4.mēnesī pamāzām sāku atgūt savu fizisko formu, kas kopš dzemdībām bija tāda vārgulīga, ka agrāk ilgāk par 2-3 stundām nostaigāt bija pagrūti. Nu jau mēs vairākas reizes taisījām tādas lielākas pastaigas, piemēram, ar ratiem no mājām Iļģuciemā līdz Zasulaukam, tad brauciens ar vilcienu līdz Priedainei (pirmoreiz ar bērnu un ratiem vilcienā), tad ar ratiem no Priedaines līdz Iļģuciemam. Kopā ~6h. Vai arī, ar ratiem no Rīgas lidostas (turp ar autobusu) līdz mājām; kopā ~5h. Tas nozīmēja, ka kopš dzemdībām sāku atkopties, nu jau varu nostaigāt normālus gabalus, gandrīz kā agrāk.

Šajā mēnesī sākām masāžas, kuras puisim nepavisam nepatika, man vēl jo mazāk. Masiere nāca uz māju, bet puika daudz raudāja masāžas laikā. Pēc pirmās masāžas gan ievēroju, ka atslābst viena kājiņa, nav tik saspringta, bet tas arī tā "uz aci" bija viss.

Nākamā rītā pēc pirmās masāžas puikam kakā bija padaudz asiņu, un mūsu pediatre mums vislabāk lika doties slimnīcā, noskaidrot, kas un kā, neba pirmā reize, kad asinis kakā. Sākumā es biju mērenā šokā - tā pēkšņi tev pasaka - šodien ej uz slimnīcu - bet beigās es nomierinājos, būs vismaz skaidrība, un tas tomēr svarīgāk.

Aizbraucām uz Bērnu slimnīcas uzņemšanu. Mūs aizsūtīja pie gastroenterologa. Viņa nepavisam neuztraucās par tām asinīm, daudz vairāk par to, ka mans vienmēr_izbadējies bērns brēca, viņasprāt, kā jaundzimušais, ka mums jāiet pie neirologa, un vēl viņa daudz vairāk uztraucās par izsitumiem, kas mums bija, un sūtīja pie dermatologa. Vārdu sakot, viņa mūs slimnīcā nepaņēma, bet būtu paņēmuši dēļ izsitumiem, ja tie būtu kāda sēnīte. Bet nebij. Tā nu bijām atkal mājās ar diagnozi - piena olbaltuma nepanesamība (no tā arī tās asinis kakā).

Līdz ar to šis mēnesis aizsāka manu "diētu", - nevaru ēst ne pienu un tā produktus, ne liellopa gaļu. Sākumā tas bija ļoti grūti, jo vasara bija ļoti karsta un biju pieradusi ēst vismaz vienu saldējumu dienā, un arī jogurtus dzēru vai katru dienu, ēdu sieru, krējumu utml. Bet nu, pie visa pierod.

Puikam, savukārt, šajā mēnesī bija lielā "trīsmēnešu" pote, ko mēs pārdzīvjām visu laiku pa manām rokām. Nomocījāmies abi. Skumjākais, ka pēc šīs potes puika it kā "atkrita" savā attīstībā atpakaļ, nedarīja, nerunāja to, ko prata pirms tam.

Kopumā šis mēnesis man bija grūts, bet fiziski jau vieglāks par iepriekšējiem.