[1g. - 1g.1mēn.]
27.maijs. Rakstu apkopojumu par 12.mēnesi. Godīgi sakot, esmu nogurusi, viss, turpmāk tikai tādas īsas piezīmītes, apnicis! ;-)))
[1g.1mēn. - 1g.2mēn.]
9.jūlijs. Kad no rīta 10:30 izeju ar Dzintaru staigāt (ar domu, ka aizmidzināšu un tūlīt iešu mājās), pie mums nāk iepazīties 9g.v. meitene Kristina. Viņa nāk kā saukta, jo tikko esmu uzzinājusi, ka gaidu otro bērniņu, un jūtos ļoti saudzējama. Kristina nāk palīgos. Kaut arī krieviete, viņa runājas ar Dzintaru latviski, spēlē ar viņu bumbu, stumj ratus, spēlē braukšanu uz stāvvietu, "noparkošanos" ar ratiem utml. Dzintars to visu uzņem bez sajūsmas, drīzāk ar izbrīnu, viņam nāk miegs, un tāpēc viņš nav īpaši aktīvs. Kad Dzintars ratos aizmidzis, meitene aizstumj ratus līdz mūsu mājai un palīdz attaisīt durvis, lai es vieglāk tieku ar ratiem iekšā. Kopumā ar mums viņa pavada vienu stundu. Dzīvojot viņa netālu un viņai ļoti patīkot mazi bērni, bet viņa savā 3 bērnu ģimenē esot jaunākā un mamma vēl vienu bērnu negribot:(.
[1g.2mēn. - 1g.3mēn.]
24.jūlijs.
Esam Engurē, laukos, pie Dzintara vecmammas un vectēva. Mēs ar Dzintaru dzīvojam (guļam) vieni paši bēniņos, tētis ir Rīgā.
Šajā reizē Dzintars aizmiga pusnaktī. Ļoti ātri un cieši. Gulēja 4 stundas, tad ēda pupu un pēc tam ilgi bija nemierīgs, negribēja gulēt savā gultiņā, tāpēc ņēmu viņu sev blakus uz grīdas matrača. Viņš visu nakti man blakus ņēmās tā, it kā viņam kas nebūtu labi, locījās pa visu gultu, spārda man pa vēderu, kas man nu nemaz nepatīk. Uz rīta pusi es tomēr kaut kā aizmigu. Kad nu mēs beidzot laimīgi guļam, nezkāpēc plkst.9:00 nozvana modinātājs. Dzintars ceļas augšā, bet man nāk miegs un guļu līdz 10:00. Dzintars pa to laiku spēlējas, rāpjas man pāri, plūkā matus utml. Mani tas īpaši netraucē, gribas gulēt:).
Lauku mājas pagalmā ķēdē dzīvojas suns, kuru vīra vecāki pārlieku nelutina ar bagātīgam maltītēm, kamdēļ viņš mēdz sparīgi riet, prasot savu tiesu. Pl.13:00 Dzintaram jāiet gulēt pusdienaslaiku, tāpēc aiznesu sunim no Rīgas atvestos kauliņus - kas nu vēl palikuši neizbaroti. Suns paliek mierīgs. Aizmidzinu Dzintaru, atstāju ārā ratos zem plūmītes gulēt un pati jožu uz bēniņiem arī pagulēt diendusu. Kas to deva! 15 min. pagājušas un suns atkal sparīgi rej. Dzintars uzmodies. Esmu nikna kā pūķis. Stumju ratus uz mežu un purpinu pie sevis nelabas lietas. Dzintars nemieg, bet es arī pārāk nepūlos aizmidzināt. Vēl no meža dzirdams, kā sētā suns joprojām rej.
Otrreiz Dzintars aizmieg ap 16:30. Es stāvu pie suņa un mēģinu sarunāt ar viņu, lai pārāk skaļi nerej. Redzēju, ka istabā sunim ir sagatavota maltīte, gaidu, kad atnesīs. Ierodas vīratēvs, bet... bez maltītes. Aicina mani iet peldēties. Es esmu bezmaz šokā, valoda raustās - saku, ka suns taču nav pabarots, kāda tur peldēšanās, tūlīt sāks aktīvāk riet, un Dzintars atkal būs augšā. Nesaprotu, ko viņi var to suni tik traki badināt. Laikam izprovocēju strīdu vīra vecāku starpā :D, vēlāk tur gāja augstos toņos. Lai vai kā, suns tika pabarots, un es arī nopeldējos. Dzintars nogulēja līdz 19:40 (vairāk nekā 3h), es arī dabūju pagulēt.
30.jūlijs.
No rīta Dzintars apgāž savu galdiņkrēsliņu, uzgāžot sev virsū tikko uzlietu verdošu putru. Uz rokas vairāki maziņi apdegumi, bet puika nemaz nesūdzas. Uzsmērēju propolisa ziedi un ar to ārstēšana arī beidzas.
[1g.4mēn. - 1g.5mēn.]
30.septembris.
Es laikam sāku jūgties nost. Klusiņām hihinu par lietām, par ko vajadzētu(?) raudāt. Sākumā uz galda bija pilns ar lietām, ko vajag "pa rokai". Pēc tam palika arvien mazāk (jo bērns vislaik kaut ko nogāza), šodien jau tik vienu kasti pašā tālākajā galda malā atstāju un rakstāmlietu turētāju. Pēc kāda laika skatos - viss galds ar asinīm. Nu ne gluži pludo, bet nosmērēts. Puika aizsniedzies līdz rakstāmlietu turētājam un izvilcis žiletes, spēlējas. Sagriezts tikai viens pirkstiņš, bet nav izdvesis ne skaņas! Kad runāju, ka jāapsien pirkstiņš, viņš gan saprot, jo dod tieši sagriezto pirkstiņu. Attiecīgo turētāju no galda aizvācu. Paliek kaste ar biļetēm un virs tās kaudzīte lapiņu ar Dzintara dienasgrāmatu. Nu tur tak viņš netiek klāt.:D.
Attaisu maisiņu ar barankām, lai ēd. Nu nē, viņš tās izsvaida pa visu istabu. Paņemu groziņu, salieku barankas tur un groziņu uz galda virs minētās kastes. Pēc laiciņa puika groziņu ir dabūjis un kārtīgi liek barankas atpakaļ maisiņā. Man prieks, lai tik liek. Bet tad tās atkal jāizmētā - vispirms jāizkrata no maisiņa, tad jānomet zemē groziņš un lielie smiekli. Barankas aizgrauztas gluži kā pelēns būtu strādājis. Pēc kāda laika lido lejā papīri. Skatos, puika sēž uz galda un lidina no biļešu kastes saturu laukā. Ahā, bet kur tad mana [secīgi sakārtotā, desmitiem lapiņu] dienasgrāmata. Nu ja, daļa pa zemi, daļa rūpīgi sastūķēta kastē pie biļetēm. Man klusie smiekliņi. Pa to laiku puika stūķē kastē baranku.
Baigi jau viņam patīk staigāt pa galdu. Nu, paslīdēja, nobūkšķēja ar galvu zemē, īss bļāviens un taisnā ceļā uz galda atpakaļ.
Aha, nu jau viņš no galda tika pie plaukta ar vāzītēm. Ja tās sāks plīst, tad man atkal būs klusie smiekliņi. Bet man ir jāpabeidz darbs, es apsolīju, es nevaru Dzintaru visu laiku pieskatīt, man tieši labi, ja viņš atrod sev nodarbošanos. Laikam nebija prātīga doma novākt galdu, jo uz pilna vismaz nerāpās virsū.
Bet kur tad lai es lieku tos krēslus, pa kuriem viņš tiek uz galda. Ja noliks citur, tiks citur klāt, bet mums te vietas maz, nu nav kur likt tos krēslus!
Nu re, tika pie pulksteņa, nometa un saplēsa. Tētis būs ļoti ļoti dusmīgs. Jo vairāk, ka vienreiz jau šis pulkstenis pēc Dzintara "apstrādes" tika viņa salabots.
Iemācījās virtuvē, pakāpjoties uz podiņa, tikt uz ķeblīša stāvus. Viens solis, un būs jau uz galda - pie NAŽIEM!!
Vēl viņam dikti patīk staigāt ar mammas drēbēm, tagad riņķo ar mammas naktskreklu ap galvu. Velk vecāku kurpes un staipa pa istabām. Šodien novilka savas istabas zeķītes un cītīgi sastūķēja savās āras kurpēs...
Atvilknēs bāž visu ko, gan krūzīti, gan bumbu.
Par veļasmašīnu vispār nerunāsim. Ja kāda lieta pazudusi, tad vispirms jāpalūko, vai tā nav ielikta veļasmašīnā;).
9.oktobris.
Dzintars, tuvojoties mājām, pa asfaltu ātri skrien un nožaujas zemē. Raud šausmīgi, lai arī rociņas nobrāztas tikai mazmazlietiņ. Laiciņu brīnos, bet tad pamanu mutē asinis. Izrādās, ka krītot puika pārsitis.. mēli! Laikam jau mēlē būs nejauši iecirtušies augšzobi. Kas tik negadās.
14.oktobris.
Ko darām.
13:00-15:30 Dzintars visur kur rāpjas, lien uz galda pēc barankām, lien savā galdiņkrēsliņā. Mācāmies izrunāt vārdus bumba, lampa utml. Spēlējas viens, kamēr es pie datora. Rāpjas pie manis uz krēsla, rausta datorpeli, skanera vāku, bāž pirkstus tur kur nevajag;).
15:30 ejam ārā ar bumbu un ratiem. Drusku bumbojam, čabatojam pa lapām. Tad ratos uz veikalu. Veikalā nopērku t.sk. krītiņus un zīmēšanas tāfelīti.
19:00 lieku galdiņkrēsliņā zīmēt, viņš spēlējas ar krītiņiem labprāt (mēģina saņemt visus saujā, pārlikt), bet nezīmē. Es pa to laiku taisu ēst.
20:00-00:00 Rāpjas uz kastes, no tās bieži krīt, aiznesu kasti prom. Spēlējas ar krītiņiem (liek kastītē). Kāpj atvilknē. Izdomā visu tīrīt (slaucīt) ar nez kur atrastu lupatu, pēc tam arī ar palagu. Palagā ietinies ieraušas atvilknē. Atnesu šūpuļkrēsliņu un lupatas, kurās tīties, ar ko spēlēties. Bet tas vairs nav tik interesanti. Vēlāk liekam klucīšus. Dzintars saliek 4 vienu virs otra. Skatās grāmatiņu (pēta zīmējumus).
00:30-2:00 Es sēžu gultas vidū, Dzintars "skraida" apkārt. Man rokās zīmēšanas tāfelīte. Kad Dzintars manā pusē, viņš pašvīkā pa tāfelīti un dodas tālāk. Pamazām švīkāšana ieinteresē, švīkā arvien vairāk un pamatīgāk.
Uz manu pieprasījumu parāda muti, acis, degunu, galvu, kājas gan man, gan sev.
17.oktobris.
Piestūmis ķebli tuvu divu galdu stūriem, uzrāpies uz tā un tad žaujas lejā, ar galvu noberžoties gar abiem galdu stūriem. Galā vairākās vietās nobrāzts deguns (līdz asinīm) un seja.
[1g.5mēn. - 1g.6mēn.]
25.oktobris.
Tā kā puika izgāzis krūzīti ar putru (vēl nevārītu) un viņš labprāt nodarbojas ar slaucīšanu, tad es atļauju to viņam arī darīt. Pa tam ir uzvārījusies cita putra un uz virtuves galda divos šķīvjos dzesējas. Dzirdu, kā virtuvē puika klaudzina ar birsti, tāpēc mierīgi sēžu istabā. Tā kā dzirdu, ka arī durvis no virtuves uz koridori tiek aiztaisītas, tad dodos tās atvērt, jo puika pats atvērt tās nemācēs. Pa to laiku, izrādās, puika jau ir uzrāpies uz ķebļa pie virtuves galda un ... vienā bļodā iesprausts nazis, bet no otras tiek ēsta putra .. ar citu nazi.. =8o.
Protams, neviens man neticēs, ka abi naži tiešām bija nolikti bērnam neaizsniedzamā attālumā (nu, vismaz es tā biju domājusi) ..
Kad stāstu vīram, ka nezinu, kur lai vēl tos nažus noliek, nu visur tiek klāt! Viņš iesaka piekārt pie griestiem gumijas striķī :D. Tad jau tiešām, Dzintars nevarētu aizsniegt, bet mums būtu "pa rokai".;)
7.novembris.
Nu tā, sirds atkal pilna, jāparaksta.
Nu kā tu cilvēks vari virtuvē vai vannas istabā kaut ko padarīt, ja viens špions visu laiku ar savu ķeblīti ir klāt. Un ja vēl no krāna tek ūdens, tad arī kāds trauciņš rokā atrodas, kurā iesmelt ūdeni un tad laistīt tālāk pa citiem trauciņiem vai varbūt uz grīdas vai sev virsū.
Vannas istabā es tagad pat baidos ieiet, durvis cieši aiztaisītas un visas "krānošanās" notiek virtuvē. Bet ja nu vannas istabu tomēr savajagas, tad, protama lieta, puika kā mazais nazītis ir klāt pie trauciņiem, kuros stāv zobupastas un zobubirstes, tās tiek izmestas laukā un trauciņi naski tiek izmantoti, lai pagrābtos kaut ūdens pili no krāna un to padzertos vai palaistītos. Un ja nu es tai brīdī mazgāju kādu drēbes gabalu ar bērnu ziepītēm, tad nav nekāds brīnums, ka brīdī, kad tiek izgriezts netīrais ūdens, tas veikli tiek trauciņā un pēc tam ņamm ņamm vēderiņā.
Un kā lai vispār normāli uztaisa ēst. Kamēr tiek mazgāti un mizoti, teiksim, kartupeļi, "gatavie" no dēlīša ne vienu reizi vien pagūst "aizskriet" atpakaļ uz izlietni vai pamētāti (kā bumbiņas!) uz grīdas. Bet pašas jautrības puikam sākas, kad dārzeņi uz dēlīša ir sagriezti, un tos tad var grābt saujām un bārstīt apkārt. Mammai atkal šausmas ir pats dārzeņu griešanas process - nedod, Dievs, tajā brīdī puikam sagribēties kaut ko pagrābties no nažapakšas. Dieviņš tiešām laikam stāvējis klāt - neviens pirkstiņš puikam tādā veidā vēl nav sagriezts.
Un kad nu mamma grib mierīgi padzert savu tēju un puikam rokās kefīra krūze - viens mirklis, un kefīra krūzes saturs ietapinās mammas tējas krūzē..
Bet ja visa ģimene ēd kopā, tad skaidrs, ka sākumā paēd tētis un tiek pabarots bērns. Kad nu tētis ir prom no galda un puika paēdis, tad nu gribētos tā kā paēst arī mammai. Puika pa tam iekārtojas tēta vietā un tad tik var dzirdēt "Neaiztiec karoti, tā ir tētim!", "Liec mierā tēta krūzi!", "Kur Tu stiepsi tēta šķīvi!" un tādā garā. Pēc tam nav brīnums, ka visu, kas uz virtuves galda atrodams, puika sāk saukt par "tete" ;).
Pie nevainīgākajām izpriecām var pieskaitīt mēģinājumus "uzsildīt" mikroviļņu krāsniņā kādu krūzīti vai šķīvīti. Pagaidām iedarbināt to uzparikti puikam nav izdevies, tik vien, kā ielikt, aizvērt durvis, atvērt un izņemt laukā.
Pats par sevi ir lielie tīrīšanas darbi, kad tiek slaucīts viss pēc kārtas, visu traucējošo bez ceremonijām pagrūžot malā (vai nogrūžot pavisam nost;)).
Un vispār, kamdēļ Atim nāca smiekli jau pašā sākumā manam visnotaļ nopietnajam stāstījumam par to, ka virtuvē vienīgajā Dzintaram neaizsniedzamajā vietā ir par maz vietas: "Uz sviesta trauka puļķīša smuki stāvēja tavs šķīvītis ..."
:)
[1g.6mēn. - 1g.7mēn.]
25.novembris.
Jābrauc no centra uz mājām ar autobusu. Ir sarunāta māsa, kas palīdzēs iecelt ratus autobusā. Piestāj autobuss 3A. Man itin derīgs, tāpēc pagaidām, kamēr pa vidējām durvīm izkāpj cilvēki un ar ratiem stūrējam durvīs iekšā (priekšdurvis ir par šauru, lai pa tām tiktu ar ratiem iekšā). Māsa ceļ ratus no ārpuses, es iekāpju iekšpusē un ceļu ratus iekšā. Pusceļā laipnais šoferis durvis aizver (tajās iespiežot ratus) - sak, nav ko līst te pa durvīm autobusā. Protams, tā kā durvis nespēj līdz galam aizvērties, tad tās atkal atveras un mēs fiksi iedabūnam ratus autobusā. Pa tam cilvēki kāpj pa priekšējām durvīm un pie šofera pērk biļetes. Es pēc biļetes dodos no autobusa iekšpuses (no kurienes tad vēl?). Šoferis joprojām ir pati laipnība - saka, nu ja reiz esmu tikusi busā iekšā pa nepareizajām durvīm, tad lai tik dodos atkal ārā un stājos rindas galā. Tāpat tak neies biļeti dot. Es - ne mazāk laipni - paskaidroju, ka, kāpjot iekšā ar ratiem, diemžēl, neesmu spējīga iekāpt iekšā uzreiz pa divām durvīm. Tad šoferis, joprojām pati laipnība, vēlīgi atsaka "S koļaskoi - togda proščaju!" Vai, cik jauki, ka man šo neganto izlēcienu piedeva! :DDD
Neraža vien tāda, ka arī vīram todien ar autobusiem nevedās (autobuss pieturā pat nepapūlējās durvis atvērt, droši pabrauca pieturai garām, jo iekšākāpējs bija gaidāms tikai viens - mans vīrs - toties, ja apsteigtu vienu mikriņu, tad nākamajā pieturā gan jau pagūtu uzņemt vairāk pasažierus), līdz ar to vīrs par abiem autobusiesm uzrakstīja sūdzību.
1.decembris.
Cenšos strādāt. Ir jāpaveic viens naudas darbiņš, tāpēc sēžu pie datora un priecājos, ja Dzintars mani netraucē. Tas nekas, ka viņš ticis klāt lietām, ar kurām ikdienā īpaši neļauju spēlēties; ka tik man uz kādu laiku miers mājā. Kamēr strādāju, istabā pilnīgs klusums, aizdomīgi jau ir, bet nav laika skatīties.
Viss, beidzot darbs pabeigts, varu pievērsties puikam. Un, izrādās, ko šis dara? Piestūmis ķeblīti un aizsniedzies līdz mazajām šķērītēm, paņēmis tās, apsēdies uz grīdas un graiza.. savu pamperi, kas viņam uzvilkts.. Labi, ka neiedomājās graizīt kaut ko citu, un arī pamperi nav pārgriezis līdz savai ādai..
Sarežģīta tā strādāšana mājās. It kā brīžiem tas ir iespējams, bet nekad nevar paredzēt, ko puika tai laikā neizdomā pasākt..
[1g.7mēn. - 1g.8mēn.]
Decembris.
Skatāmies pa TV biatlonu. Sportisti guļas uz zemes, lai šautu mērķī. Es to arī stāstu Dzintaram - tagad viņi apgūlušies un tūlīt šaus. Nez kāpēc pēc šiem vārdiem puika uzreiz .. saķer savu ausi.. Pēc mirkļa apmulsuma es beidzot saprotu, ko Dzintars sapratis ar vārdu "šaus". ;).
Vispār tas ir raksturīgi - nezināmus vārdus uztvert par zināmiem, lai arī nepareiziem. Un arī garākā tekstā, ko es norunāju, saklausīt pazīstamu vārdu un to uzreiz parādīt.
Piemēram, riskanti ir skaļi sūroties, ka man sāp acis, jo tad tās uzreiz tiek rādītas, resp., tiek bakstītas acis gan puikam, gan arī mammai. Un ne vienu reizi vien. ;(
[1g.8mēn. - 1g.9mēn.]
25.-27.janvāris.
25.janvāra vakarā jūtu, ka Dzintaram kāpj temperatūra, pa nakti viņš man blakus guļ visai karsts. Nākamajā dienā no rīta izmēru, cik nu iespējams, padusē - rāda 37,7. Visu dienu Dzintars guļ, kas nu viņam ir galīgi neraksturīgi - ir skraidījis apkārt arī pie 38 grādu temperatūras. Vakarpusē ap 18:00 ir jau vismaz 38,1, tāpēc zvanu ārstei. Viņa liek padzert aflubinu - pa 5 pil. 5x naktī, kamēr ir temperatūra. Dzintars dzer 4 reizes ik pa 2h; ēd gandrīz neko. Temperatūra jūtami krītas. Nākamā rītā ārste nāk uz māju - Dzintars jau skraida apkārt vesels kā rutks, nekādus trokšņus arī nesaklausa. Vienīgi neliels klepus reizēm uznāk. Tā nu viņš tā riktīgi noslimoja tikai vienu dienu, savukārt man tas vīruss atnesa ne vien klepu, bet arī iesnas, un no tā visa pamazām mēģināju tikt vaļā apm. 2 nedēļas.. Toties temperatūra gan man nebija paaugstināta.
Nu ja, 26.janvārī Dzintars vēl slims gulēja gultā, bet jau 27.janvārī trakā ģimene pilnā sastāvā (tētis jau arī bija pusslims, - uz darbu vēl negāja) devās staigāt pa mežu ar ragavām. Mamma savā aizrautībā vizināt bērnu no kalniņa vēl 2 reizes iegāza puiku ar seju sniegā (ragaviņām apgāžoties). Nekādas negatīvas sekas uz Dzintara veselību tas gan, šķiet, neatstāja.
[1g.9mēn. - 1g.10mēn.]
26.februāris.
Kamēr es pa istabu, Dzintars virtuvē bija ticis uz izlietnes malas un ņēmās ar traukiem pa trauku skapīšiem, kuriem nu veikli tika klāt. Tā kā pa krānu mazliet pilēja ūdens, tad trauciņus varēja piepildīt ar ūdeni un laistīties no viena otrā. Kad es ierados, tad izlietnes mala visa bija ar ūdeni, trauki nesaplēsti. Atlika tikai nobrīnīties, ka puika tur uz slapjās malas stāvēja sveiks un vesels - nebija paslīdējis un nožāvies.
18.marts.
Bijām otro reizi uz māmiņu kino. Pēc filmas, kamēr es cāli skatu, Dzintars bija ticis virtuvē pie naža un apstrādāja 2 kivi un 1 avokado, mēģinādams nomizot. ;) Viens kivi bija diezgan pamatīgi sadriskāts, pārējais vairāk iegriezts, bet ne pārgriezts. Labi, ka tiešām godīgi strādāja, sevi nemaz neievainojot. (Vēlāk gan mazu mazu iegrieztu rieviņu plaukstā pamanīju, varbūt tieši no šīs reizes.)
[1g.10mēn. - 1g.11mēn.]
Marts/aprīlis.
Es baroju Dzintara mazo māsiņu un nevaru redzēt, ko tajā pašā istabā dara Dzintars. Kad beidzu barot, tad tikai pamanu, ko viņš sastrādājis - dabūjis Bepanthen ziedi (praktiski pavisam jaunu, tikko aizsāktu), noskrūvējis vāciņu un izspiedis saturu (gandrīz visu..).. pa savām rokām, drēbēm un šūpuļkrēsliņu, uz kura sēdēja...
Dzintars nu ļoti mīl savu māsiņu, tik ļoti, ka mamma baidās dabūt sirmus matus no mīlestības vien ;-). Māsiņa taču ir katru mīļu brītiņu jāsamīļo (vai viņa guļ, vai pupojas - nav svarīgi) - jāapķeras viņai apkārt un jāpieglaužas klāt, var mēģināt pat nobučot (gadās jau, ka uzguļas pavisam virsū..), jāpabadās ar galvām (pieri pret pieri vai ar deguniem) - var arī stipri dauzot galvu pret galvu - jautri taču ;(, jāpaglauda galviņa (mammai patīk, ja to dara lēnām, bet daudz jautrāk taču ir glaudīt ātri un pat "pa jokam" sitot ar roku pa galvu ;-( ), jāparāda, kur māsiņai actiņas (bakstot tajās iekšā), kur austiņas, deguntiņš, mutīte.., jāpaņem māsiņa aiz rociņām, kājiņām, varbūt pat jāparausta.
Un vistrakāk, ja tas viss notiek, māsiņai pupojoties, tad vēl klāt māsiņas mīlestībai nāk līdzi arī mīlestība pret mammu, bet mamma nezin, kā atvairīt mīlestības apliecinājumus, tajā pašā laikā mierīgi turpinot pupošanos, aktīvi nekustoties un īpaši nepaceļot balsi, lai neiztraucētu mazo meitiņu svarīgajā procesā. Turklāt, ja māsiņa neprotas pie pupa ēst, brālītis cenšas koriģēt arī to - viņas galviņu attiecīgi pagriezt un piespiest tuvāk pupam;).
Protams, mīlestība izpaužas arī pozitīvā veidā - māsiņai pie vajadzības tiek uzsegta sedziņa, ar lielu prieku mammai tiek padots dvielītis, sedziņa utml., tiek atgādināts, ka uz plikā dupša jāvelk virsū pampers;); ja mamma neprotas, var to arī padot:). Tiek norādīts, kur māsiņa liekama (gultiņā vai ratos), tāpat Dzintars gatavs māsiņu pats celt un nest, tikai pagaidām neizdodas;(. Pēc mammas lūguma ar lielāko prieku brālītis rāda māsiņai mantiņas un grabina grabulīti.:) Tāpat viņš varonīgi piecieš to, ka ratiņus tagad aizņēmusi māsiņa un viņam visur vienmēr jāiet kājām.
Vēl brālītis mēģina ar māsiņu sadarboties - padzirdīt viņu no snīpīškrūzītes, nolikt viņas kustīgo rociņu tuvumā kādu mantu, un tad viņam dikti smieklīgi, kā māsiņa mantu nogāž;). Ja iespējams, Dzintars ar lielu baudu noguļas māsiņai blakus un ir sajūsmā, ja māsiņa viņam ar rociņām iesit vai ar kājiņām iesper.
Īsi sakot - ir mīļi un interesanti, tai pat laikā brīžiem mani noved līdz asarām - te žēl meitiņas, kurai ne mirkli neļauj saldi pagulēt vai mierīgi patusēt, un niknums uz Dzintaru (tā var māsiņu arī pavisam nospiest!), te gaužām žēl Dzintara, kura lielā mīlestība tā tiek lamāta, ierobežota un sodīta.:( Maziņš taču vēl, nesaprot, kāpēc nedrīkst mīlēt tā, kā to grib darīt viņš...
[1g.11mēn. - 1g.12mēn.]
Aprīlis/maijs.
Dzintars pēkšņi kļuvis pavisam maziņš - tikai pāris mēnešu vecs, jo nu viņam vajag visu kā mazajai māsiņai! Ja māsiņa guļ gultiņā, viņam vajag blakus. Ja māsiņa vēdina dibentiņu, tad Dzintaram arī bikses velkamas nost. Ja māsiņa pavisam plikiņa, arī Dzintaram jāizģērbjas pilnībā. Ja māsiņa guļ zem sedziņas, tad arī brālītim vajag to pašu sedziņu uzsegt. Ja māsiņa spēlējas ar bumbu vai spārda grabuļus, tad arī lielajam puisim tas pats darāms. Ja māsiņai velk pamperi, tad kāda s..a pēc viņam jāvelk mazās biksītes! Bez tam, tāpat kā māsiņai, viņam vajag arī tīrīt deguntiņu ar jūras ūdeni un mazo klizmas baloniņu, tīrīt austiņas un apgriezt nadziņus (tieši tad pat, kad māsiņai!). Labi, ka pupu neiedomājas paprasīt.;)
