Cik tomēr atšķiras mammas attieksme pret pirmo un pret otro bērnu.
Pirmais man no sākta gala jau likās liels, pieaudzis, nu, ka ar viņu var nopietni runāt, stāstīt un rādīt visu jau kopš dzimšanas. Vēl tagad atceros, kā pirmajos mēnešos nēsāju Dzintaru rokās, rādīju istabu un stāstīju par lietām, kas tur atrodas. Problēmas sagādāja, kā īsāk nosaukt un izskaidrot audioaparatūru. Tā arī saucu - par audioaparatūru. Tagad nāk smiekli, jo šo vārdu puika nezin pat savos 2g.7mēnešos, un "aparatūra" tiek saukta vienkārši par radio. Līdz ar to meitiņu tā nēsāt un visu rādīt un stāstīt liekas lieki, kaut gan noteikti savu devu puikas attīstībā tas ir devis.
Arī tas, ka meitiņai ir lielāks brālis, rada sajūtu, ka viņa vēl ir maza maziņa. Lai ko viņa nedarītu un neprastu - viņa vēl ir mazs zīdainītis, kas "neko neprot un nezin". Līdz ar to mana attieksme pret viņu nav pienācīgi atbilstoša. Dzintaram es jau mazam biju gatava mācīt visu ko, jo likās, ka viņš vienmēr ir "nu jau liels un gudrs". Ja Dzintaram 9 meeneshu vecumaa jau raadiiju viņa burtiņu D un domāju, ka vismaz savu burtiņu viņš jau var iemācīties, tad meitiņai kaut ko tādu mācīt pat nav nācis prātā (tāpat tak nesapratīs). Tāpat Dzintaram savulaik mācīju izrunāt pirmos vārdus jau pirmajos mēnešos (3.mēnesī viņam itin labi izdevās atkārtot zilbes, bet pēc tam prasme zuda), meitiņai pat 9.mēnesī neko daudz tā speciāli mācījusi izrunāt neesmu. Daudzviet mana radusies attieksme noteikti ir nevietā, tāpēc ik pa laikam palasu, kā man gājis (kas bijis veiksmīgs) ar pirmo bērnu un tad mēģinu kaut ko no tā praktizēt arī ar otro, kaut citādi tas man būtu licies par agru.
Otra lieta, kas atšķiras, - ar pirmo bērnu es par visu daudz vairāk satraucos. Ar nepacietību gaidīju, kad sāks velties, kad sāks rāpot. Katra diena šķita kā mūžiba. Atceros, kā kustināju Dzintara kājas, lai tik viņš sāktu beidzot rāpot. Ar meitiņu tas laiks paskrējis vēja spārniem, nespēju ne attapties, kad viņa jau rāpo un nu jau ceļas kājās. Nav nekādas vēlmes kaut ko īpaši steidzināt - neko jau nemaina mēnesi agrāk vai vēlāk, tik vien, kā agrāk palielīties;).
Tāpat par ēšanu. Kad pienāca pusgads, ar Dzintaru bijām pie alergologa, lai noskaidrotu, ko nu ēst alerģiskajam puisim. Zināju, ka līdz pusgadam var tikai pupu, bet pēc tam jāsāk piebarot; gaidīju, kad nu man stāstīs, ar ko piebarot (mazliet pagaršot šo to jau biju devusi, bet ne riktīgi ēst). Bet alergologs pastāstīja, kā mainīt manu diētu un tad pēc (laikam) 2 nedēlām atrādīties, vai puikam palicis labāk. Es neizturēju - bet piebarojums??? Saka - nu, tās 2 nedēļas lai paliek tikai pups. Es laikam izklausījos pagalam satraukta: "bet mums jau 6 mēneši palikuši!!!", it kā līdz ar šo dienu bērns pēkšņi nomainās un bez piebarojuma ne dienu neizdzīvos;).
Ar meitiņu attieksme pavisam cita - nekur nav jāsteidzas, arī pēc 6 mēnešiem piebarojums nu tā pamazām, pamazītēm, pagaršot pa drusciņai. Arī vēlāk daudz nesatraucos, cik apēd. Ja jau piens pupos vēl ir un to ēd, tad jau badā nenomirs. Ar puiku es cītīgi svēru katru ēdienu un rēķināju, cik tad apēdis. Un uztraucos, ka nav izēdis visu šķīvi, bet (ak, šausmas) 2 tējkarotes tā arī neizdevās iebarot. Un izbrīnījos pie pediatres, kad jautāju, cik daudz ir jāēd vienā reizē, un viņa teica - nu vienu bļodiņu, es prasu precīzāk, bet viņa - nu neiešu taču es svērt, viena bļodiņa un viss! Kauns bija atzīties, ka es svēru gan;).
Tas pats par bērna svaru - ar puiku es satraucos par katru gramu. Nu jā, maziņš viņš piedzima un maziņš palicis joprojām, gribējās jau lai viņš ātri ātri panāktu citus, bet kad vienu mēnesi pieņēmās tikai 100g un nākamo (9.mēnesi) - vispār necik - tā man bija traģēdija līdz galvassāpēm uz visu dienu! Arī meitiņa 9.mēnesī nepieņēmās necik, bet šoreiz es tam praktiski nepievērsu nekādu vērību (ārstes arī nav satraukušās - ne par pirmo, ne otro bērnu - katram turklāt sava ārste bijusi). Taisnība jau ir, ka uz 9 mēnešiem meitiņa sver 300g vairāk nekā tai laikā puisis, bet nu nekāda dižā starpība tā tomēr nav, lai tik kardināli mainītos mana attieksme.
Tā nu, kopumā ņemot, pirmais bērns vienmēr ir lielāks un viss ar viņu notiekošais - svarīgāks, attieksme pret to - nopietnāka. Otrais bērns vienmēr ir maziņš un ne tik liela nozīme visam notiekošajam - ka tikai dzīvespriecīgs un nav pārlieku lielas nobīdes no "normām" (lai ārsti nesatraucas). Kā ir labāk? Nezinu, droši vien vislabāk būtu būt pa vidu;) - lai bērns tiktu uztverts kā pietiekami apzinīga un apķērīga būtne, tai pat laikā nesatraucoties par kaut kādiem likumiem, normām un "tā visi dara", vairāk paļaujoties uz savu un bērna intuīciju.