Dzīves 249.diena, 25.janvāris, sestdiena

Gandrīz vai jāatvainojas - piedodiet, bet milzu NeDienu atkal nav bijis, tādi sīkumi sīkumiņi, kas traucē justies labi un priecīgi..

Jau aizmiegot uz nakti puika bija raudulīgs, vislaik gribēja rokās, mamma, savukārt, gribēja, ka tik puika ātrāk aizmieg, jo iepriekšējo nakti daudz bija trobelējis, mamma gribēja beidzot izgulēties..

~1:15 puisis ir aizmidzis. Cik bieži mostas naktī - neatceros! Kā jau minēju, dikti gribēju beidzot izgulēties, cēlos pa miegam, baroju reizes 2, līdz ~9:30 puika cēlās. Man ļoti nāca miegs, gribēju iet atpakaļ gultā, tāpēc pabaroju un atstāju viņu vienu savā gultiņā. Tā viņš viens tur arī sabija no 10:00-11:00, kad pieprasīja mammu, tika pabarots un atkal atstāts viens. Es likos atkal gulēt.

~12:00-12:30 modos, jo puika raudāja. Tad nu bija jāceļas riktīgi.

Pastaiga šai dienā mums sanāca liela - 2,5h gara, cauri mežam. Atpakaļceļā Dzintars bija jau pamodies, tāpēc piecelts sēdus. Sēdus viņš ratos pagaidām bija bijis reti, turklāt parasti tad ratus stūmu es, un mani viņš neredzēja. Tagad ratus stūma Atis un es gāju tā, lai puika mani redz. Tas viņu apmulsināja. Viņš ilgi skatījās manī kā spokā (sk. attēlu blakus), līdz beidzot sāka runāties un smaidīt. Šī bij pirmā diena, kad Dzintars ratos sēžus runājās.

Pēc pastaigas mājās puika visu laiku gribēja būt kopā ar mums (mammu un tēti) vai rokās, nedodot atelpu. Pats bija tāds kā drebelīgs, ar sliktāku kustību koordināciju nekā parasti. Es jau sāku uztraukties, vai puisim kaut kas nav noticis, jo parasti viņš kustas ļoti stabili un, ja krīt, tad prot labi noorientēties, lai kritienam būtu pēc iespējas mazāk sliktu seku. Šodien viņš nereti krita tā neveiksmīgāk, kaut kā sagriežoties tā, ka atsitas. Vēl bieži bija izbāzts mēles galiņš, par ko masiere jau sensenos laikos aizrādīja, ka tas liecinot, ka ar nerviem kaut kas nav īsti labi.

Vēl šodien arī, ja puika bija neapmierināts un gribēja būt ar mums, tad reizēm viņš vienkārši ņēma un raudāja, bet pie mums nenāca. Tas arī viņam parasti nav raksturīgs, jo kā kaut kas, parasti jož uzreiz pie mums, pinas pa kājām, nevis sēž un raud.

Beigu beigās arī pēc vannas puisis bij raudulīgs, kad to ielikām gultiņā. Arī tad parasti viņš ir ar mieru spēlēties viens, tomēr šodien tik ātri negribēja ar to samierināties.

Lai nu kā, beigās samierinājās un aizmigt arī aizmiga laicīgi - ap 1:00 naktī.

Nez kas par tādu dienu bij uznākusi, jo it kā slims nebija, bet nu kādreiz jau paraudāt arī vajag. Turklāt man ar uz nakti uznāca slikta dūša, varbūt ka bij arī kāds viegls vīruss mums uznācis.