - kāpēc man te aug mati, bet te - neaug, - viņš atkal rāda uz pieri un degunu. Vecvectētiņš vērīgi un nopietni skatās manī. Tad es nodomāju: varbūt tā tiešām ir viņa lielākā problēma. Pajautāju:
    -Vectētiņ, vai tev ļoti gribas, lai mati augtu visur: uz pierītes, uz deguntiņa?
    Vecvectēvs kļuva nopietns, bet vecaistēvs atbildēja:
    -Nē, negribas vis.
    -Tāpēc jau arī neaug, ka tev tā negribas. Viņš domīgi, it kā pats ar sevi runādams, bārdu noglaudījis, jautā:
    Bet te aug tāpēc, ka man tā gribas? Es apstiprināju:
    -Protams, vectētiņ. Gan tev, gan man, gan tam, kas tevi izdomāja.
    Vecvectētiņš kaut ka satraukti steigšus jautā:
    - Bet kas, kas viņu izdomāja?
    - Tas kurš visu izdomāja, - es atbildēju.
    Kur viņš ir? Parādi! - jautāja vecvectētiņš, paklanīdamies man.
    Es nevarēju uzreiz atbildēt, taču jautājums palika mani, un es par to sāku bieži domāt.
    -Pēc tam vēlāk, atbildēji? - es jautāju. - Apmēram pēc gada atbildēju. Un jaunus jautājumus saņēmu. Bet līdz tam laikam, kamēr atbilde nebija saņemta, viņi jaunus jautājumus man neuzdeva. Es to ļoti pārdzīvoju.
    (..)

    Komentāri:
    normunds alhimovics, 2016-03-16, 17:31 :   skaisti un patiesi....visaa buutiibaaa...


    Spama dēļ ziņojumi, kas ietver pilnus linkus, netiek pieņemti.
    Vēlies komentēt?
    Vārds / segvārds:

    Komentārs par šo tēmu:

     

  • (c) Julita, 2008.- 2017.    

    dziedava.lv DZIEDAVA.lv