DZIEDAVA.lv

Dabas vērojumi: stāstījumi un foto Latvijas Daba: foto un apraksti Latvijas Daba: foto un apraksti Ceļojumu apraksti un foto Pārdomas jeb situāciju analīze Mūzika manā dzīvē Domas bez apdomas CV, biogrāfija, bildes Paldies jums visiem!:) Citāti no grāmatām Manu bērnu dienasgrāmatas Suņu kolekcijas Dziedava.lv

Domas bez apdomas


    Šis stāstiņš tika uzrakstīts apmēram 1990.gadā, bet nezin kāpēc joprojām tāds īpašs...


    * * *

     
    Maza rudzupuķe auga pļavā un raudāja. - Es nevienam neesmu vajadzīga! - viņa domāja. Atlaidās tauriņš, pasēdēja, spārniņus paplivināja un aizlaidās. Atlēca sienāzītis, pasisināja un prom bija. - Un tā vienmēr - puķe skumīgi domāja - kāds atnāk uz brīdi un aiziet, retais papriecājas, bet uz mūžiem, vai vismaz ilgāku laiciņu nevienam pēc manis nav nepieciešamības. Ak, kam es dīgu!, es tā cerēju uz laimi un prieku, bet šādu nīkšanu,... es neizturēšu. Es gribu mirt, - viņai pār ziedlapām noripoja rasas lāsīte, kura vēl nebija paspējusi iztvaikot, tikai pielaikoja zilganos rudzpuķes dotos svārciņus, bet nu, trīsu sadrebināta, neizturēja un nokrita. Rudzpuķīte palika pavisam viena. Apkārt gan bij citas puķes, bet tās viņu neinteresēja, tās sprieda tik par ballēm un tērpiem, ko vilkt, viņām pietika ar īslaicīgiem mirkļa priekiem un uzjautrinājumiem, kuri atkārtojās bieži, bet rudzpuķīte ilgojās pēc kā mūžīga, neatkārtojama.
    ---
    Man bija ļoti jautrs prāts, es gribēju šorīt veikt ko sevišķi jauku un pacilājošu, mana vēlēšanās bija aplaimot visu pasauli, prieku un laimi pie sevis turēt ir tik grūti! Es basām kājām ieskrēju pļavā... Cik tur daudz puķu! Cik skaisti un daudzkrāsaini, spilgti ziedi visapkārt! Pat mana laime jau šķita nobālam visas dabas krāšņuma priekšā, es sāku smelties vēl lielāku prieku no dabas, no kokiem, krūmiem un puķēm. Ai, puķes, jūs esat apbrīnojamas! Kas gan var būt vēl daiļāks! Es kā putns izpletu spārnus un skrēju, tik skrēju pa pļavu, uz priekšu un arvien tālāk. Es biju aizrāvusies, neko citu vairs nemanīju, tik zilas debesis augšā un lejā... Te es kā apburta apstājos. Man likās, kāds mani sauca, varbūt ne, varbūt tikai cieši lūkojās acīs, tā bija kāda zila actiņa, kas mani vēroja. Pēkšņi sajutu, ka šī zilsvārcainā puķīte ir pārāka par visām. Tā ar visu dvēseli tiecās man pretī, un es jutu, ka arī pati visu mūžu tik pēc viņas esmu ilgojusies.
    Nekad nerāvu puķes, jo žēl bija vāro dzīvībiņu, kas bez mātes Zemes nespēja ilgi dzīvot, bet šoreiz roka pati pastiepās, saņēma kātiņu un saudzīgi, bet norāva. Zilais ziediņš bija tik mirdzošs un apburošs, likās visa pasaules dzīvība ielejas manī, jutos vēl simtreiz laimīgāka nekā iepriekš. Jutos neizsakāmi spēcīga un visuvarena. Manas rokas tapa kā spārni, es tos savicināju un laidos arvien augstāk un augstāk, uz Sauli! Ak, Saule taču ir visa dzīvā spēka devēja, bez Tevis nebūtu nekā. Ai, jo augstāk es ceļos, jo jūtu, ka kļūst arvien vēsāks, kļūst pat auksti. Ziediņš manā plaukstā vērās ciet un stinga jau no sala, tik rudzupuķīte jutās laimīga, ai, viņa arī saprata, kas ir Saule, - mīļā Debesu māte, es nebaidos tava karstuma, tāpat nebaidos šī sala, kas mani sagaida ceļā pie Tevis - domāja viņa.
    Manās rokās viņa izdzisa, bet viņas ziedlapu vainagu rotāja neizsakāmi laimīgs smaids. Es jutu sevi saplūstam ar rudzpuķīti, ar gaisu, ar visumu. Mēs bijām viena vienība, kas ceļas uz Sauli, pie siltuma un dzīvības devējas. Mūsu laime bij lielākā no visām, tā kļuva mūžīga un neaprakstāma. Pēdējiem spēkiem vēl cēlos augstāk, un tad... un tad viss plūda un gāja, un nāca, viss maisījās, jaucās un saplūda, izplūda, aizplūda. Visa apkārtne kļuva vienotā veselumā ar mums, mēs kļuvām viens un mūžīgs,
    un tad vairs nebija nekā, tās bija beigas visam.
    Nē, tas bija sākums! Tas bija sākums. Tas tik bij iesākums jaunai daudz augstākai dzīvei. ...
     
    * * *


       

      Vienā dienā var
         kļūt laimīgs
      Ja apēd Saules
        puķes sēkliņu,
       Bet, ja apēd
           īsto.
       
      No neīstās tik
       nelaimīgāks kļūst.
      Par to, ka neīstā,
      Par to, ka nelaimīgā.
       
      Uz pasaules tik
        daudz ir meklētāju,
      Kas meklē īsto.
      Un tāpēc ir tik
           daudz
      To nelaimīgo.
       
      Un tomēr -
      mēģināts nav zaudēts
      Varbūt
         laimējas
       
      Kā sacīja
      Tā gadījās
        ...

(c) Julita, 2008.- 2017.    

dziedava.lv DZIEDAVA.lv